mēs to nospēlēsim kopā, – viņš paziņo ar pilnu muti.
Vairākas reizes atkārtojot Bēthovena sonāti, viņa beidzot ir sapratusi, ko jūt pret Geriju Vordu.
Ir pagājis tas pārsteiguma mirklis, kad Gerijs viņu izraudzījās lielajā auditorijā, izrunādams viņas vārdu pa zilbēm: Ka-lip-so Mun-je-za; ir pagājis tas mirklis, kad viņa pēkšņi apjuka; nu viņa ir atkal atguvusies, un viņi katru dienu pēc lekcijām dodas uz mēģinājumu.
Un kādu dienu pār viņu nāca atklāsme. Viņa ir sev pateikusi: redzi, tā tas ir, tieši tā arī tas ir, es esmu iemīlējusies.
Iemīlējusies…
Šis satriecošais atklājums ir licis viņai sagrīļoties. Viņa koda lūpas līdz asinīm un skatās visapkārt, lai pārliecinātos, vai neviens nav atklājis viņas noslēpumu. Tas taču nav iespējams, viņa nekavējoties sev iebilst. Iemīlējusies – šis vārds nav attiecināms uz mani. Tas pienākas kādai, kura to ir pelnījusi daudz vairāk.
Kalipso cenšas būt precīza visā, ko dara. Viņa ir pārliecināta, ka ikvienai eksistējošai lietai ir nepieciešams atrast precīzu apzīmējumu. Ja kāds saka “koks”, nepaskaidrojot, kas tas par koku, tad runa var būt vienīgi par stumbru. Tiklīdz tiek pateikts “ozols”, “palma”, “bugenvileja” vai “magnolija”, kokam uzrodas zari, ziedi, augļi, smarža. Tagad var apsēsties šī koka paēnā vai garāmejot tam pamāt. Koks eksistē. Tam ir vārds, uzvārds, ģimene, darbavieta.
Viņa labu laiku ir meklējusi vārdu, lai varētu precīzi aprakstīt to, ko pati jūt, atrazdamās blakus Gerijam Vordam.
Un viņai tas ir izdevies.
Atklājusi šo vārdu, viņa ir palēkusies no prieka.
Gluži kā Džīns Kelijs filmā “Dejojot lietū”.
Todien Manhetenā lija. Bija piektdiena, trīspadsmitais aprīlis. Dia de mala suerte, kā apgalvoja viņa vectēvs. Dia de suerte, mazā Kalipso spītīgi iebilda. Kā vēlies, amorcito, viņš atteica, noplīkšķinādams bikšturus, tu pati vari izlemt, kā būs. Un vienmēr varēsi to izlemt. Nekad nepakļaujies citiem, de acuerdo? Pakļauties – tas ir kā nedaudz mirt.
Bija trešdiena, trīspadsmitais, un viņa soļoja pa Medisona avēniju uz autobusa pieturu. Viņa bija izdomājusi pirmo vārdu, kas tomēr nebija pareizais.
“Pakļauta”. Gerijs Vords ir mani pakļāvis.
Nē taču, viņa papurināja galvu un uzvilka šalli līdz pat degunam. Gerijs Vords nav mani “pakļāvis”, nē, nē, tas nozīmētu, ka viņš pār mani valda, ka es esmu sarāvusies kamolā un rāpoju viņam pie kājām. Viss ir gluži pretēji, viņš mani ir pacēlis debesīs.
Viņa satraukti pieliek soli. Gerijs nav no tiem cilvēkiem, kuri liek citiem sarauties kamolā, un es neesmu no tām sievietēm, kuras ļautu ar sevi tā izrīkoties, nē, nē. “Pakļauta” – šis vārds attiecas uz meitenēm, kuras nopūšas Gerijam aiz muguras, kad viņš soļo pa skolas gaiteņiem; uz tām, kuras sabikstās, pieminēdamas viņa skaisto amerikāņu automašīnu, franču izcelsmes līgavu un smaidu, kas liek noelsties tām, kuras ir aizrāvušās visvairāk. Nē! Nē! Un viņa kļūst nemierīga, uzgrūžas kāda garāmgājēja oranžajam lietussargam, pastumj sāņus kāda cita mugursomu. Nē, nē, viņa vēlreiz sev iebilst. Man nav vajadzīga tāda salkanība, es gribu, lai arpedžo ieskanas skaļāk, es gribu dzirdēt visaugstāko “do”!
Viņa paiet garām konditorejai Ladurée, kur var nopirkt franču cepumiņus macarons, kurus amerikāņi burtiski pielūdz. Ar rožu, pistāciju, šokolādes, kafijas garšu. Vai varētu teikt, ka šie cilvēki ir iemīlējušies? Skaidrs, ka viņi ir pakļauti. Viņi stundām ilgi stāv rindā gan vējā, gan lietū, lai tikai varētu tikt pie mazas mandeļu zaļas kartona kastītes ar neiedomājami dārgajiem, gardajiem macarons.
Pat tad, ja es neko nezinu par mīlestību, man ir pilnīgi skaidrs, ka “pakļauta” nav īsti piemērots vārds.
Pirms satikšanās ar Geriju Vordu mīlestība bija kaut kas tāds, ko varēja redzēt citu ļaužu sejās, divu cilvēku lūpās, kas sastapās uz ielas stūra vai kinoteātra ekrānā. Bet es, viņa sev sacīja, nevienu nemīlu, un tāpēc manas lūpas nesastopas ne ar viena cita lūpām.
Es, Kalipso Munjeza, dzimusi amerikāņu izcelsmes mātei no kubiešu izcelsmes tēva, pamesta uzreiz pēc dzimšanas. Mani ir uzaudzinājis vectēvs, mūziķis, kurš novēlējis man savu vijoli. Uliss Munjezs, brīnišķīgs cilvēks ar ogļu melniem matiem, spēcīgs kā vērsis, ar glāsmainu, saltu balsi. Visas sievietes viņa dēļ bija kā trakas. Ikreiz, kad vectēvs ienāca pa durvīm, viņas tūdaļ modri izslējās. Viņš šīs sievietes iekvēlināja, iekairināja, satracināja un tad atstāja, lai atgrieztos pie savas sievas Rositas. Uliss Munjezs. Ir neparasti, ja vectēvam pieder Gvarnēri vijole, ir neparasti, ja māte pamet savu bērnu dzemdību nodaļā, piespraudusi pie sedziņas zīmīti ar antīkas nimfas vārdu. Ir neparasti, ja maza meitene ir tik neglīta, ka neviens neuzdrošinās ielūkoties viņai sejā un tikai ātri jo ātri pārlaiž viņai skatienu, lai palūgtu maizi vai pavaicātu, kā var nokļūt vajadzīgajā vietā un cikos aties vai pienāks kāds vilciens.
Viņa par to visu tikai pasmejas.
Uliss Munjezs dievina Kalipso. Viņš sprauž viņai matos daudzkrāsainus konfekšu papīriņus, padarot viņu līdzīgu Ziemassvētku eglītei. Kalipso jau agrā bērnībā ir sapratusi, ka nemūžam nespēs tikt pie citas mutes, deguna, zoda, zobiem un būs labāk, ja viņa iemācīsies draudzēties ar savu atspulgu, nevis skatīsies spogulī un raudās. Ir jāsamierinās. Viņa negrasās izlikties, ka ir citāda, lai visiem iepatiktos! No tā nebūs nekāda labuma, beigsies ar to, ka viņa vispār vairs pati nesapratīs, kāda ir, turklāt viņai nav naudas. Viņa ir Kalipso Munjeza, meitene ar peles galvu.
Meitene, kura dievišķīgi spēlē vijoli.
Ar zodu piespiedusi vijoli pie pleca, viņa rada tik brīnišķīgas skaņas, ka tās spēj palīdzēt aizmirst visu. Un ne vien aizmirst, bet arī izveidot kaut ko jaunu. Mūzika viņai ir iemācījusi saskatīt izsmalcinātību, skaistumu, dzīvi. Dzīvības brīnumu.
Nē, nē, viņa atkārto, soļodama pa Medisona avēniju, “pakļauta” nebūt nav īstais vārds.
Viņa prāto, lauza galvu.
Palaiž garām vienu autobusu, tad otru. Nāksies iet kājām. Viņa neizdomās īsto vārdu, ja stāvēs iespiesta starp citiem pasažieriem M1 vai M2 maršruta autobusā, viņai ir vajadzīgs plašums. Šaurībā viņa neko nespēs izdomāt. Tikai kustība radīs brīvību, ļaus piedzimt vārdiem un skaņām, aiz kurām slēpjas emocijas.
Pēkšņi viņa apstājas kā zemē iemieta.
Pārpludināta!
Gerijs Vords viņu ir pārpludinājis.
Nonākusi viļņa mugurā, viņa slīd pārsteiguma pilnā priekā, sajūtās un laimīgā kliedzienā. Viņa paceļas uz aizvien augstāka viļņa.
Cik gan augsts ir šis vilnis, un kā tas viņu ir aizrāvis!
Viņai vajag izrunāties, izkratīt sirdi kādai draudzenei, kādai, kura prastu uzmanīgi klausīties.
Viņai
