kurā atradās Hortenzes un Zoē fotogrāfijas, atvēra atvilktni, izņēma aktu vākus. Katru vēstuli viņa nokopēja, lai tās teksts neatkārtotos. Viņa nopūtās. Noņēma pildspalvai uzgalīti. Vajadzēja uzmanīties no pareizrakstības kļūdām. Tieši šī iemesla dēļ viņa nemēdza rakstīt gari.
– Cikos viņi atnāks? – noprasīja Žozianna, iznākdama no vannas istabas un berzēdama krustus.
Jau divas nedēļas viņa slikti gulēja. Bija tāda sajūta, it kā pakausis būtu pilns ar ģipsi, bet mugurā sadurti mazi nazīši, tādi kā tie, ar kuriem cirkā met pa dzīviem mērķiem.
– Pusvienos! Tur ir arī Filips. Kopā ar Aleksandru. Un kāda, ko sauc par Šērliju, un viņas dēls Gerijs. Viņi ieradīsies visi! No laimes esmu gatavs dūdot. Es vēlos tevi ar viņiem iepazīstināt, mana mazā karaliene! Šis pirmais janvāris ir liela diena!
– Vai esi pārliecināts, ka tā ir laba doma?
– Izbeidz baidīties! Tā bija Žozefīne, kura ierosināja šīs brokastis. Viņa gribēja mūs uzaicināt pie sevis, taču es nodomāju, ka tu jutīsies labāk, ja viņi ieradīsies pie mums. Padomā par Junioru. Viņam ir vajadzīga ģimene.
– Tā nav viņa ģimene!
– Bet ja nav nekā cita, var aizņemties no citiem!
Žozianna ar visu rītakleitu atlaidās gultā un izstiepa kaklu kā artrīta nomocīta žirafe.
– Ģimenes vairs nav modē, neviens… – viņa klusi noburkšķēja. Marsels neklausījās, viņš veidoja pasauli, savu Jauno Pasauli.
– Zobu Irbulis viņas bija nomācis, apspiedis, pazemojis. Es biju kā Ledus galerijas karalis Saule! Sveiki, pāķi, re, kur mana pils, mani sulaiņi, mans Mazais princis! Sieviete, atnes manu pūderēto parūku un manas kurpes ar sprādzēm!
Viņš atkrita gultā, iepletis rokas. Viņa ciskas zem baltā auduma līdzinājās diviem milzīgiem, rudiem maizes kukuļiem. Marsels Grobzs. Milzis ar gaišu apmatojumu, mīkstiem locekļiem, sārtu, plankumainu miesu un mirdzošām, neaizmirstulīšu zilām acīm, kuru skatiens bija ass kā duncis.
Žozianna atkrita gultā viņam līdzās. Marsels bija svaigi noskuvies, iesmaržojies. Uz krēsla bija nolikts pelēkas vilnas uzvalks, zila kaklasaite, dažādas aproču pogas.
– Tu nu gan esi uzskaistinājies…
– Es jūtos skaists, Kūciņ! Tas ir kas cits!
Žozianna uzlika roku viņam uz pleca un pasmaidīja.
– Vai pirms tam tu nejuties skaists?
– Pirms tam es biju pretīgs krupis. Es kļuvu tāds, kādu tu mani redzēji…
Tā bija taisnība, ka viņš vis nebija nekāds grieķu dievs, viņas Marsels. Kad abi bija iepazinušies, Žoziannu daudz vairāk saistīja viņa nauda, nevis valdzinājums, taču drīz Marsela vitalitāte un dāsnums bija guvuši virsroku, un Žozianna galu galā kļuva par viņa pastāvīgo mīļāko un beigās arī par vienīgo sievieti viņa dzīvē un viņa bērna māti.
– Es neskatījos uz sīkumiem, es ņēmu visu kopā!
– Tā jau runā par tiem neglītajiem! Slavenais neglīteņu šarms! Bet man par to nospļauties, šodien es esmu lielais lāču tēvs!
– Vēl seksīgāks par lielo lāču tēvu…
– Beidz, Kūciņ, tu mani satrauc! Paskaties uz manu daiktu! Taisns kā kuģa masts vētrā! Ja to noliec, tas atkal izslienas tieši tāpat!
Gultā Marsels nekad nezaudēja iekāri. Šis vīrietis bija domāts, lai ēstu, dzertu, smietos, baudītu, kāptu kalnos, stādītu baobabus, bāztu kabatā pērkonu, nospiestu zibeni. Un tā odze Anriete vēl bija gribējusi pataisīt viņu par pūderētu pūdeli! Nesen Žozianna vēl bija redzējusi Anrieti sapnī. Kāpēc viņa pat naktīs nedod man mieru?
– Vai tev ir kādas ziņas par Zobu Irbuli? – Žozianna piesardzīgi ievaicājās.
– Vēl aizvien negrib šķirties. Viņas noteikumi ir pārmērīgi, un es nepadodos! Tu man to saki, lai es atkāptos?
– Es tev to saku tāpēc, ka viņa naktīs mani moka!
– Ā! Tad tāpēc tu pēdējā laikā vairs neesi tik dzīvīga…
– Es jūtos bēdīga kā zeķe, kas pazaudējusi savu pāri. Man vairs neko negribas…
– Pat ne mani?
– Pat ne tevi, mans lielais vilks!
Kuģis vienā mirklī nolaida buras.
– Tu to nopietni?
– Esmu nogurusi, man negribas ēst, es ēdu…
– Tad jau tam jābūt nopietni.
– Man sāp mugura. It kā tur kāds būtu iedūris ar dunci.
– Tev ir išiass. Tas ir pretīgs, tas sabojā kaulus.
– Man gribas tikai vienu: sēdēt un raudāt. Pat Juniors atstāj mani vienaldzīgu.
– Tas tāpēc, ka viņš vaikstās. Šobrīd man tas liekas drūmi.
– Viņam tas apniks. Par to esmu pārliecināta.
– Vai neesi bijusi pie ārsta?
– Nē.
– Un pie Suzannas kundzes?
– Arī ne!
Satraukuma pārņemts, Marsels Grobzs izslējās. Ja pat Suzannas kundze nebija vēlama, situācija bija nopietna. Savulaik Suzannas kundze bija pareģojusi līguma parakstīšanu ar ķīniešiem, pārcelšanos uz jauno dzīvokli, Juniora piedzimšanu, Anrietes pamešanu un pat tuvinieka nāvi briesmoņa asajos zobos. Suzannas kundze aizvēra acis un skatījās. Acis ir melīgas, viņa apgalvoja, vislabāk ir skatīties ar aizvērtām acīm, patiesā redze ir iekšēja. Viņa nekad nemānījās un, ja neko neredzēja, tad tā arī pateica. Lai būtu droša, ka nezaudēs savas spējas, viņa nekad nepieprasīja naudu.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или
