un tagad nēsāja to ap kaklu. Viņa bija pārliecināta, ka Antuāna atsūtītā paciņa viņu izglābusi no noslepkavošanas; ja slepkava uzradīsies vēlreiz, varbūt Antuāns viņu aizstāvēs no jauna uzbrukuma.
Galu galā ticība sargājošām relikvijām Francijas vēsturē bija noturējusies pietiekami ilgi, lai uz to varētu paļauties. Viduslaikos dažādi brīnumi, svētie, gari no viņpasaules bija daļa no dzīves. 12. gadsimtā, draudzē, Šatijonā pie Šalaronas bija uzradies pat svētais suns. Tā vārds bija Ginfors. Suni bija nomocījis saimnieks un slepus apglabājusi kāda zemniece. Ikreiz, ejot garām nabaga šuneļa kapam, viņa mēdza uz tā nolikt ziedus. Kādu dienu viņa bija paņēmusi līdzi savu piecpadsmit mēnešus veco dēlu, kuru mocīja stiprs drudzis, bet seju klāja izsitumi. Zemniece bija nolikusi bērnu uz suņa kapa, lai, kā jau ierasts, saplūktu pļavas ziedus. Kad viņa atgriezās, bērna seja bija pavisam gluda, viņš jautri čivināja un sita plaukstas, priecādamies par atbrīvošanos no mokošās slimības. Zemniece par šo brīnumaino piedzīvojumu pastāstīja arī citiem. Ikreiz, kad kādai ciema sievai saslima bērns, viņas devās svētceļojumā uz suņa kapu. Viņas griezās dejā un dziedāja, slavināja suni un tā pārdabiskos spēkus. Drīz vien jau visi lika savus slimos bērnus uz Ginfora kapa. Suns bija kļuvis par svēto. Svētais Ginfor, uzrej mums. Suni pielūdza, viņam uzcēla altāri, ziedoja veltes. Lai gan Etjēns de Burbons bija aizliedzis piekopt šādu māņticību, svētceļojumi pie suņa turpinājās līdz pat 20. gadsimtam.
Žozefīne bija iecerējusi pastrādāt bibliotēkā, lai vēlāk, pusseptiņos, dotos uz Zoē skolu, kur bija paredzēta tradicionālā vecāku un skolotāju tikšanās. Vai neesi aizmirsusi, mammu? Žozefīne bija pasmaidījusi un nosolījusies ierasties laikā.
Nu viņa sēdēja metro vagonā ar skatienu braukšanas virzienā, piespiedusi degunu pie stikla, un prātoja par darbu, grāmatām, ko vajadzēja paņemt, aizpildīt kartītes, sviestmaizi kafejnīcā, ko apēst turpat pie letes. Žozefīnei bija jāizpēta viduslaiku jaunavu ģērbšanās stils. Katrā reģionā tērpi atšķīrās, un pēc sieviešu drēbēm varēja noteikt viņu izcelsmi. Jaunas, vienkāršas meitenes nēsāja kleitas ar jostu, pie kuras bija piestiprināti mazi maciņi, jo viduslaikos kabatu vēl nebija. Virs kleitas tika vilkts kaut kas līdzīgs ar vāverādām izoderētam apmetnim. Mūsdienās tam, kurš uzdrošinātos vilkt mugurā vāverādas kažoku, izrautu acis un ausis!
Pagriezusi galvu, Žozefīne slepus uzmeta skatienu savam blakussēdētājam, kurš mācījās kaut ko par elektrību. Trīsfāzu pārskats. Žozefīne mēģināja izlasīt viņa piezīmes. Tas bija īsts sarkanu plankumu, zilu apļu, kvadrātsakņu un dalījumu juceklis. Ar sarkanu tinti pasvītrots virsraksts vaicāja: “Kas ir ideāls transformators?” Žozefīne pasmaidīja. Viņai gribējās piebilst: kas ir ideāls vīrietis? Viņas attiecības ar Luku pamazām apsīka. Žozefīne vairs nepalika pie viņa nakšņot. Luka visu savu uzmanību veltīja vienīgi brālim. Vitorio kļuva aizvien nevaldāmāks. Luka bažījās par brāļa garīgo veselību. “Man ir bail viņu atstāt vienu, bet es negribu viņu ieslēgt. Es gribu viņam pierādīt, ka viņš var man uzticēties.” Turklāt izdevējs mudināja Luku ātrāk pabeigt iesākto grāmatu par asarām, un viņam vajadzēja pārbaudīt pēdējos korektūras labojumus. Luka zvanīja Žozefīnei, stāstīja par filmām, izstādēm, ko viņiem vajadzētu apmeklēt abiem kopā, taču uz tikšanos neaicināja. Viņš no manis bēg. Interesanti, ko viņš man gribēja pateikt tajā vakarā, kad neieradās uz mūsu satikšanos? “Man katrā ziņā vajag ar jums parunāt, tas ir svarīgi…” Vai tas bija mājiens par viņa brāļa varmācību? Vai Vitorio bija piedraudējis, ka būs slikti, ja Luka paliks kopā ar Žozefīni? Vai arī viņš bija uzbrucis Lukam?
Kopš brīža, kad Žozefīne bija Lukam pastāstījusi par piedzīvoto uzbrukumu, starp viņiem bija izveidojies kaut kas neomulīgs. Viņa pamazām sāka nožēlot, ka nebija to paturējusi pie sevis. Nevajadzēja apgrūtināt Luku ar savām problēmām! Pēc tam viņa sevi bija norājusi un nežēlīgi kritizējusi. Nē! Žo, izbeidz sevi uzskatīt par neievērojamu būtni. Tu esi svarīga! Lūk, kā man vajadzētu iemācīties domāt. Es esmu nozīmīga, esmu tā vērta, lai eksistētu. Neesmu nekāds nieks.
Luka šķita tikpat noslēpumains kā Žozefīnes blakussēdētāja trīsfāzu strāvas apraksts.
Viņai priekšā sēdēja divi studenti, kuri pētīja dzīvokļu īres sludinājumus un sašuta par lielo īres maksu.
Viņi izskatījās kārtīgi. Žozefīnei uznāca vēlēšanās uzaicināt abus apmesties pie viņas. Mājas sestajā stāvā atradās kalpotāja dzīvoklis. Tomēr tad Žozefīne savaldījās. Pēdējoreiz, kad viņa bija nolēmusi izrādīt dāsnumu, viņai bija nācies paciest Bartijē kundzes un viņas dēla klātbūtni: to viņa vairs nevēlējās piedzīvot. Pasī stacijā metro vilciens izbrauca virszemē. Šis brīdis Žozefīnei patika vislabāk; šeit vilciens izšāvās no zemes dzīlēm un aiztraucās debesīs. Viņa pagriezās pret logu, vērodama gaismu. Pazibēja perons, aizsegdams sauli. Viņa samiedza acis. Tas vienmēr notika negaidot.
Līdzās apstājās pretējā virzienā braucošs metro vilciens. Žozefīne vēroja, kā tajā kāpj cilvēki. Viņa tos novēroja, katram no tiem izdomāja dzīvi, mīlestību, raizes. Mēģināja noteikt, kuri ir pāris, pūlējās no lūpām nolasīt aprautas sarunu frāzes. Žozefīnes skatiens pārslīdēja pār kādu uzkrītošu, resnu dāmu ar sarauktu pieri, kura bija ietinusies mētelī ar lielām rūtīm. Rūtainas drēbes resnulēm nepiestāv, un tad vēl tās uzacis! Tās viņu padara līdzīgu novecojušai īgņai. Iespējams, viņas līgavainis kādu dienu bija aizbēdzis, un viņa to gaidīja, slēpdama aiz muguras mīklas rulli. Tur bija vēl kāda ļoti slaida sieviete, uz kuras plakstiņiem bija uzvilktas līnijas ar pistāciju zaļu acu zīmuli. Viņa droši vien risināja krustvārdu mīklu, jo sūkāja zīmuli un domīgi skatījās žurnālā. Sievietei nebija laulības gredzena, toties viņas nagi bija sarkani. Žozefīne nodomāja, ka šī sieviete strādā informācijas tehnoloģiju jomā, nav precējusies, viņai nav bērnu, un viņa nekad nemazgā traukus. Sestdienu vakaros viņa iet uz klubu, dejo līdz trijiem naktī un atgriežas mājās pavisam viena. Viņai blakus ar muguru pret Žozefīni sēdēja kāds gara auguma vīrietis ar nošļukušiem pleciem, sarkanā džemperī ar augstu apkakli un nobružātu, pelēku jaku. Kāda sieviete vēlējās apsēsties, un vīrietis piecēlās, lai dotu viņai vietu. Ieraudzījusi viņa seju, Žozefīne sastinga. Antuāns! Tas bija Antuāns. Vīrietis neskatījās uz viņas pusi, viņa izklaidīgais skatiens klejoja kaut kur tālumā, taču tas noteikti bija viņš. Žozefīne no visa spēka sāka klaudzināt pa stiklu, saukdama: Antuān! Antuān! Viņa pielēca kājās, dauzīja pa logu, vīrietis pagrieza galvu, pārsteigts uzlūkoja viņu un viegli pamāja ar roku. Tā, it kā būtu samulsis un mudinātu viņu nomierināties.
Antuāns!
Viņam uz labā vaiga bija liela rēta, labā acs bija ciet.
Antuāns?
Žozefīne vairs neko nesaprata.
Antuāns?
Neizskatījās, ka viņš būtu Žozefīni pazinis.
Durvis aizvērās. Metro vilciens sāka braukt. Žozefīne atkrita sēdeklī un pagriezās atpakaļ, pūlēdamās vēlreiz saskatīt vīrieti, kurš tik ļoti bija līdzinājies Antuānam.
Tas nav iespējams. Ja viņš ir dzīvs, viņam taču vajadzēja atbraukt pie mums. Viņam nav mūsu adreses, nočukstēja Zoē klusā balss. Bet to taču var sameklēt! Es taču saņēmu viņa paciņu! Adresi var uzzināt no Anrietes!
Bet Anriete nevar viņu ciest, atbildēja
