sagatavot lasi un zosu aknas, lai var tās pasniegt, – nolēma Žozefīne. – Jūs tikmēr varat ieņemt vietas pie galda. Pie katra šķīvja esmu nolikusi kartīti ar vārdu.
– Es iešu tev līdzi. Tagad ir pienākusi mana kārta nozust! – Šērlija paziņoja.
Abas devās uz virtuvi. Šērlija aizvēra durvis, ar pirkstu norādīja uz Žozefīni un pavēloši paziņoja:
– Un tagad tu man visu izstāstīsi!
Žozefīne nosarka un paķēra šķīvi, lai uz tā izliktu zosu aknas.
– Viņš mani noskūpstīja!
– Ak, beidzot! Es jau biju pārstājusi cerēt, ka tas reiz notiks. – Bet viņš taču ir mans māsasvīrs! Vai tu to esi aizmirsusi?
– Un vai bija labi? Lai nu kā, jūs esat ilgi kavējušies. Jau sen vajadzēja to izdarīt.
– Bija labi, Šērlij, ļoti labi. Tā, kā es pat nebiju uzdrošinājusies iztēloties. Tas tik bija skūpsts! Es trīcēju. Viscaur trīcēju! Un man aiz muguras bija karsta cepeškrāsns!
– Sen jau bija laiks, vai ne?
– Nesmejies par mani!
– It nemaz. Visu cieņu par tik svelmainu skūpstu, nudien.
Žozefīne uzdūra zosu aknas uz karstā ūdenī iemērkta naža asmens, salika tās uz šķīvja, apkārt sakārtoja želeju un salātu lapas, un noprasīja:
– Un ko lai es tagad daru?
– Tev tās jāpasniedz kopā ar grauzdiņiem…
– Nē, idiote! Ar Filipu!
– Tu esi mēslos! Deep, deep shit! Welcome neiespējamās mīlestības klubiņā!
– Es labāk izvēlos citu klubu! Šērlij, nopietni.. ko man vajadzētu darīt?
– Izliec lasi uz šķīvja, uzgrauzdē maizi, atkorķē laba vīna pudeli, ieliec sviestu skaistā sviesta traukā, sagriez šķēlēs citronu lasim…
– Liels paldies, tu man ļoti palīdzēji! Man svilst smadzenes, starp abām puslodēm notiek cīņa, labā sauc: bravo, tu esi ļāvusi sev vaļu un iepazinusi baudu, bet kreisā: uzmanību, briesmas, atkāpies!
– Es drīzāk uzticos sirdij.
Žozefīne pietvīka.
– Man ļoti patika ar viņu skūpstīties, es vēlējos, lai viņš to dara vēl un vēl. Šērlij, tas bija tik labi! Es negribēju, lai viņš rimstas!
– Ai! Cik bīstami!
– Vai zini, cik tas bija mokoši?
– Liela bauda bieži nāk kopā ar lielām ciešanām.
– Un tu šajā ziņā esi speciāliste…
– Un es šajā ziņā esmu speciāliste.
Pievērsusi skatienu cepeškrāsns durvīm, Žozefīne brīdi apdomājās, tad pacēla galvu un nopūtās.
– Es esmu tik laimīga, Šērlij, tik laimīga! Pat ja šī lielā laime neilgs vairāk par desmitarpus minūtēm. Esmu pārliecināta, ka daži cilvēki par desmitarpus minūtēm lielas laimes būtu ar mieru atdot visu savu dzīvi!
– Tu runā par veiksminiekiem! Parādi man tādus, lai varu no viņiem izvairīties!
– Es esmu bagāta ar desmitarpus minūtēm lielas, lielas laimes! Es atsaucu atmiņā šo skūpstu, un man ar to pietiek. Es varu skatīties filmu, to apturēt, attīt atpakaļ, lēni noskatīties vēlreiz, apturēt, attīt atpakaļ, lēni noskatīties…
– Tavi vakari gan būs kaisles pilni, – Šērlija nopūtās.
Žozefīne atspiedās pret cepeškrāsni un iegrima sapņos, apskāvusi sevi ar rokām, it kā aijātu kādu sapni. Šērlija viņu sapurināja.
– Un kad mēs ēdīsim? Visi patiešām drīz sāks prātot, kur esam palikušas.
Viesistabā viņas ieraudzīja Zoē.
Hortenze šķirstīja Oskara Vailda kopotos rakstus un skaļā balsī lasīja citātus, Gerijs noņēmās ar pagalēm, Aleksandrs ar nosodošu sejas izteiksmi ostīja tēva cigārus.
– “Skaistums ir tā cilvēka acīs, kurš uz jums raugās”, – Hortenze nolasīja.
– Very thoughtful indeed, – Gerijs piezīmēja.
– “Sievietes var iedalīt divās kategorijās: neglītās un uzkrāsotās;
uz mātēm tas neattiecas”!
– Viņš ir aizmirsis lielās cūkas! – Gerijs norūca.
– “Jaunībā es domāju, ka dzīvē nauda ir vissvarīgākā. Tagad, kad esmu vecs, es to zinu.”
Gerijs zobgalīgi aizrādīja Hortenzei:
– Nav slikti… gluži kā tu!
Nolēmusi labāk izlikties, ka neko nav dzirdējusi, viņa atsāka:
– “Dzīvē ir tikai divas traģēdijas: viena ir nedabūt to, ko vēlies, un otra – to iegūt.”
– Aplam! – Filips iesaucās.
– Izcili patiesi! – Šērlija iebilda. – Piepildīta vēlme ātri izdeg. Tā ir jāuztur no tāluma.
– Es zinu, kas uztur manu vēlmi, – Filips nočukstēja.
Žozefīne un Filips atlaidās uz dīvāna pie kamīna. Filips aizlika roku Žo aiz muguras. Viņa nosarka un lūdzoši paskatījās. Nelikdamies par to ne zinis, Filips maigi pieskārās viņas plaukstai, pavēra to, apgrieza, izglāstīja katru pirkstu. Žozefīne neuzdrošinājās atbrīvoties, lai ar strauju kustību nepiesaistītu viņiem uzmanību. Viņa pat nepakustējās, ļāva karstajai plaukstai palikt uz viņas rokas, neko nesaprazdama, klausījās Oskara Vailda citātus, sāka smieties, kad citi smējās, taču vienmēr mazliet nokavējās, un beidzot citi to ievēroja.
– Mammu, tu esi pilnā vai kā? – Hortenze iesaucās.
Tieši šajā mirklī Zoē ienāca istabā un nopietni paziņoja:
– Visiem jābūt savās vietās! Es nodzēsīšu gaismu…
Visi pievērsās galdam un sameklēja pie šķīvjiem noliktās kartītes ar savu vārdu. Apsēdās. Atlocīja salvetes. Pagriezās pret Zoē, kura visus vēroja, turēdama rokas aiz muguras.
– Un tagad lai visi aizver acis. Neviens nedrīkst blēdīties.
Visi paklausīja. Hortenze mēģināja saskatīt,
