pārmetumos.
– Bet…
– Izbeidz, citādi man sāks likties, ka esmu apskāvis mūķeni.
Tomēr pastāv zināmas robežas, kuras pārkāpt ir ļoti bīstami, noteiktas robežas, ko nekādā gadījumā nedrīkst šķērsot, un es tieši to grasos darīt, un ak Dievs, ak Dievs, cik tas ir labi – just, kā šis vīrietis mani apskauj!
– Tas tāpēc, ka… – viņa mēģināja vēlreiz. – Es jūtos tā, it kā …
– Žozefīne! Apskauj mani!
Filips piespieda viņu sev klāt, pavēra muti, it kā grasītos Žozefīnei iekost. Viņa skūpsts bija nežēlīgs, valdonīgs, Žozefīne tika piespiesta pie karstajām cepeškrāsns durvīm, sagrozījās, lai atbrīvotos, Filips mazliet atslābināja apskāvienu un noskūpstīja vēl ciešāk, kā meklēdams vēl kādu drusciņu pildījuma, kaut kripatiņu tā pildījuma, kas bija pielipis viņai pie pirkstiem. Viņš nolaizīja Žozefīnes pirkstus, kas bija jaukuši mīklu, viņa muti piepildīja plūmju garša, Filip, viņa novaidējās, Filip, apķērās viņam ap kaklu un pati viņu noskūpstīja. Visu šo laiku, Žo, visu šo laiku… un Filips atgrūda viņu pret balto leti, saņurcīja, uzrāva augšā, atgrūda pret cepeškrāsns stikla durvīm, sniedzās pēc viņas lūpām, pēc viņas kakla, pavēra balto blūzi, noglāstīja karsto ādu, ļāva pirkstiem noslīdēt uz viņas krūtīm, piespieda lūpas mazajam miesas laukumiņam, kas bija atklājies zem blūzes, zem priekšauta, pieliekot punktu visām nebeidzamo, mokošo gaidu dienām.
No viesistabas atskanēja smieklu šaltis, liekot abiem satrūkties.
– Pārstāj! Paklausies! – Žozefīne atbrīvojusies nočukstēja. – Filip, mums nepieklājas…
– Tu mani padari traku, ja tu zinātu, cik traku tu mani padari!
– To vairs nedrīkst atsākt…
– Vairs neatsākt? – viņš iesaucās.
– Es gribēju teikt…
– Žozefīne! Apskauj mani vēlreiz, es vēl neesmu teicis, ka viss ir galā …
Tā bija sveša balss, kas piederēja kādam citam vīrietim. Žozefīne to nepazina. Viņa ļāvās, juzdamās kvēli bezbēdīga un jauna. Filipam bija taisnība. Viņa bija smieklīga. Viņa pati vēlējās visu atsākt. Tātad tas bija tikai skūpsts? Sajūta bija kā grāmatās, kad zem kājām paveras zeme, kad sabrūk kalni. Spēks, kas spēj to visu paveikt, bija licis viņai aizmirst savu māsu, abas savas meitas turpat viesistabā, klaidoni metro stacijā, Lukas skumjās acis, un kaismīgi apskaut citu vīrieti. Turklāt vēl kādu vīrieti! Irisas vīru! Žozefīne atrāvās, Filips no jauna cieši pievilka viņu klāt, pieglauda sev, kā grasīdamies viņu līdz mūža beigām droši atbalstīt, un nočukstēja: “Bet tagad vairs ne vārda!”
No virtuves sliekšņa, turēdama pilnas rokas ar dāvanām, ko bija nolēmusi nolikt savā istabā, viņus vēroja Zoē. Viņa vēl brīdi palika stāvam, noskatīdamās uz savu māti tēvoča apskāvienos, tad nodūra galvu un aizzagās uz savu istabu.
– Ko mēs vēl gaidām? – Šērlija noprasīja. – Šis jau ir īsts burvju mākslinieku vakars, jūs visi pēc kārtas nozūdat!
Filips un Žozefīne bija nupat atgriezušies no virtuves un pastāstījuši, kā izglābuši tītaru no izkalšanas. Viņi izskatījās satraukti, pavisam citādi nekā vakara sākumā, un Šērlija uzmeta viņiem ieinteresētu skatienu.
– Gaidām Zoē un viņas noslēpumaino viesi! – Hortenze nopūtās. – Viņa tā arī nepateica, kurš tas ir.
Viņa apskatīja sevi spogulī virs kumodes, pavilka matu šķipsnu, lai aizliktu to aiz auss, saviebās, atlika to atpakaļ. Nevajadzēja apgriezt matus. Tie bija biezi, spīdīgi, meta vara krāsas atspīdumu, kas izcēla viņas zaļās acis. Vēl viena tās nožēlojamās Agates iedoma. Viņa seko žurnālu pamācībām burts burtā! Kur gan viņa pavada Ziemassvētkus, šī trulene? Valdizērā kopā ar saviem vecākiem vai kādā Londonas midzenī ar saviem karātavu drauģeļiem? Vajadzētu viņiem aizliegt spert kāju mūsu dzīvoklī. Es vairs nespēju paciest viņu aizdomīgos skatienus. Tie tracina pat Geriju.
– Varbūt tas ir kāds no šīs mājas? – Šērlija ieminējās. – Viņa šovakar būs ievērojusi kādu vientuļu vīrieti vai sievieti un viņu uzaicinājusi.
– Nav ne jausmas, kurš tas varētu būt, – Žozefīne domīgi atteica. – Vandenbroki ir kopā ar ģimeni, Lefloki-Piņeli tāpat, Mersoni…
– Lefloki-Piņeli? – Filips pārvaicāja. – Es pazīstu vienu LeflokuPiņelu, viņš ir baņķieris. Manuprāt, viņu sauc Ervē.
– Ļoti skaists vīrietis, – Hortenze uzsvēra, – viņš mammu ar acīm vai apēd!
– Ak tā, – Filips noteica, paskatīdamies uz Žozefīni, kura bija pavisam nosarkusi. – Vai viņš tev izrāda uzmanību?
– Nē! Hortenze gvelž nezin ko!
– Šim cilvēkam ir patiešām laba gaume! – Filips noteica un pasmaidīja. – Taču, ja tas ir tas pats, kuru pazīstu, tad viņš nav no draiskuļiem.
– Viņš mani uzrunā ar “jūs”, atsakās saukt mani vārdā, sauc mani par Kortesa kundzi! Tur vēl ir tālu no uzmanības izrādīšanas un pavedināšanas rotaļas!
– Tas noteikti ir tas pats, – Filips turpināja. – Baņķieris, izskatīgs vīrietis, bargs, precējies ar jaunu sievieti no izcilas ģimenes, kuras tēvam pieder biznesa banka, znotu viņš ir iecēlis par tās vadītāju …
– Viņa sievu es nekad neesmu redzējusi, – Žozefīne sacīja.
– Viņa ir gaišmataina, neuzkrītoša, diskrēta, runā ar grūtībām, nekur netiek ņemta līdzi. Viņiem, manuprāt, ir trīs bērni. Ja vien pareizi atceros, tad vienu viņi ir zaudējuši. Pašu pirmo. Viņš tika sabraukts. Viņam bija deviņi mēneši. Māte stāvvietā nolika zemē bērnu krēsliņu, un, kamēr viņa meklēja atslēgas, bērnu sabrauca kāda automašīna.
– Ak Dievs! – Žozefīne iesaucās. – Nu es saprotu, kāpēc viņa jūtas pilnīgi iznīcināta. Nabaga sieviete!
– Tas bija briesmīgi. Neviens no viņa kolēģiem neuzdrošinājās par to runāt. Ikviens, kurš mēģināja izmocīt kādu nemākulīgu līdzjūtības vārdu, tika burtiski sadedzināts ar skatienu!
– Jūs gandrīz būtu satikušies, tieši pirms tavas ierašanās viņš bija ienācis mani apciemot.
– Man ar viņu ir bijušas darīšanas. Ļoti jūtīgs cilvēks, sarežģīts un tajā pašā laikā ļoti valdzinošs, apķērīgs, kulturāls. Mēs viņu bijām iesaukuši par Double Face.
– Kā skotu viskiju? – Žozefīne uzjautrināta pārvaicāja.
– Zini, viņam ir galva uz pleciem. Politehniskais institūts, labākā augstskola. Manuprāt, viņš ir
