Žozefīne pavadīja bibliotēkā, taču tā arī nepadarīja gandrīz neko. Viņa nekādi nespēja koncentrēties. Nemitīgi atcerējās metro vagonu un tā pasažierus, resno sievieti ar rūtaino mēteli, kalsno sievieti ar zaļo acu zīmuli un… Antuānu sarkanā džemperī ar augstu apkakli. Žozefīne papurināja galvu un atsāka pētīt tekstu. Svētā Bingenas Hildegarde, glāb mani, pasaki, ka neesmu jukusi. Vai viņš ir atgriezies, lai mani spīdzinātu?
Bez ceturkšņa sešos Žozefīne savāca savus pierakstus un grāmatas un ar metro brauca atpakaļ. Pasī stacijā viņa ar skatienu veltīgi meklēja vīrieti sarkanajā džemperī ar augstu apkakli. Varbūt Antuāns ir kļuvis par klaidoni. Dzīvo metro stacijā. Ir izvēlējies sesto līniju, jo tā ved pa virszemi, no turienes Parīze izskatās kā uz pastkartes, tur var apbrīnot mirdzošo Eifeļa torni. Naktis viņš pavada, ietinies vecā mētelī zem kādas virszemes metro stacijas arkām. Tur ir daudz vietas, kur patverties. Viņš nezina, kur es dzīvoju. Viņš ir vientuļš. Viņš ir zaudējis atmiņu.
Astoņpadsmitos trīsdesmit Žozefīne iegāja Zoē koledžā. Katram skolotājam bija ierādīta pieņemšanas vieta atsevišķā klases telpā. Vecāki bija sastājušies rindā gaitenī un gaidīja, lai varētu parunāties par savu bērnu problēmām vai varoņdarbiem.
Žozefīne uz lapiņas pierakstīja vajadzīgo skolotāju vārdus, attiecīgo klašu telpu numurus un pieņemšanas laikus, un devās stāvēt rindā uz savu pirmo tikšanos ar Pentelas jaunkundzi, angļu valodas skolotāju.
Klases durvis bija vaļā. Pentelas jaunkundze sēdēja pie rakstāmgalda. Viņai priekšā bija nolikts audzēkņu saraksts ar atzīmēm par viņu uzvedību klasē. Ikvienam apmeklētājam bija atvēlētas piecas minūtes, taču satrauktie vecāki bieži vien paildzināja tikšanās laiku, lai varētu parunāt par savu pēcnācēju. Citi vecāki pacietīgi gaidīja pie klases durvīm, sačukstējās un skatījās pulkstenī. Šad tad norisinājās kāda indīga vārdu apmaiņa, taču ķildas parasti neizcēlās. Žozefīnei jau bija gadījies kļūt par liecinieci neaizmirstamiem strīdiem ar nopietniem tēviem, kuri pēkšņi pārvērtās par nevaldāmiem klaigātājiem.
Daži gaidot lasīja žurnālu, mātes pļāpāja, apmainījās ar privātskolotāju adresēm, apsprieda brīvdienu ilgumu, dalījās ar bērnu pieskatītāju telefona numuriem. Citas pie ausīm cieši turēja piespiestus mobilos telefonus, vēl kāda mēģināja noblēdīties un iešmaukt bez rindas, izraisot sašutuma pilnus saucienus.
Žozefīne pamanīja savu kaimiņu Lefloka-Piņela kungu, kurš arī gaidīja pie kādas klases durvīm. Viņš viegli un draudzīgi pamāja Žozefīnei ar roku. Žozefīne pasmaidīja. Viņš bija ieradies viens, bez sievas. Beidzot pienāca Žozefīnes kārta tikties ar angļu valodas skolotāju. Pentelas jaunkundze apliecināja, ka viss ir labi, Zoē bija ļoti augsts zināšanu līmenis, nevainojams akcents, Šekspīra valoda viņai padevās atzīstami viegli, un klasē viņa uzvedās lieliski. Nekādu īpašu aizrādījumu nebija. Nosarkusi no tik daudzām uzslavām, Žozefīne piecēlās un devās prom.
To pašu viņa uzzināja arī no Zoē matemātikas, spāņu valodas, sporta, vēstures un ģeogrāfijas skolotājiem. Žozefīne staigāja no klases uz klasi, vākdama uzslavas un laurus. Visi Zoē slavēja kā ļoti gudru, jautru, centīgu un draudzīgu. Viņa bija kļuvusi par aizbildni kādam mazāk sekmīgam audzēknim. Žozefīne laimīgi uzklausīja šīs uzslavas. Arī viņai pašai ļoti patika centība, pilnība, precizitāte. Laimē starodama, viņa mundri aizsoļoja uz savu pēdējo tikšanos ar Bertjē kundzi.
Pie klases durvīm gaidīja Lefloka-Piņela kungs. Viņi sasveicinājās, bet vīrietis neizklausījās īpaši priecīgs. Viņš bija atspiedies pret atvērto durvju stenderi, ar rādītājpirkstu klaudzināja pa durvīm un regulāri, aizkaitināti nopūtās. Beidzot Bertjē kundze bija spiesta pacelt galvu un gurdā balsī noprasīt:
– Vai jūs, lūdzu, varētu izbeigt trokšņošanu?
Uz krēsla viņai blakus bija nolikta zaļā, mīkstā cepure.
– Tā jūs laiku nepasteidzināsiet, turklāt jūs traucējat man koncentrēties, – Bertjē kundze uzsvēra.
Lefloka-Piņela kungs paklaudzināja pa sava pulksteņa ciparnīcu, lai liktu noprast, ka skolotāja kavējas. Bertjē kundze pamāja ar galvu, nepacietīgi sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās pret kādu izmisuma māktu māti, kura bija uzrāvusi plecus, pavērsusi pēdas uz iekšu un ievilkusi plaukstas mēteļa garajās piedurknēs. Lefloka-Piņela kungs uz mirkli aprima un tad atkal atsāka klaudzināt pie durvīm ar saliektu pirkstu.
– Lefloka-Piņela kungs, – Bertjē kundze uzsauca, izlasījusi viņa vārdu vecāku sarakstā, – lūdzu, iemācieties pacietīgi pagaidīt savu kārtu.
– Bet jūs, lūdzu, iemācieties cienīt citu cilvēku laiku. Jūs jau tā esat nokavējusies par trīsdesmit piecām minūtēm. Tas ir nepieļaujami.
– Es izmantoju tik daudz laika, cik man vajadzīgs.
– Kas jūs esat par skolotāju, ja nezināt, kas ir precizitāte un pieklājība, un ko jūs varat mācīt saviem audzēkņiem?
– Kas jūs esat par tēvu, ja nespējat uzklausīt citus un tiem pielāgoties? – atcirta Bertjē kundze. – Mēs nestrādājam bankā, mēs nodarbojamies ar bērniem.
– Neuzdrošinieties mani mācīt!
– Žēl gan, – Bertjē kundze pasmaidīja, – es jums varētu daudz ko iemācīt, ja jūs būtu mans audzēknis un būtu spiests pienācīgi klausīties.
Vīrietis salēcās kā sadzelts.
– Tā tas notiek vienmēr, – viņš noteica, mēģinādams iesaistīt strīdā arī Žozefīni. – Jau pēc pirmās tikšanās visiem jāstāv garās rindās. Nekādas disciplīnas! Un viņa ikreiz uzdrošinās likt man gaidīt! Viņa domā, ka es neko nemanu, bet es taču neesmu muļķis!
Viņš runāja aizvien skaļāk, lai Bertjē kundze to sadzirdētu.
– Vai jūs zināt, ka viņa bija aizvedusi bērnus uz Comedie-Francaise, vakarā, nedēļas vidū, jūs taču to zināt, vai ne?
Bertjē kundze bija aizvedusi savu klasi uz “Sidu”. Zoē bija gluži vai apburta. Viņa bija aizmirsusi “Nožēlojamos”, klīdusi pa gaiteni un deklamējusi rindas no “Sida”: “Ak, niknums! Ak, izmisums! Ak, senais ienaidnieks! Kādēļ man jāpiedzīvo šāds apkaunojums…?”
Žozefīne bija visiem spēkiem pūlējusies nesmieties par šo sārtā pidžamā tērpto donu Djego.
– Un viņi tika gulēt tikai pusnaktī. Tas taču ir īsts skandāls. Bērnam ir vajadzīgs miegs, citādi tiek traucēta viņa smadzeņu attīstība. Lefloks-Piņels runāja aizvien skaļāk. Viņam pievienojās kāda audzēkņa māte, un viņš kļuva vēl dusmīgāks.
– Turklāt viņa vēl uzdrošinās pieprasīt astoņus eiro no katra bērna! – māte spiedza.
– Un, ja vēl iedomājamies, kādu naudu mēs maksājam nodokļos! – iesaucās vēl kāds tēvs.
– Teātrim vajadzētu dot atlaides, – norūca kāda māte. – Tam vajadzētu piedāvāt bezmaksas biļetes bērniem no koledžām un licejiem.
– Pilnīgi
