visu Glena Gūlda disku kolekciju un iPod – “ak, es taču neprotu rīkoties ar šīm ierīcēm!”. “Es tev parādīšu,” Filips apsolīja, aplikdams roku Žozefīnei ap pleciem. Zoē vairs nespēja saņemt visas dāvanas rokās, lai tās aiznestu uz savu istabu, Aleksandrs sajūsmināts smaidīja pie savām dāvanām un, atguvis aso novērošanas prasmi, noprasīja pārējiem: “Kāpēc zaļajām dzilnām nekad nesāp galva?”
Visi sāka skaļi smieties, un Zoē, nespēdama palikt klusu, izmeta:
– Kā jums šķiet, vai, ilgi, ilgi runājot ar kādu, viņš beigās aizmirst, ka man ir neglīts deguns?
– Ko tas nozīmē? – Žozefīne noprasīja.
– Vakar pēcpusdienā es tik ilgi neliku mieru Polam Mersonam, ka viņš mani svētdien uzaicināja uz Colombes paklausīties, kā spēlē viņa grupa.
Viņa apgrieza pirueti un zemu paklanījās, lai pieņemtu uzslavas. Pēcpusdienas drūmā noskaņa bija pagaisusi. Filips atkorķēja šampanieša pudeli un painteresējās, kur palicis tītars.
– Ak Dievs! Tītars! – Žozefīne iesaucās, atrāvusi skatienu no savas meitas – balerīnas skaisti pietvīkušajiem vaigiem.
Zoē izskatījās tik laimīga! Viņa zināja, ka šobrīd meita daudz labprātāk atrastos pie Pola Mersona. Žozefīne Zoē dienasgrāmatā bija atradusi viņa fotogrāfiju. Tā bija pirmā reize, kad Zoē bija noslēpusi kāda zēna foto. Žozefīne aizskrēja uz virtuvi, atrāva cepeškrāsni, pārbaudīja, vai putns ir izcepies. Vēl pavisam sārts, viņa secināja un nolēma turpināt cepšanu.
Viņa stāvēja pie plīts, apjozusies ar lielo, balto priekšautu, samiegusi acis, un patlaban centās aplaistīt tītaru, neuzšļācot mērci uz sakarsētās plāts, kad pēkšņi sajuta aiz muguras kādu stāvam. Viņa pagriezās, turēdama rokā karoti, un atjēdzās Filipa apskāvienā.
– Ir tik labi tevi redzēt, Žo. Ir pagājis tik ilgs laiks…
Viņa pacēla galvu un pietvīka. Filips pievilka viņu sev klāt.
– Iepriekšējā reizē, – viņš atcerējās, – tu pavadīji Zoē, kad es ar Aleksandru braucu uz Eviānu…
– Tu viņus biji pierakstījis uz jāšanas apmācību…
– Mēs divi vien palikām uz perona…
– Bija jūnijs, zem lielā stacijas stikla pārsega pūta viegls vējš…
– Tās bija pirmās brīvdienas. Es sev sacīju – vēl viens mācību gads ir cauri… un ja nu es lūgtu Žozefīni braukt mums līdzi?
– Bērni bija aizgājuši nopirkt kaut ko dzeramu…
– Tev bija zamšādas jaka, balts sporta krekliņš, rūtains lakatiņš, brūnas ausu ļipiņas un riekstu krāsas acis.
– Tu man vaicāji “kā iet”, un es atteicu “labi”.
– Un man ļoti gribējās tevi apskaut.
Žozefīne pacēla galvu un ieskatījās Filipam tieši acīs.
– Taču tas nenotika, – viņš atsāka.
– Nē.
– Tu teici, ka tā nevar.
– …
– Ka tas ir aizliegts.
Viņa apstiprinoši pamāja ar galvu.
– Un tev bija taisnība.
– Jā, – viņa nočukstēja, mēģinādama atrauties.
– Tas ir aizliegts.
– Pilnīgi aizliegts.
Filips vēlreiz pievilka Žozefīni sev klāt, noglāstīja viņai galvu un nočukstēja:
– Paldies, Žo, par šīm ģimenes svinībām.
Filipa lūpas pieskārās viņas mutei. Pavilcinājusies viņa aizgriezās.
– Filip, zini… Es domāju, ka… nebūtu labi, ja…
Viņš izslējās, paskatījās, it kā nesaprastu, par ko Žozefīne runā, sarauca degunu un iesaucās:
– Vai tu saod to pašu, ko es, Žozefīne? Vai maltā gaļa nejauši nav izbirusi uz plāts? Nav patīkami ēst izkaltušu un tukšu tītaru!
Žozefīne pagriezās un atvēra cepeškrāsni. Viņam bija taisnība: tītars lēnām bija sācis tukšoties. Izbirušie kastaņi gar malām bija sākuši apbrūnēt. Kamēr viņa prātoja, kā pārtraukt šo noplūdi, Filips pastiepa roku, uzlika to uz viņas plaukstas, un abi divi, uzmanīgi rīkodamies ar karoti, savāca no tītara vēdera izbirušo maltās gaļas pārpalikumu.
– Vai tas ir labs? Tu pagaršoji? – Filips noprasīja Žozefīnei pie kakla.
Viņa papurināja galvu.
– Un plūmes, vai tu tās izmērcēji?
– Jā.
– Ūdenī, kam pievienots mazliet armanjaka?
– Jā.
– Tad labi.
Viņš klusi runāja Žozefīnei pie kakla, viņa juta, kā šie vārdi iespiežas viņas ādā. Filipa plauksta vēl aizvien bija uzgūlusi viņas rokai, vadot to uz smaržīgo pildījumu. Viņš iesmēla mazliet desas mīkstuma, kastaņus, plūmes, krējumu un lēni, lēni pacēla pilno, kūpošo karoti pie Žozefīnes lūpām, kas pastiepās tai pretī. Aizvēruši acis, viņi nogaršoja maigo, uz mēles kūstošo, izmērcēto plūmju maisījumu. Tad abi nopūtās, un viņu lūpas sakļāvās ilgā, maigā, baudpilnā skūpstā.
– Varbūt vajadzētu sāli, – Filips aizrādīja.
– Filip, – Žozefīne lūdzoši iebilda un atrāvās. – Nevajadzētu…
Viņš pasmaidīja. Filipa lūpu kaktiņā bija ielipusi taukaina mērces pilīte. Žozefīnei pēkšņi uzmācās vēlēšanās to nogaršot.
– Tu esi tik smieklīga!
– Kāpēc?
– Tu esi visjocīgākā sieviete, kādu man jebkad nācies sastapt!
– Es?
– Jā, tik neticami nopietna, man gribas smieties un sasmīdināt arī tevi …
Šie vārdi palika guļam uz viņas lūpām kā viegla migla.
– Filip!
– Starp citu, šis pildījums ir ļoti gards, Žozefīne…
Un viņš atkal iesmēla pildījumu
