bija pieprasījusi, lai Ziemassvētku vakarā pie galda tiktu uzklāta vēl viena vieta.
– Tu redzēsi, mammu, tas būs pārsteigums, Ziemassvētku pārsteigums.
– Viņa mums atvedīs kādu draudziņu, – Hortenze pareģoja. – Ja viņa to izdarīs, es taisos prom!
Šērlijas acis klusi smējās.
– Ja to neizdarīs Zoē, tad to var izdarīt viņas māte! – Šērlija noteica.
– Man kļūst nelabi, iedomājoties, ka…
– Izbeidz, mammu, izbeidz! – Hortenze iesaucās. – Jau biju aizmirsusi, ka man atkal jāuzvedas kā mātei Terēzei. Ja reiz esi sākusi, varbūt pie reizes atver arī bāreņu namu maziem nēģerēniem?
“Pievienojiet krējumu un plūmes maltajai gaļai. Visu sajauciet. Piepildiet tītaru.” Tas ir neliels, tieši tāds, kāds man patīk. Es piebāžu tītaru ar smaržīgu malto gaļu. Tītara vēders piepūšas, es vaicāju tētim – kā tu zini, ka tas nepārsprāgs? Irisa un māte saviebjas, tētis sāk skaļi smieties. Irisas šovakar te nebūs. Arī Anrietes ne. Es nemaz neilgojos pēc senajiem Ziemassvētkiem, pēc aslapaino palmu pušķiem pie durvīm, pēc Anrietes trīskāršās pērļu kaklarotas uz melnās kleitas, violetās samta lentes, kas saturēja kopā Irisas matus un vienmēr lika Anrietei iesaukties ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “Šīs mazulītes klātbūtnē man tā nevajadzētu teikt, taču es vēl nekad neesmu redzējusi tik zilas acis! Un tādus zobus! Un tādu ādu!” Viņa skaļi iesmējās, atradusi zīdpapīrā iesaiņotu safīru kaklarotu. Es? Es jutos neglīta un pārliecināta, ka uz mani neviens nekad neskatās. Šis aizvainojums tā arī nekad nav pārgājis.
“Aizšujiet tītaram vēderu ar resnu diegu. Ieziediet putnu ar sviestu vai margarīnu. Apkaisiet ar sāli un pipariem. Nolieciet uz plāts labi sakarsētā cepeškrāsnī. Pēc aptuveni četrdesmit piecām minūtēm samaziniet karstumu. Cepiet vēl stundu. Cepšanās laikā ļoti bieži aplaistiet.”
Pēc Lisjēna Plisonjē nāves Ziemassvētki kļuva skumji un ģimenes galvas vieta palika tukša, kamēr neuzradās Marsels ar savām skotu jakām un spīdīgajām kaklasaitēm. Turpmāk dāvanas tika noliktas uz šķīvjiem. Irisa tās pieņēma iecietīgi, kā piedodot Marselam par iesēšanos viņu tēva vietā. Žozefīne neuzdrošinājās mātes un māsu pārmetošo skatienu pavadībā mesties viņam ap kaklu. Šovakar Marsels Grobzs svinēs savus pirmos Ziemassvētkus kopā ar Žoziannu un savu dēlu. Žozefīne labprāt būtu noskatījusies, kā tas notiek. Tas radītu iespaidu, ka viņa nodevusi savu māti, pārejot ienaidnieka nometnē, tomēr tas Žozefīni vairs neuztrauca.
Pie durvīm kāds piezvanīja. Īsi un aprauti. Žozefīne paskatījās pulkstenī – septiņi. Viņi noteikti bija aizmirsuši savu atslēgu.
Bija atnācis Lefloka-Piņela kungs. Viņš sāka atvainoties, ka uzdrošinājies izjaukt svinības; pie viņa un sievas bija ieradusies ģimene. Viņam mugurā bija smokings, mezglā sasiets tauriņš, balts krekls ar sīku plisējumu, un plata, melna atlasa josta. Viņa mati bija gludi sasukāti, tajos bija izšķirts celiņš, padarot kaimiņu līdzīgu dārzam franču stilā.
– Nevajag atvainoties! – Žozefīne pasmaidīja, izdomājusi šo metaforu par kaimiņa galvu un secinājusi, ka viņai labāk patīk angļu puķu dobju valdzinošā neprecizitāte, – mēs arī šo vakaru pavadīsim bez lieka trokšņa …
To pateikusi, Žozefīne iedomājās, ka varbūt vajadzētu piedāvāt viesim glāzi šampanieša. Viņa mirkli šaubījās, bet, kad vīrietis negrasījās doties prom, uzaicināja viņu ienākt.
– Neuzdrošinos jūs aizkavēt, – Lefloks-Piņels iebilda, mulsi mīņādamies pie durvīm.
Žozefīne noslaucīja roku dvielī un pasniedza viņam mazliet taukainu plaukstu.
– Vai jūs neiebilstu, ja mēs dotos uz virtuvi? Man jāuzmana tītars.
Viņš bija ar mieru un moži piebilda:
– Ja jau drīkstu ienākt jūsu svētnīcā… tas ir liels gods!
Viņš, šķiet, grasījās vēl kaut ko piebilst, taču aprāvās. Žozefīne izņēma no ledusskapja šampanieša pudeli un pasniedza viesim, lai viņš to atkorķē. Abi viens otram novēlēja priecīgus Ziemassvētkus un ļoti laimīgu Jauno gadu. Žozefīne nodomāja, ka, par spīti matu mākonim, viņš izskatās ļoti pavedinošs. Kāda ir viņa sieva? Nekad neesmu viņu redzējusi.
– Es gribēju jums pavaicāt, – Lefloks-Piņels paklusi iesāka, – jūsu meita… ē… Ko viņa teica, uzzinājusi par Bertjē kundzi?
– Tas bija īsts šoks. Viņa par to daudz runāja.
– Redziet, Gaetāns to vispār nepieminēja.
Viņš izskatījās noraizējies.
– Un jūsu pārējie bērni? – Žozefīne vaicāja.
– Šarls Anrī, vecākais, viņu nepazina, Domitila mācās licejā, tur pasniedzējs nemēdz būt… Esmu norūpējies par Gaetānu. Tā kā viņš mācās vienā klasē ar jūsu meitu… varbūt viņi varētu parunāties.
– Viņa parasti klusē.
– Cik saprotu, tad jūs uzaicināja ierasties policijā.
– Jā. Nesen man uzbruka.
– Tādā pašā veidā?
– Ak, nē! Tas nav nekas, salīdzinot ar nabaga Bertjē kundzi…
– Policijas komisārs man stāstīja kaut ko citu. Es pieprasīju, lai viņš mani pieņem, un viņš bija ar mieru.
– Vai zināt, policija mēdz krietni vien pārspīlēt.
– Nedomāju vis.
Viņš šos vārdus izrunāja tik bargi, it kā patiesībā vēlētos teikt: “Manuprāt, jūs melojat.”
– Lai nu kā, tam nav nekādas nozīmes, es esmu dzīva! Es atrodos šeit un kopā ar jums dzeru šampanieti!
– Negribu, lai kaut kas tāds notiek arī ar mūsu bērniem, – Lefloka-Piņela kungs nerimās. – Vajadzētu pieprasīt policijas apsardzi, nolikt sargu.
– Visu diennakti?
– Nezinu. Tāpēc jau atnācu ar jums parunāties.
– Kāpēc jūs negājāt pie kāda cita no mūsu mājas? – Tāpēc, ka uzbruka tieši jums. Kāpēc to noliegt?
– Neesmu pārliecināta, ka tas bija tas pats vīrietis. Varbūt steigā viņš mūs sajauca…
– Tātad, Kortesa kundze…
– Varat saukt mani par Žozefīni.
– Es… nē… es labāk vēlētos jūs uzrunāt par Kortesa kundzi.
– Kā vēlaties…
Abus
