Zoē! – Hortenze izmeta. – Vai tev nav vēl kāds noslēpums, par ko paņirgt? Par mirušajiem jau viegli smieties!
Gerijs, Šērlija un Filips neomulīgi saskatījās. Aleksandra skatiens slīdēja no vienas māsīcas pie otras, pūloties kaut ko saprast. Antuāns bija miris? Viņu apēdis krokodils? Kā filmās? Zosu aknas uz šķīvja sabrūnēja, grauzdiņi sakalta, lasis pārklājās ar tauku lāsītēm. No virtuves atplūda deguma smaka.
– Tītars! – Filips iesaucās. – Mēs aizmirsām vajadzīgajā brīdī izslēgt cepeškrāsni!
Tajā pašā mirklī no jauna parādījās Žozefīne, apsējusi lielo, balto priekšautu.
– Tītars ir piededzis, – viņa saviebusies paziņoja.
Gerijs pikti nopūtās.
– Ir jau vienpadsmit, un neviens vēl nav dabūjis vakariņas. Jūs, Kortesi, ar savām psihodrāmām man krītat uz nerviem! Es vairs nekad nesvinēšu Ziemassvētkus kopā ar jums!
– Bet kas te īsti notiek? Vai tas ir karš? – Šērlija iesaucās.
– Aizveries! – Zoē iespiedzās, paķēra Plakano Tēti un aizskrēja atpakaļ uz savu istabu.
Gerijs paņēma šķīvi ar lasi, uzlika sev uz šķīvja divas šķēlītes, pēc tam paņēma arī zosu aknas.
– Es ļoti atvainojos, – viņš aizrādīja, piebāzis muti, – bet labāk ķeršos klāt, kamēr vēl nav sācies nākamais numurs. Ar pilnu vēderu es to spēšu novērtēt daudz labāk!
Arī Aleksandrs pastiepa rokas pēc šķīvjiem. Filips novērsās. Tagad nebija īstais brīdis, lai mācītu dēlam pareizi uzvesties. Žozefīne, atkritusi savā krēslā, ar drūmu skatienu pētīja galdu un glāstīja uz priekšauta izšūtos vārdus. “Es esmu šefpavārs, un jums mani jāklausa”. Filips ierosināja aizmirst par piedegušo tītaru un uzreiz ķerties pie siera un Ziemassvētku “pagales”.
– Sāciet bez manis. Es aiziešu pie Zoē, – Žozefīne paziņoja un piecēlās.
– Tā! Atkal sākas nozūdošo cilvēku rotaļa! – Šērlija noteica. – Labāk nobaudīšu zosu aknas, pirms vēl tās nav pārvērtušās par rēgu!
Milēna Korbjē uzmeta savu Hermes somu – īstu, nopirktu Parīzē, nevis kaut kādu imitāciju, ko varēja atrast uz katra ielas stūra – uz lielā, ar sarkanu ādu pārvilktā atzveltnes krēsla priekšnamā un apmierināta nopētīja sava mājokļa iekārtojumu. Tad klusi nomurmināja: “Cik skaisti! Patiešām – cik skaisti! Un tas viss ir mans! Es pati esmu par to visu samaksājusi!”
Kopš viņas ierašanās Šanhajā bija pagājuši jau seši mēneši. Milēna nebija velti tērējusi laiku. Šis dzīvoklis tam bija kā pierādījums. Milzīgs, ar lielām, iestiklotām ailām, kupliem aizkariem no nebalināta tilla, sienu koka paneļiem, kas lika atcerēties viņas bērnības mājas, kur viņa bija mācījusies par frizieri un dzīvojusi pie savas vecmāmiņas Lonslesonjē. Lonslesonjē, vilciens pietur uz divām minūtēm. Lonslesonjē, vesela mūžība garlaicības.
Dzīvoklis bija veidots kā gara, augstām starpsienām sadalīta telpa ar persiešu paklājiem. Sienas bija nokrāsotas kā olu dzeltenas ar perlamutra vizmu.
– Izsmalcinātības kalngals! – Milēna skaļi paziņoja un noklakšķināja ar mēli, priecādamās par savu gaumi. Viņai bieži nācās sarunāties pašai ar sevi, jo nebija neviena, ar ko dalīties savā gandarījumā. Bija jau tāpat pietiekami grūti dzīvot vienai, kur nu vēl vienai un mēmai! It īpaši svētku laikā. Ziemassvētki, gada brīdis, ko viņa varēja svinēt divatā ar savu internetā pasūtīto plastmasas egli. Zem egles bija nolikta maza silīte. Pirms aizbraukšanas uz Ķīnu Milēnai to bija uzdāvinājusi vecmāmiņa. “Un neaizmirsti ik vakaru noskaitīt lūgšanu par mazo Jēzuliņu! Viņš tevi pasargās!”
Mazais Jēzuliņš savu solījumu bija pildījis. Milēnai nebija viņam ko pārmest. Viņa gan būtu priecājusies par nelielu sabiedrību, laiku pa laikam par nelielu apmīļošanu, tomēr tā droši vien nebija prioritāte. Milēna nopūtās: visu jau nekad nevar dabūt, es zinu. Viņa bija izvēlējusies dzīvi Šanhajā un veiksmi, bet visu pārējo vajadzēja atlikt uz vēlāku laiku. Kad viņa būs bagāta. Ļoti bagāta. Pagaidām viņa bija pieņemami bagāta. Viņai bija skaists dzīvoklis, šoferis uz pilnu slodzi (piecdesmit eiro mēnesī!), taču viņa vēl nevarēja izšķirties, vai ieguldīt naudu kādā mājdzīvniekā. Ja tas bija lielāks par čivavu, par to gadā bija jāmaksā nodoklis piecu tūkstošu eiro apmērā. Milēna gribēja īstu suni ar biezu vilnu un atkārušos apakšlūpu, tādu, kurš siekalojas, nevis kaut kādu samazinātu modeli. Šajā valstī tiem, kuri gribēja papildināt iedzīvotāju skaitu uz kvadrātmetru, vajadzēja maksāt. Par otru bērnu bija jāatdod desmit gadu alga. Ja vientulība kļūs man par smagu, es nopirkšu sarkanu zivtiņu. To drīkst. Zivtiņa nes arī veiksmi. Sākšu ar sarkanu zivtiņu, tikšu pie bagātības, un pēc tam… Vai arī nopirkšu sev bruņurupuci. Arī bruņurupuči nes laimi. Skaists bruņurupucis ar savu partneri. Viņi uz mani skatīsies ar savām izbolītajām acīm. Runā, ka viņi esot ļoti mīļi… jā, bet kad viņiem ir bail, viņi palaiž briesmīgu smaku!
Pie silītes bija nolikts vērsis un ēzelis, aitas, gani un ciema ļaudis ar nastām plecos. Jēzus un viņa vecāki vēl nebija ieradušies. Šovakar, pusnaktī, viņa noliks mazo Jēzu ar gurnu apsēju viņa gultiņā uz salmiem, noskaitīs lūgšanas, izvēlēsies pudeli laba šampanieša un iemigs pie televizora.
No priekšnama varēja redzēt Milēnas istabu, lielo gultu ar baldahīnu no kaltas dzelzs, ar baltiem aizkariem, parketu no lieliem, gaišiem dēļiem, kārtīgi ievaskotas mēbeles, lielās, lakotās ķīniešu lampas. Viņa bija izkopusi gaumi, labu gaumi, mācoties no tiem, kuriem kopš dzimšanas piemita priekšmetu, krāsu, samēru izjūta. Viņa bija pētījusi žurnālus par telpu iekārtošanu. Par atlikušo pietika vienīgi samaksāt rēķinus. Iespējams ir viss. Un kad es saku “viss”, tad tas tiešām ir VISS. Ja ķīniešiem parāda kaut ko sarežģītu, viņi to atdarina vissīkākajās niansēs. Mēbelēm viņi prot atdarināt pat laika zoba atstātas pēdas.
Kopš tā brīža, kad Milēna bija pametusi savu nožēlojamo studijas dzīvoklīti Korbevuā, viņa bija nogājusi tālu ceļu.
– Jā, nožēlojamo, manu meitēn! Nevajag baidīties no šī vārda! – viņa skaļi paziņoja un uzgrieza valsi savās vieglajās kurpītēs. Lietotas mēbeles, šaura, slikti vēdināta virtuvīte, atsevišķa vieta, kas kalpoja gan par viesistabu, gan par ēdamistabu, gan par skapi. Balts pikē auduma gultas pārklājs, nekārtīgi izmētāti spilveni, palagu krokās ielipušas maizes drupačas, kas guļot grauza krustos. Un vakaros, uzstādījusi gludināmo dēli, viņa varēja ar gludekļa smaili pieskarties televīzijas raidījuma vadītāja kaklam. Sveiks, Patrik, viņa uzsauca, gludinādama savu balto apkaklīti. Varēja pat izteikt komplimentu: “Patrik, es tevi ļoti labi pazīstu, es ik vakaru gludinu tavu ādamābolu!” Koķetēdama ar televizoru, viņa turpināja gludināt nākamajai dienai domāto apģērbu. Viņš jau man neko neuzdrošinās palūgt, Milēna atzinās žurnālistei, kura drūmā balsī stāstīja par visām pasaules nelaimēm.
Nolādētais laikmets! Viņa medīja dzeramnaudas, lai mēneša beigās varētu papildināt savu nožēlojamo algu. Vakaros neēda, lai saudzētu slaidumu un maku. Neatbildēja uz telefona zvaniem, ja tas uzrādīja
