tai stāsta…
Par mēģinājumiem, par to, kā aizver acis un no jauna tās atver, kad viņš saka “tas ir labi” vai “tas nekur neder”, vai arī “pamēģināsim šādi…”. Kalipso klausās viņa balsī, vēro, kā viņš paceļ rokas un velk gaisā apļus.
– Un, vai zini, Viola odorata, viņš pieprot kaut ko pavisam neparastu! Ar kreiso roku viņš ceļ, rada, veido, gluži kā ar dzelzs cimdu, bet ar labo roku – virpo un slīpē, it kā tā būtu no dzīvsudraba! Ar labās rokas mazo pirkstiņu viņš paveic kaut ko neticamu. Viņš burtiski iegravē virtuozitāti un spožumu. Es vēl nekad neesmu redzējusi tik drosmīgu, tik veiklu mazo pirkstiņu… tas gluži vienkārši mirdz!
Viņa turpina stāstīt…
Garas mēģinājumu stundas mazajā skolas zālē, un tad viņš vaicā: vai iesim iedzert kafiju? Un tā viņi arī dara. Iziet tumsā, un šķiet, ka tur klusi skan laimīga flauta. Cik brīnišķīgi ir mīlēt, cik skaista kļūst dzīve!
Dantes skvērs pretī Metropolitēna operai pārvēršas par milzīgu parku, restorānu ugunis – par gigantiskiem prožektoriem, viņa skraida šurpu turpu un dejo, viņš smaidīdams nosaka: man patīk, kā tu niekojies. Viņa apraujas: viņš ir pateicis “man ļoti patīk”, viņš ir pateicis “tu”, viņš ir pateicis “tu man ļoti patīc”. Nekādu šaubu.
Viņa mīl. Un viņš visu redz.
Tas vēl ir tikai sākums, viņa atzīstas atraitnītei, es gribu teikt, ka tas ir labs sākums mīlas dēkai.
Viņa skatiens vēsta, ka man ir skaisti sejas vaibsti un tvirtas lūpas, bet mana āda ir glāsmaina kā pumpurs.
Ikkatru brīdi viņa pavada, kavēdamās laimīgās domās par šo mēnesi kopā ar Geriju Vordu. Vesels mēnesis laimes.
Nav daudz tādu, kas savā mūžā ir piedzīvojuši veselu mēnesi laimes, tu taču to zini, vai ne, Viola odorata?
Viņa domā: tagad viņš pieceļas, tagad viņš dzer kafiju, tagad viņš apģērbjas, tagad viņš iziet no mājām, tagad viņš dodas uz skolu, tagad viņš ienāk skolas lielajā zālē… un arī viņa pieceļas, iedzer kafiju, apģērbjas un dodas uz skolu.
Viņa vairs nav viena.
Viņa paskatās debesīs, pat vēl augstāk par debesīm, sakrusto pirkstus un nočukst “paldies”. Vienkārši “paldies”.
– Vai gribi kafiju? – Gerijs noprasa, paņemdams pēdējo kartupeļa gabaliņu.
– Nē, paldies.
– Bet tu taču neko neesi ēdusi!
– Man mājās ir siers un augļi.
– Kur tu dzīvo?
– Pašā pilsētas nomalē, austrumos. Medisona avēnijas un Simt desmitās ielas stūrī.
– Nav gluži blakus.
– Tas ir vienīgais, ko man izdevās atrast. Tagad es varu katru dienu iziet cauri Centrālparkam. Man patīk tur pastaigāties. Dažreiz es apstājos un sāku spēlēt uz ielas. Es iztēlojos, ka uzstājos kādā lielā starptautiskā festivālā…
Viņam patīk staigāt pa Centrālparku. Bieži vien viņš iziet tam cauri. Viņam patīk pasēdēt kādā milzīgā guļbaļķu nojumē. Tur nav neviena cilvēka, tikai dažreiz stūrī saritinājies nakšņo kāds klaidonis. Agrā rītā tas nozūd, līdz galam neizgulējis reibumu.
Savu pirmo Manhetenas vasaru viņš ir pavadījis nojumē pavisam netālu no Centrālparka dienvidu daļas. Tur viņš ir pētījis nošu partitūras, mācījies tās no galvas un dungojis. Viņš ir mācījies pazīt notis no nelieliem ierakstiem savā iPod. Mazā, baltā piezīmju grāmatiņā pārrakstījis visas grupas Beatles dziesmas un dziedājis “we all live in a yellow submarine, yellow submarine”.
Tieši tur Hortenze viņu atrada kādā vasaras dienā. Viņš bija īgņojies. Viņa bija atsteigusies viņu uzmeklēt. Viņi bija sastrīdējušies, salīguši mieru, saskūpstījušies un kopš tā laika palikuši kopā.
Hortenze. Kā gan es varēju par viņu aizmirst, būdams kopā ar Kalipso!
– Dažreiz cilvēki man samet naudu, – Kalipso stāsta. – Citreiz viņi nekustīgi klausās un pat neelpo. Viņdien kāds ļoti elegants kungs man iedeva simts dolārus! Viņš teica, ka atnāks vēl kādreiz, lai paklausītos, kā es spēlēju, apvaicājās, vai es kaut kur uzstājos, vai man ir savs aģents… man uznāca smiekli, tomēr es pūlējos saglabāt nopietnību. Citādi viņš noteikti būtu apvainojies.
Gerijs kādu dienu pamana viņu parkā. Viņš soļo viņai pakaļ pa Astoņdesmit sesto ielu līdz pat parkam. Taka met līkumus, koku paēnā tā ved te augšup, te lejup. Mazs tiltiņš, divi mazi tiltiņi, tumšs dīķis, kurā peld kašķīgas pīles ar gariem kakliem un koši sarkaniem knābjiem. Šo nomaļo taku izvēlas tikai daži ļaudis, kurus nebaida iespējamas bīstamas tikšanās. Tālumā tikai ar pūlēm var sadzirdēt pilsētas murdoņu, automašīnu signāltaures, ātrās palīdzības automašīnu sirēnas.
Kalipso aizsteidzas pa priekšu, pasitusi vijoli padusē. Viņš mazliet atpaliek, turas pa gabalu un seko viņas stāvam. Viņa ir ģērbusies īsā, apdilušā džinsa jakā, oranžā krekliņā un mēļos, lielām zaļām puķēm izraibinātos svārkos, kuri sniedzas līdz pat potītēm. Viņai kājās ir zeltītas sandales. Hortenzei tas nepatiktu. Viņa šo Kalipso tēlu piesistu lielā krustā. Nē! Nē! Nē!
Kalipso apstājas pie Bruņurupuču dīķa, uzkāpj uz plakana akmens, piezvana kādam, pārmij dažus vārdus, aizvāc nezāles un oļus, lai atbrīvotu vietu, kur nolikt mobilo telefonu. Tad noauj sandales, izņem vijoli no futrāļa, izslejas un sāk spēlēt Baha partitu vijolei. Partitu Nr. 3. Tad apraujas, paņem telefonu, kaut ko pasaka spāniski un atkal spēlē.
Beigu beigās viņa sāk skaļi smieties un sasit plaukstas. Tad ieliek vijoli futrālī, uzauj sandales un dodas prom.
Gerijs pasauc viesmīli, lai palūgtu rēķinu. Atgāžas krēslā, paskatās uz Kalipso un uzsmaida viņai ar acīm.
Kalipso gribas viņu noskūpstīt. Viņa neprot skūpstīties. Viņa nekad nav pieskārusies neviena puiša lūpām. Kādu dienu viņa ir pamēģinājusi skūpstīties ar dzeltenu ābolu un satrūkusies, ieraudzīdama uz augļa mizas savu zobu nospiedumus. Nevajag taču kost, viņa ir nodomājusi. Tikai maigi piekļaut lūpas un…
– Vai tu vēl atceries savu pirmo konkursu? – viņa jautā, lai Gerijs nepamanītu, cik strauji pukst viņas sirds.
– Un kā vēl! Es spēlēju, cik liriski un viegli vien spēju, es burtiski dejoju līdzi, un beigās visi klausītāji man skaļi aplaudēja. Mani izsauca uz skatuves piecas reizes, es nodomāju, ka varbūt viņi grib, lai es nospēlēju uz bis, apsēdos, lai turpinātu spēlēt, publika un žūrija sāka smieties, atsteidzās kāds asistents un pateica, ka konkursa laikā tā rīkoties ir stingri aizliegts!
Viņš pagriežas atpakaļ, pavirši paķer rēķinu. Izņem no kabatas saņurcītas naudas zīmes.
