citu.
Bērnībā viņai bija tik ļoti bail no tēva, ka ikreiz, ieraugot viņu uz ielas stūra, viņai noreiba galva. Uz mirkli viņa gandrīz bija gatava pastiept tēvam vijoli, lai tikai redzētu, kā viņš dodas prom.
Viņai reibst galva arī tad, kad viņa rēķina.
Viņa ir iekrājusi mazliet naudas par privātiem koncertiem, tomēr viņai ir grūti savilkt galus kopā. Ir jāprasa vairāk! Divsimt piecdesmit dolāri par stundu – tas ir labi maksāts. Par viesībām, kāzām vai bērēm. Sevi pārdot ir jāprot, un viņai tas īsti labi nepadodas.
Viņa to nav PRATUSI, viņa domās pārlabo, toties tagad, tagad… viņa nemitīgi atkārto šo vārdu. TAGAD. It kā būtu sācies jauns laika posms, it kā debesis būtu pārplīsušas, atklājot spožu tagadni. Atklājot Kalipso, kura beidzot uzdrošinās.
– Es gribu kārtīgu, lielu burgeru ar ceptiem kartupeļiem, – Gerijs paziņo, nolikdams ēdienkarti. – Es mirstu badā! Kad es spēlēju, man uznāk mežonīga ēstgriba. Tev ne?
Viņa papurina galvu un bikli pasmaida.
– Man jāpagaida, kamēr visas emocijas būs atkal pagaisušas.
– To dzirdot, es atceros pirmo reizi, kad spēlēju pa īstam, – Gerijs ieminas. – Es gribēju teikt, pirmo reizi, kad man šķita, ka no tā ir atkarīga mana dzīvība…
– Kad tas notika? – Kalipso jautā.
– Tolaik es dzīvoju Londonā. Man īsti nebija skaidrs, ar ko es varētu nodarboties. Es visu laiku jutos dusmīgs, taču neko neteicu. Nevienam neko nestāstīju, taču klusībā burtiski vārījos! Es gribēju kļūt par pianistu, mācījos pie gluži labiem pasniedzējiem, stundām ilgi mājās strādāju viens pats. Es meklēju skolotāju, kurš būtu šī vārda cienīgs, beidzot tādu atradu, taču, lai viņš mani pieņemtu, man vajadzēja aiziet uz noklausīšanos. Viņš lika man spēlēt Lista “Sesto ungāru rapsodiju”, tu taču zini, to, kuru ir tik viegli sabojāt…
– Un tu to sabojāji?
– Skaidrs kā diena. Es spēlēju, cik spēka, tā, ka man sāpēja plaukstu locītavas. Skolotājs neteica ne vārda. Visu noklausījies, viņš pasauca kādu citu skolnieku, lika viņam nospēlēt to pašu skaņdarbu, un mani pārņēma kauns. Viņš spēlēja tik precīzi, tik izjusti, tik iejūtīgi. Viņš nemēģināja atdarināt emocijas, viņš tās radīja.
– Viņš neizlikās… Viņš kļuva par daļu no mūzikas.
Gerijs kā apburts raugās viņā.
– Tieši tā. Viņa spēles prieks nāca nevis no prāta vai pirkstiem, bet gan no sirds. Es piecēlos un grasījos doties prom, bet skolotājs man noprasīja: kāpēc tu aizej? Vai tev ir bail? Vai tu esi slinks? Man bija kauns.
– Un tu paliki?
– Jā. Viņš man iemācīja visu. Viņš man lika klausīties mūziku, spēlēt ar aizvērtām acīm. Lai es saprastu, ka var spēlēt arī citādi. Es pie viņa mācījos ilgi. Viņš man ieteica studēt Džūljarda skolā. Labi vien bija, jo kādu dienu es viņu pārsteidzu savas mātes gultā! Es neprātīgi pārskaitos un aizgāju no mājām, nebildis ne vārda. Brīdināju tikai vecmāmiņu.
Kalipso apstulbusi raugās uz Geriju. Viņa nav pārliecināta, ka ir sapratusi pareizi.
– Tu viņu ieraudzīji savas mātes GULTĀ?
– Jā. Viņš bija manas mātes mīļākais. Es nopirku biļeti uz Ņujorku un ne mirkli neesmu nožēlojis, ka to izdarīju.
Viņš izturas brīvi un bezrūpīgi kā tie cilvēki, kuri ne par ko neuztraucas; tie, kuri izvelk no kabatas saņurcītas naudas zīmes un nomet uz galda, lai samaksātu. Viņš ir priecīgs, labi jūtas pats savā ādā, smaida tā, ka staro visa viņa seja, viņam ir brūni, izspūruši mati. Kad viņš spēlē, viņa pleci līgojas, ķermenis šūpojas augšup un lejup, viņš aizver acis, iekož sev lūpā, it kā kaut ko izlūgtos, tad pasmaida, noliecas pār klavierēm, izslejas, atkal sagumst. Kalipso jūt viņa klātbūtni, to, kas liek notīm atdzīvoties. Viņš ķeras pie mūzikas kā tēlnieks, kurš iegrūž rokas mālos. Viņa aizver acis un jūt, ka reibdama paceļas gaisā. Man nemaz nav vajadzīgs alkohols, pietiek ar to, ja dzirdu, kā viņš spēlē. Uzmanīgi un precīzi. Viņš nav no tiem pianistiem, kuri ar savu spēli nomāc solistu. Viņš ļauj man atvērties, izplesties, izplūst diženās skaņās. Un, kad viņš pagriežas, lai paskatītos, kur esmu palikusi, viņa acīs var izlasīt prieku. Es uztveru notis precīzi kā izšautu bultu, es tās veidoju, apveltu ar krāsām, smaržām, priekpilniem saucieniem, ar vectēva smaidu; viņš saņem rokas un paceļ tās pret debesīm, lai sveiktu kādu veiksmīgu akordu…
“Amorcito, mi princesa, mi corazóncito, mi cielito tropical.”
Viņa ķeras pie skaņu māla, lai to darbīgi mīcītu, viņa neko nevar pierādīt, toties spēj atdot visu. Mana mīlestība, viņa saka, mana mīlestība, un pasmaida, dzirdēdama šo vārdu, kas ir tik dramatisks; viņa saklausa visas kļūdainās notis, visas aplamības, un šis vārds ir tik jauns, ka viņa to izrunā piesardzīgi. Viņa piever acis un ierunājas klusāk, lai neizskatītos neprātīga. Jo viņš tā var nodomāt, vai ne? Viņš taču var tā nodomāt. Gerijs nedrīkst nobīties no vētras, kas viņā plosās. Un tāpēc viņa cītīgi cenšas visu paturēt sevī, un tāpēc pamazām aizvien vairāk nosarkst, koda lūpas, un viņas acīs mirdz mēness gaisma.
Gerijs pagriež šķīvi ar burgeru tā, lai karstie ceptie kartupeļi atrastos viņam tuvāk, aplej tos ar kečupu, saņurca papīra salveti, plati atver muti, nokož pirmo kumosu un turpina stāstīt.
– Manu klavierskolotāju sauca par Oliveru. Starp citu, viņu tā sauc vēl aizvien, viņš nav miris! Viņš nedaudz koncertē pa visu pasauli un saskaņā ar jaunākajām ziņām vēl aizvien ir manas mātes mīļākais. Es nezinu, vai māte vēl aizvien viņu mīl, jo viņa ir ļoti sarežģīta sieviete, kura bieži dusmojas. Uz visiem. Viņa nemitīgi cīnās ar vējdzirnavām. Mana māte ir īsts dons Kihots!
– Viņa noteikti par kaut ko sapņo…
– Sapņo un dusmojas.
– To bieži vien var apvienot.
– Es viņu ļoti mīlu. Mēs esam uzauguši kopā. Ir dīvaini tā sacīt pašam par savu māti, tomēr tā ir taisnība. Un varbūt mēs vēl aizvien turpinām pieaugt. Varbūt arī viņa šobrīd piedzīvo pārvērtības…
Viņš apklust, pats nesaprazdams, kāpēc ir to visu pastāstījis un uzticējies Kalipso Munjezai. Tad viņš atkal atgūstas un izmet:
– Vai pasniegsi man sāli?
Es pats esmu vainīgs, viņa sēž te, man pretī, domīgi skatās uz mani un nebilst ne vārda. Mulsinoši. Es jūtos tā, it kā atrastos uz skatuves, taču pats nesaprotu, ko runāju.
Varbūt esmu sakautrējies…
Vai varbūt pārāk aizkustināts?
Nē, aizkustināts es neesmu. Un arī sakautrējies ne.
Pilnīgi
