kaut ko uzkost?”, Kalipso viņu nedzird. Viņas prāts vēl ir pilns ar notīm. Viņa stāv, piespiedusi vijoli pie zoda. No cītīgas koncentrēšanās viņa ir gluži sastingusi. Beigu beigās, turēdama vijoli piespiestu pie kakla, viņa vairs īsti nesaprot, kur to ir likusi. Gerijs iesmejas, norāda uz vijoli ar pirkstu, un viņa pārsteigta uzliek plaukstu viņam uz pleca. Piedod, biju pavisam aizdomājusies.
Viņa vēl atrodas melodijā. Ieslodzīta akordā, kurš turpina skanēt vēl labu brīdi pēc tam, kad ir jau nospēlēts.
Viņi pieceļas un dodas uz Harry’s Burritos Kolumba avēnijā. Šajā kvartālā mēdz uzturēties gandrīz visi Džūljarda skolas studenti. Viņi dodas turp gan pēc nodarbībām, gan pēc koncertiem. Viņi dzer frozen Margaritas un sarunājas līdz vēlai naktij. Lai atbrīvotu telpas, viņus nākas izraidīt.
Abi apsēžas stūrī un sāk vērot pirmā kursa studentus, kuri tēlo, izliekas svarīgi un visādi cenšas izrādīt, ka ir tikuši prestižā mācību iestādē. Dziedātāji izdzied dažādus vingrinājumus, pieguļošās drēbēs ģērbušies dejotāji dīdās, aktieri augstprātīgi nolūkojas uz citiem apmeklētājiem, pianisti ne ar vienu nerunā un bungo pa iztēlotām klavierēm.
Viņi tikai pasmaida par šiem iesācējiem. Drīz vien šie ļaudis pārstās izlikties, jo skolā valdošā konkurence kļūs pārāk nogurdinoša. Izcilība, nemitīga izcilība, nogurdinoša izcilība. Daudzi pametīs studijas trimestra vidū. Katra mācību gada beigās viņu likteni izšķirs nevis atzīmes vai sasniegumi, bet gan īpaša komisija. Un giljotīnas asmens kritīs. Kādā brīdī otrā mācību gada beigās tā dēvētais advisor, kurš visu šo laiku ir sekojis katram studentam, uzmundrinājis, pamudinājis, mācījis visādas labas lietas, izsauks viņu pie sevis, lai pateiktu: ļoti žēl, taču tas vēl nav pasaules gals; ir vēl arī citas skolas, taču jūsu studijas šeit ir beigušās. Un students iziet pa durvīm, nodūris galvu, tomēr pūlēdamies izlikties, ka nekas nav noticis.
Lai vairs nekad neatgrieztos.
Trešajā un ceturtajā kursā viss jau ir kļuvis skaidrs. Palikušie cītīgi strādā līdz pat spēku izsīkumam. Nogurums ir pārņēmis gan mūziķu pirkstus, gan dejotāju locekļus, gan dziedātāju balss saites. Pazemība dara savu, pakauši ir noliekušies pār veicamo darbu. Dižošanās laikiem ir pienācis gals!
– Ko tu ņemsi? – Gerijs noprasa, pētīdams ēdienkarti.
– Man negribas ēst, – Kalipso atsaka.
– Tiešām?
– Jā, – viņa apstiprina un atstumj ēdienkarti.
Viņa nav izsalkusi, viņa ēd ar acīm un jūt, ka viņu pārpilda gardēža bauda. Viņu ir pārņēmusi noslēpumaina pacilātība, tikpat aizraujoša kā vijoles notis. Viņa nav nekāda kalpone, viņai nav mokoši jānoraugās uz visu no malas, ak, nē, gluži pretēji, viņa ir kā milzis, viņa jūt sevī nezināmu spēku, kas ļauj pacelties spārnos. Cik skaistas ir šīs vēl nekad nepiedzīvotās jūtas, ko sauc par mīlestību, un viņa līdz šim tās nav pazinusi. Apstulbusi viņa klusībā nemitīgi atkārto: tad, lūk, kā tas ir, tad, lūk, kā tas ir, un es to nemaz nezināju. Viņa viegli pasmaida. Viņas sirds dzied. Viņa mīl! Viņa mīl! Aiz šī vārda atveras jauna pasaule. Nekas cits viņai vairs nav vajadzīgs.
Viņa nav ne izsalkusi, ne izslāpusi, viņa pārtiek no savām jaunajām jūtām. Viņai vairs ne no kā nav bail. Bailes ir atkāpušās viņas milzīgās laimes priekšā. Un tomēr bailes viņā mājos vēl divas nedēļas… Divas nedēļas! Tas vairs neko neizsaka. Laiks neeksistē. Laiku tagad var iedalīt divos posmos: pirms un pēc Gerija Vorda, un tas arī ir viss.
Pirms Gerija Vorda viņa bija neveikla, nedroša. Studijas maksā tik dārgi! Četrdesmit pieci tūkstoši dolāru gadā, plus vēl vijoles apdrošināšana par trīsdesmit tūkstošiem dolāru. Viņas vectēvs ir aizņēmies naudu, lai viņa varētu mācīties šajā skolā. Šo naudu ir aizdevis viņas tēvocis. Negribīgi. Viņa rēķina uz burtnīcu malām. Viņai ir palaimējies noslēgt vienošanos ar G. kungu par veļas gludināšanu. Tas ir tik izdevīgs darījums! Viņš nēsā kreklus ar kupliem žabo, gludām aprocēm, lentītēm un mežģīnēm. Kā mazs franču marķīzs. Viņš pieprasa, lai krekli būtu nevainojami izgludināti. Par viņu var stāstīt leģendas. Viņš apgalvo: labāk, lai tevi apskauž, nevis žēlo. Viņš skatās, kā viņa gludina, un stāsta par savu dzīvi, par kabarē, kuros strādājis, par iekarotajām sievietēm. Viņš saka: tagad es esmu pārāk vecs, es vairs nekam nederu, es nevienai vairs neiedvešu trīsas un nelieku gremdēties sapņos. Neviena sieviete mani vairs negaida. Viņš apsmidzinās ar odekolonu tik pamatīgi, ka brīžos, kad viņš pienāk pārāk tuvu, viņa aiztur elpu. Bet saki man: es taču vēl esmu gluži pievilcīgs, vai ne? Viņa nopēta brūno filca cepuri, no kuras spraucas ārā sirmi mati, garo ādas mēteli, tumšās saulesbrilles, dzelteni zaļos krokodila ādas zābakus un piekrītoši pamāj. Es izīrēju tev mājokli, tātad es vēl kaut kam deru, paldies, meitēn! Un Uliss – tas ir kas vairāk par draugu, viņš ir mans brālis. Es viņa dēļ būtu gatavs atdot savu dzīvību. Mēs kopā varētu iet uz galerām. Tu redzi, viņš mani ne reizi nav pievīlis. Uliss – tas ir kaut kas svēts, viņu nedrīkst aizskart!
Kalipso klausās un piekrītoši māj ar galvu.
Viņa nezina, kur varētu ņemt deviņsimt dolāru, lai samaksātu par īri parastā kvartālā, kur, pārrodoties mājās vēlu, vijoli vajadzētu cieši turēt rokās. Viņa nevar atļauties to pazaudēt, vijole ir miljoniem dolāru vērta. Ejot gulēt, viņa ar roku dzelžiem pieslēdz futrāli sev pie rokas. Roku dzelži, kas viņai garantē brīvību! Ik vakaru, aizverot tērauda žokļus ap plaukstas locītavu, viņa pasmaida.
Citas iespējas viņai nav. G. kungs drīkst nākt, kad vien vēlas.
– To vijoli viņš atstāja man, nevis tev, hija de puta!
– Man. Uliss man to uzdāvināja.
– Calla la bocca!
– Man! Un nemaz nemēģini man to nozagt, tevi uzreiz notvers. Apdrošinātājus tik viegli nevar apšmaukt. Viņi tevi arestēs un iesēdinās cietumā!
– Kaut tu nosprāgtu, putana!
Viņas tēvs… Oskars Munjezs. Ulisa Munjeza dēls.
Tēvs nekad nav interesējies par viņu. Kad viņai bija seši gadi, tēvs ar uzgriežņu atslēgu sadragāja viņai žokli. Viņa bija uzdrošinājusies nosaukt viņu par plukatu. Par to viņš bija gribējis likt viņai norīt pašas zobus. Ārsts Ogistēns bija paziņojis, ka žokli, ko Oskars bija dusmās sadragājis, vajadzētu salauzt un salikt kopā pareizi. Rosita bija nopūtusies, ka tas izmaksātu pārāk dārgi.
Oskars kopā ar savu brāli Marselino dzīvo Haialeā, Maiami kubiešu kvartālā. Vecā garāžā, kurā Marselino ir iekārtojis viesu guļamistabu. Tur ož pēc sapelējušas gumijas un vecas mašīneļļas. Uz izgulētajiem spilveniem ir netīrumu traipi, segas kādreiz ir bijušas baltas. Marselino Oskaru pacieš, bet viņa sieva Adelina ar Oskaru vispār nerunā. Viņš pelna sev iztiku, tirgodams narkotikas, zagdams automašīnas un aplaupīdams cilvēkus. Policija viņu jau vairākas reizes ir arestējusi, taču vēlāk viņš vienmēr tiek atbrīvots, jo nav nekādu pierādījumu. Neviens neuzdrošinās liecināt pret viņu. Reiz viņš ir nogriezis pirkstu kādam tipam, kas policijai bija parādījis garāžu, kurā viņš slēpies. Brīžos, kad Oskars
