vadītājs bija arī viņas zinātniskā darba vadītājs. Pārējie komisijas locekļi… viņa tos visus pazina. Kolēģi, kuri jau paši bija aizstāvējuši savus zinātniskos darbus, iecietīgi raudzījās uz viņu un klusībā nopūtās. Turklāt vēl sieviete! Viņi sasmaidījās. Iepazīstoties ar kādu, viņiem vienmēr vajadzēja atklāt savu statusu, kā tādu vizītkarti, kas piesprausta aiz žaketes atloka. Manas svinīgās uzrunas laikā Francijas koledžā to noklausījās arī ministrs… pēc manas atgriešanās no Mediči villas… Kad es vēl biju Ulma ielā… manos semināros, kas notika Velaskesa namā… Vajadzēja uzsvērt, ka viņi vis nav parasti ļaudis.
Tomēr tur bija arī Džuzepe.
Valdzinošs itāliešu izcelsmes erudīts, kurš bija viņu uzaicinājis uz konferencēm Turīnā, Florencē, Milānā, Padujā. Viņš uzmundrināja Žozefīni ar skatienu un mazināja spriedzi. Žozefīna, bellissima! Tev bail, ma… perché, es esmu tepat, Žozefīna…
Saņemies, meitēn, saņemies, Žozefīne domāja, šovakar viss būs beidzies. Šovakar tu zināsi… Tava dzīve vienmēr ir bijusi tāda: mācīties, strādāt, kārtot eksāmenus. Tātad tev tas nesagādās nekādas grūtības. Izslejies taisni un ar smaidu uz lūpām stājies pretī komisijai.
Reklāmas pie metro vilciena sienām daudzināja Ziemassvētku dāvanas.
Zeltītas zvaigznes, burvju nūjiņas, Ziemassvētku vecītis, balta bārda, sarkana cepure, sniegs, rotaļlietas, videospēļu konsoles, kompaktdiski, digitālie videodiski, brīnumsvecītes, eglītes, lelles ar lielām, zilām acīm…
Anriete bija pārvērtusi Irisu par lelli. Lutinātu, izslavētu, safrizētu, atbilstoši saģērbtu. Vai jau redzējāt manu meitu? Cik viņa ir skaista! Bet cik viņa ir skaista! Un tās acis! Vai redzējāt, cik viņai ir garas skropstas? Vai redzējāt, kā tās galos uzliecas?
Viņa izrādīja Irisu, lika viņai pagriezties, sakārtoja kādu apģērba ieloci, matu šķipsnu. Pret Irisu izturējās kā pret lelli, taču neviens viņu nemīlēja.
Jā, bet… tieši viņu Anriete izglāba no noslīkšanas Landas upē. Ne jau mani! Viņa tika izglābta, kā tiek paķerta somiņa, kad sākas ugunsgrēks. Kā lādīte, kā trofeja. Pa radio dzirdētais īsais teikums uzblīda, kļuva aizvien lielāks, un Žozefīne klausījās…
Viņa klausījās, sēdēdama metro vagonā.
Viņa klausījās arī tad, kad jau iegāja universitātē, kad uzmeklēja zāli, kurā bija sapulcējusies komisija.
Šķita, ka viņas prātā skan divas melodijas: īsais teikums, kas mudināja meklēt argumentus, un divpadsmitais gadsimts, kurš mēģināja izvērsties un stūma, stūma viņu uz priekšu, mudinot turēties un būt pārliecinātai brīdī, kad pienāks pārbaudes un jautājumu laiks.
Sākt ar savu “biobibliogrāfiju”, pastāstīt, par darba tapšanu. Tad atbildēt uz visu kolēģu jautājumiem.
Nedomāt par klausītājiem, kuri sēž aiz muguras.
Neklausīties, kā tiek ar troksni atbīdīti krēsli, neklausīties, kā cilvēki maina vietas, sačukstas, nopūšas, pieceļas un iziet ārā… Veltīt visu uzmanību atbildēm katram komisijas loceklim, kurš pusstundas laikā var izteikt visu, ko domā, visu, kas viņam šķitis interesants vai neinteresants viņas darbā, iesaistīties sarunā, klausīties, atbildēt, neveiksmes gadījumā aizstāvēties, neuztraukties un neapjukt…
Viņa domās atkārtoja šī pārbaudījuma posmus. Viņa varēja kļūt par fakultātes pasniedzēju.
Ar algu trīs līdz piecu tūkstošu eiro apmērā.
Vai arī ne.
Jo vienmēr jau pastāvēja kāds risks, ar kuru viņa nebija rēķinājusies. Šāda iespēja bija niecīga, tā praktiski nepastāvēja, tomēr…
Kad viss būs beidzies, komisija dosies prom, lai pieņemtu lēmumu. Aptuveni pēc pusotras stundas tā atgriezīsies un pasludinās savu spriedumu:
“Kandidāte ir izturējusi pārbaudījumu ar augstāko novērtējumu un komisijas labvēlību.”
Izdzirdot aplausus, kandidāte saviebsies.
Vai arī “kandidāte pārbaudījumu nav izturējusi”.
Zālē iestāsies mulsuma pilns klusums.
Kandidāte nodurs galvu un nokaunējusies atgriezīsies savā vietā.
Pēc četrām stundām viss kļūs skaidrs.
Pēc četrām stundām sāksies jauna, līdz šim neapjausta dzīve.
Žozefīne dziļi jo dziļi ieelpoja un atgrūda vaļā durvis, aiz kurām gaidīja komisija.
Ik rītu, kad aiz aizkariem uzausa dienas gaisma, Anriete Grobza gultā piecēlās sēdus, ieslēdza mazo radioaparātu, noklausījās jaunākās Āzijas biržas ziņas un sāka vaimanāt. Kāda nelaime, kāda nelaime, viņa atkārtoja, locīdamās savā garajā naktskreklā. Viņas ietaupījumi kusa kā tauki ugunī, un viņa domās atkal atgriezās bērnībā, vecās lauku mājas virtuvē, berzēdama notirpušās, pārāk lielajās kurpēs ieautās kājas vienu pret otru, lai tajās atkal atgrieztos dzīvība, kamēr māte slaucīja grumbainās rokas pelēkā priekšautā. Nabadzība ir skaista tikai melīgās grāmatās. Nabadzība nozīmē caurumus, lupatas un deformētas locītavas. Skatīdamās uz mātes sakropļotajām rokām, viņa bija nozvērējusies nekad nebūt nabadzīga. Viņa bija apprecējusies ar Lisjēnu Plisonjē un pēc tam ar Marselu Grobzu. Pirmais viņu bija padarījis godīgi turīgu, otrais – bagātu. Anriete bija jutusies pārliecināta, ka nu viņai vairs nekas nedraud, un tad Žozianna Lambēra viņai bija atņēmusi vīru. Lai gan pēc laulības šķiršanas Marsels Grobzs bija izrādījis dāsnumu, viņam tik un tā nekā netrūka, toties Anriete bija izģērbta. Kā īstā striptīzā.
Un nu vēl tas biržas sabrukums!
Viss beigsies ar to, ka viņa basām kājām un vienā naktskreklā paliks uz ielas. Bez naudas maka, no kura pasmelties. Irisas šajā pasaulē vairs nebija – Anriete aši nopūtās – un Žozefīne…
Žozefīne… viņu būtu labāk aizmirst.
Viņa novecos trūkumā. Ko es esmu nodarījusi, lai izpelnītos tādu sodu, Anriete sev vaicāja, saņemdama rokas un uzlūkodama virs gultas piekarināto krucifiksu. Esmu bijusi īsts sievietes paraugs, laba māte. Un nu esmu sodīta. Krūms zem krusta bija sadzeltējis un izkaltis. Kad tas viss sākās, viņa sev vaicāja, pavērsusi zodu pret Pestītāju. Kopš tā laika, kad es elpoju zelta putekļus, no vakara un rītā. Un viņa, aizvainojuma pārņemta, sāka vaimanāt vēl skaļāk.
Viņa pirka visus žurnālus par ekonomiku, klausījās biržas ziņas. Lasīja un pārlasīja slavenu speciālistu ziņojumus. Gāja uz vārtu sardzes namiņu, piekukuļoja viņas vienīgo dēlu Kevinu, divpadsmitgadīgu zēnu, resnu un nepateicīgu, lai viņš meklētājā Google uzrakņātu visas finanšu institūciju jaunākās tendences. Viņš pieprasīja vienu eiro par interneta savienojumu, tad vēl eiro par katrām desmit minūtēm, un visbeidzot arī divdesmit centu par katru izdrukāto lapu… Anriete piespieda sevi smaidīt, izlikdamās nesatricināma, un domās kala drūmus atriebības plānus.
Kurš
