pulksteņa: pusseptiņi! Drīz būs klāt Hortenze, Gerijs un Šērlija. Viņi vēl pēdējā brīdī bija devušies iepirkties. Zoē bija ieslēgusies savā istabā un gatavoja dāvanas. Pēc viesu ierašanās no Anglijas mājā valdīja troksnis un smiekli. Nemitīgi zvanīja telefons. Viņi bija atbraukuši iepriekšējā dienā. Žozefīne bija dižodamās izrādījusi viņiem savu dzīvokli, lepodamās, ka var nodot viņu rīcībā tik daudz telpu. Hortenze bija atvērusi savas istabas durvis un ar ieplestām rokām atkritusi gultā, home, sweet home! Žozefīne nebija spējusi apslēpt aizkustinājumu par šādu saucienu. Šērlija bija pieprasījusi viskiju, bet Gerijs – atkritis uz dīvāna un, nenoņemot austiņas no ausīm, apvaicājies: “Ko mēs ēdīsim, Žo? Ko garšīgu tu esi pagatavojusi?” Klaudzēja durvis, balsis saplūda kopā, visās istabās skanēja mūzika. Nu Žozefīnei bija skaidrs, kāpēc viņai agrāk nebija paticis šis dzīvoklis. Tikai viņai un Zoē vien tas bija pārāk liels. Piepildīts ar troksni, saucieniem, atvērtiem koferiem, dzīvoklis bija kļuvis daudz mājīgāks.
Uz uguns lielais katls ar sāļu ūdeni jau gaidīja, kad tajā tiks samesti nomizotie kastaņi. Rosoties pa virtuvi, Žozefīnei vienmēr radās jaunas idejas. Gluži tāpat, kā skrienot apkārt ezeram. Rokas strādāja, kājas strādāja, no rūpēm un raizēm atbrīvojusies galva veidoja tūkstošiem ideju.
Ik rītu Žozefīne devās skriet. Uzāvusi sporta apavus, viņa apļoja ap ezeru Buloņas mežā. Viņa rikšoja, vērodama bumbu spēlētājus, velosipēdistus un citus skrējējus, izvairījās no suņu izkārnījumiem, lēca pāri ūdens peļķēm. Visvairāk viņai patika strauji skriet pa lietus ūdens pildītām grambām. Viņa to darīja, kad bija pavisam viena, kad neviens nevarēja viņai veltīt nosodošu skatienu. Žozefīnei ļoti patika gan troksnis, ar kādu viņas apavi sitās pret ūdeni, gan šļakatas, kas šļācās uz visām pusēm. Sasniegusi to, ko pati iedomīgi dēvēja par “savu maršrutu”, viņa pielika soli. Viņa apskrēja apkārt ezeram četrdesmit piecu minūšu laikā. Tad apstājās, atvilka elpu, izstaipījās, lai nākamajā dienā nesāpētu muskuļi. Ik rītu viņa desmitos devās mājās, un ik rītu satika kādu vīrieti, kurš arī bija izgājis pastaigā apkārt ezeram. Rokas kabatās, deguns ierauts jūras zilā jakā ar kapuci, vilnas cepure uzvilkta līdz pašām uzacīm, melnas saulesbrilles, cieši savilkta siksna, kas līdzinājās elastīgajai saitei. Žozefīne bija viņu iesaukusi par neredzamo cilvēku. Vīrietis soļoja apņēmīgi, taču ne mehāniski, it kā pildītu pavēli: ik dienu desmitos apiet apkārt ezeram, labāk no rītiem, muguru turēt taisni, elpot dziļi. Es skrienu jau piecpadsmit dienas, piecpadsmit dienas es viņu satieku, bet viņš izliekas mani neredzam. Pat nepamāj ar galvu, lai liktu noprast, ka ir pamanījis manu klātbūtni. Viņš ir bāls, tievs, viņam vajadzētu apmeklēt toksīnu izvadīšanas kursu. Bet varbūt viņu moka mīlas bēdas. Varbūt viņš ir cietis autoavārijā, viņam ir trešās pakāpes apdegumi. Varbūt viņš slēpjas no varas iestādēm. Žozefīne izdomāja tūkstošiem stāstu. Kāpēc gan vientuļam un ietiepīgam vīrietim ik dienu no desmitiem līdz vienpadsmitiem vajadzētu soļot gar ezera krastu? Viņa rīcībā bija jūtama gandrīz nikna apņēmība, it kā, kustinot muskuļus, viņš turētos pie dzīves vai nokārtotu kādu rēķinu.
No katla izšļācās ūdens lāse. Žozefīne klusi iekliedzās, samazināja gāzes liesmu, iebēra katlā pirmo kastaņu porciju un turpināja mizot pārējos.
Tētis mēdza kastaņos iegriezt krustu, lai tos varētu vieglāk nolobīt. Ziemassvētku tītaru vienmēr bija gatavojis tieši viņš. Neilgi pirms nāves tētis bija uzrakstījis cepeša recepti uz baltas papīra lapas. Lapas apakšā bija paraksts: “Cilvēks, kurš mīl savu meitu un virtuvi.” Viņš bija uzrakstījis “meitu”, nevis “meitas”. Tagad Žozefīne to pamanīja pirmo reizi. Ik gadu Ziemassvētku dienā viņa uzmeklēja šo mazo lapiņu. Es biju viņa mīļā meitiņa. Irisa tēvam bija iedvesusi bailes. Tā biju es, kura sēdēja tētim klēpī, lai klausītos viņa plates: Leo Ferē, Žaku Brelu, Žoržu Brasēnu. Irisa, iedama garām pa gaiteni, uzmeta mums skatienu un paraustīja plecus.
Kādu ēdienu prata pagatavot Filips? Žozefīne ar skatienu uzmeklēja papīra salvetītes un ar mizotāju pakasīja deguna galiņu. Filips. Ikreiz, iedomājoties par viņu, Žozefīnes sirds salēcās. Forget me not. Tie bija Filipa pēdējie vārdi, jūnijā stāvot uz stacijas perona. Kopš tā laika viņi nebija redzējušies. Uzzinājusi, ka Ziemassvētku vakaru Filips grasās pavadīt divatā ar Aleksandru, Žozefīne abus bija uzaicinājusi pie viņas.
Novilkt svītru, noteikt robežu starp iespējamo un neiespējamo, nospraust attālumu, ko vairs neuzdrošināties pārkāpt. Viss būs daudz vienkāršāk, ja izdomāšu noteikumus. Man patīk noteikumi, esmu sieviete, kura noliec galvu likuma priekšā, piemēram, apstājoties pie sarkanās gaismas. Dzīvē vajadzēja nospraust robežas. Attālumu starp sevi un pārējiem. Lai izdzīvotu. Lai iemācītos sevi pazīt. Lai iepazītu nemierīgās jūtas, kas man ir pret Filipu, un savaldītos. Kad viņa te nav, es par viņu nedomāju. Kad viņš tuvojas, sākas nepatikšanas, viss iedegas liesmās.
“Ieslēdziet cepeškrāsni. Noregulējiet termostatu uz 7, uz divdesmit minūtēm.” Mūsu attiecības izveidojās, kad es to nemaz negaidīju. Nemanāmi es kļuvu mīlama, atšķirīga, īpaša, dārga, iekārojama, bīstama. Šis vīrietis, kurš mani stindzināja, ir izrādījies pieejams, pazīstams, uzmanīgs, pievilcīgs, bīstams. Mūsu jūtas pamazām ir pieņēmušās spēkā, un nu mēs stāvam bezdibeņa malā. Baltā kamēlija uz balkona ir pēdējais robežstabs, kas mūs vēl šķir. To laistot, es domāju par Filipu, par viņa vieglo skūpstu. Viņš nekad neko nesaka, es nekad neko nevaicāju.
Viņš mani uzskata par muļķi.
Es tiešām esmu muļķe, nudien. Vitorio tā nemitīgi apgalvo Lukam. Tu šodien tikies ar savu muļķi? Kādas muļķības viņa darīs Ziemassvētkos? Vai ies uz Vatikānu bučot pāvestam kājas? Svētīs maizi pirms apēšanas? Vai viņa pirms skūpstīšanās apslaka tevi ar svēto ūdeni? Lukam nevajadzētu atkārtot šos vārdus. Tie mani aizvaino. Luka apgalvo, ka Vitorio uzvedas aizvien nesakarīgāk, ka viņš pamazām kļūst vēl drūmāks. Viņš runā par kosmētisko operāciju, taču viņam nav naudas. Izspied to no savas muļķes, Vitorio saka, viņai ar savu stulbo romānu to tāpat nav kur likt. Muļķe, kura atklāj savu sirdi. Un viņa vēl sauc sevi par rakstnieci? Luka nopūšas: ja es ar jums vairs nesatiekos, tā nav jūsu vaina, esmu viņam vajadzīgs.
Trijos vara kastroļos vārījās burkāni, bietes un selerijas, no kā Žozefīne gribēja pagatavot biezeni. Drīz arī kastaņi būs mīksti un nomizoti. Uzkodām bija paredzētas zosu aknas. Un savvaļā audzēta laša šķēlītes. Zoē neprātīgi garšoja savvaļā audzēts lasis. Viņai bija ļoti attīstīta garšas izjūta, un nopētot gaļas krāsu, viņa prata noteikt, vai zivs ir sulīga, svaiga vai bojāta. Piegājusi pie zivju letes, Zoē aizspieda degunu. Tas bija signāls, kas liecināja: “Tā zivs ir veca, mammu.” Zoē ļoti patika garšas, smaržas, viņa mēģināja pieskarties krāsām, lai tās sajustu, aizvēra acis un noklakšķināja mēli pret aukslējām, lai izjustu garšu. Zoē ļoti patika ziema ar nebeidzamajām salu virknēm. Ass sals, mitrs aukstums, pelēks un neliels aukstums, kas liecināja par sniega tuvošanos, spelgoņa, ko vajadzēja pavadīt pie kamīna. “Man ļoti patīk sals, mammu, tad es jūtu, cik man ir karsta sirds.” Iesaiņotās dāvanas Zoē bija izrotājusi, liekot lietā kartonu, vilnas dziju, audumu, piespraudes, līmi, salmus. Viņa veidoja brīnišķīgas lellītes, dažādas ainiņas, kustīgas rotaļlietas. Atšķirībā no Hortenzes, Zoē nepatika iepirkties. Mana meita ir kā pusaudža pretstats. Viņa nemīl pārmaiņas, viņai patīk, ja ik gadu svētkos tiek pasniegti vieni un tie paši ēdieni, egle tiek izrotāta ar vienām un tām pašām mantiņām, vienām un tām pašām virtenēm, skan vienas un tās pašas Ziemassvētku dziesmas. Tieši viņas
