un ieraugu, ka manā istabā deg gaisma, es zinu, ka viņš ir tur, mācās vai smēķē, un mani viscaur pārņem karstums. Nesaki to mammai, taču viņš smēķē dzīvoklī! Atver logus līdz galam un nesmēķē, kad viņa ir mājās, bet tomēr…
Vakarā viņš man pastāsta, kā pavadījis dienu. Mani interesē pat visniecīgākie sīkumi. Varētu domāt, ka man nemaz nav jāzina par viņa matemātikas uzdevumiem, nejauko skolotāju, pusdienām skolas ēdnīcā un negadījumu metro stacijā! Gluži pretēji. Tas ir tik aizraujoši, it kā es skatītos ziņas, ko lasa vienmēr smaidīgs diktors (superlielisks diktors, kuram es varu pieskarties).
Un tad viņš apvaicājas, kā man ir gājis pa skolu un kādu sviestmaizi esmu izvēlējusies skolas ēdnīcā. Un es jūtos apmierināta. Pat tad, ja man ir daudz mājasdarbu. Traks var palikt, cik daudz zināšanu tagad no mums prasa!
Vakar mums skolā stāstīja par de Sevinjē kundzi. Mums ir jauns skolotājs. Viņš ir aizstājis Puarjē kundzi, kura ir devusies dekrēta atvaļinājumā. Viņu sauc di Befroja-Zvana kungs, un sākumā viņš pat nevarēja atvērt muti, jo visi skolēni sauca “dong-dongdong”. Viņš izlikās, ka neko nav dzirdējis, un – hop! – sāka stundu. Tā kā viņš stāstīja tik aizraujoši, beigu beigās visi sāka klausīties un zvani apklusa. Tātad vakar viņš atšķīra de Sevinjē kundzes “Vēstules” un nopūtās: ikreiz, atverot “Vēstules”, es ieelpoju svaigu gaisu. Gaisu, kas pilns ar labu noskaņojumu un daudz ko citu.
Viņš nemaz nepieceļas no krēsla, nevicina rokas, nelieto nevienu vārdu, kuram būtu vairāk par trim zilbēm vai arī kurš beigtos ar izskaņu “-isms”, un mēs aizrautīgi klausāmies.
Viņš mums stāsta par dažādiem sīkumiem. Par to, kā de Sevinjē kundze, gribēdama labāk iztēloties savas meitas dzīvi, lūdza, lai viņa pastāsta kaut ko sīkāk. Kundze tik ļoti to vēlējās. Bet meita nestāstīja neko! Viņa bija tik iedomīga jaunkundze. Tā marķīzes meita bija galīgi traka.
Zini, es varētu dzīvot starp grāmatām, tās ēst un dzert, ietīties tajās. Grāmatas ir tik brīnišķīgas, dzīve ir tik brīnišķīga.
Nu labi, dažreiz… tā nemaz nav tik brīnišķīga. Dažreiz es pat nesaprotu, kāpēc dzīve padara mani tik vāju (redzi, es jau runāju kā marķīze). Tīrais nieks spēj mani sagraut. Man droši vien vajadzētu uzaudzēt bruņas.
Piemēram, vakar vakarā Gaetāns sadusmojās. Viņš saknieba lūpas tik cieši, ka tās kļuva baltākas par viņa plakstiņu maigo ādu, un lika, lai es izbeidzu nemitīgi svilpot. Mani mati esot pārāk blāvi, mani vaigi – pārāk sarkani.
Un es patiešām nobijos.
Es pēkšņi sapratu, kāpēc citas meitenes saka: es vairs nekad neiemīlēšos. Nu man ir skaidrs: iemīloties mēs zaudējam prātu; ja tas viss nekad nebeidzas, ja baiļu pakāpe nekad nepārsniedz atļauto līmeni, mūsu sabrukumu garantē dūnu segas, želejas konfektes ar zemeņu garšu un tāda superskumja mūzika kā tā, ko spēlē grupa Radiohead.
Turklāt Tev jāsaprot vēl kaut kas: Gaetāns ir gan mans biedrs, gan draugs. Un tāpēc, ja viņš sadusmojas, mani tūlīt pārņem panika!
Un pēc tam… mēs aizgājām pastaigāties pa Trokadero. Lai apskatītu Šaijo pili, strūklakas un visu pārējo. Viņš noglāstīja man galvu un plecus un kļuva mierīgāks. Tad viņš mani noskūpstīja. Viņa lūpas vairs nelīdzinājās plānam cigarešu papīram.
Un nākamās dienas rītā, kad noskanēja mūsu modinātājpulksteņa zvans, kas atdarina gaiļa dziesmu, viņš pa miegam nomurmināja “es tam pārgriezīšu rīkli”, es iesmējos, viņš atvēra acis un pateica – “no rītiem tu man patīc vislabāk”.
Un viss atkal bija labi. Kā uz burvja mājienu.
Es gribu zināt, vai arī ar Tevi tā notiek. Es ļoti gribētu, lai Tu man to pastāsti. Apskauju Tevi cieši jo cieši kā traks dingo,
Zoē.
P. S. Kā Tu domā, vai mīlestība ir nežēlīga?”
Vai mīlestība ir nežēlīga?
Hortenze nekad nav sev to vaicājusi.
Vai tas, ka Gerijs neatgriežas, ir nežēlīgi? Un tas, ka viņš nepiezvana, lai pateiktu, kur atrodas?
Hortenze ir pārliecināta par viņu.
Pareizāk sakot, ir pārliecināta pati par sevi. Ja viņš grib, lai savā vecajā, zilajā apmetnī staigā pa bāriem; viņas pieskāriens viņa piedurknei nekad neizbalēs. “Un kāpēc es esmu tik pārliecināta par sevi?” viņa sev vaicā, sūkādama zīmuļa galu.
Viņa uzklikšķina uz izvēlnes “rakstīt atbildi”, lai izlasītu to, ko pati ir uzrakstījusi Zoē…
“Mīlestība ir tas, ko Tu vēlies. Tā ir kā garas kāpnes. Tās Tevi var aizvest uz debesīm vai elli. Izvēle ir Tavās rokās. Es pati labāk izvēlos debesis un troni. Es esmu valdniece. Kā tās pasaku princeses, par kurām mēs lasījām bērnībā. Baidīties nedrīkst. Citādi Tu nogāzīsies zemē un būsi pagalam. Es sēžu savā tronī un esmu princese. Pārliecināta par sevi. Pārliecināta par to otru.
Kā var tikt tronī? Iegalvo sev, ka esi neatkārtojama, ka esi pārāka par citiem. Visi cilvēki ir neatkārtojami, taču viņi to pārāk bieži piemirst.
Vai zini, ko ir teicis Oskars Vailds? (Gerijs šobrīd par viņu vien runā. Viņš katrā izdevīgā brīdī citē kādu viņa izteicienu.) “To love oneself is the beginning of a life-long romance.” Tā ir vienīgā mīlas dēka, kura ir pūļu vērta. No tās izriet viss pārējais.
Uzklausi Oskaru un dari tāpat kā es.
Man ļoti patīk lasīt Tavas vēstules. Un ļoti patīk Tev rakstīt. Īsāk sakot, Tu man ļoti patīc. Tādu cilvēku nav daudz. Izmanto to!”
Viņa paceļ galvu un paskatās uz pulksteni. Pusdivpadsmit!
Un ja nu viņš neatgriezīsies? Un ja nu mīlestība ir nežēlīga?
Viņa nekad nav raudājusi neviena puiša dēļ.
Viņa gluži vienkārši nekad neraud.
Kāds labums ir no raudāšanas?
Baltā lapa viz viņas acu priekšā. Pirksts nodreb kā mīļākais un sniedzas pēc zīmuļa. Viņa tam pieskaras, paknibina, paripina, satver. Aizrautība, aizrautība.
Un tad piedzimst pirmais tērps.
Melna, pieguļoša kleita līdz ceļiem, ar caurspīdīgu iešuvi virs krūtīm… Elastīgā un caurspīdīgā auduma kontrasts liek nodrebēt. Viņai gribas sasist plaukstas. Kleita soļo viņai priekšā, atliek tikai tai sekot ar zīmuļa galu.
Viņa izber krāsainos zīmuļus no kastītes. Nolauž un saspiež oranžo, magoņsarkano, dzelteno, zilo, zaļo kodoliņu. Izberzē ar pirkstiem. Izlīdzina. Veido krāsu laukumus. Noslauka pirkstus auduma gabaliņā.
Viņa atkal ķeras pie zīmuļa. Miesas krāsas kleita ar divām iešuvēm, kas padara vidukli šaurāku, un divām tievām lencītēm…
