mācītāja soļus, kas virzījās uz sakristejas pusi, Anriete steigšus pārmeta krustu, apzinādamās, ka ir kavējusies ļaunās domās. Varbūt man vajadzētu izsūdzēt grēkus, viņa iedomājās, kodīdama lūpas. Dievs piedod visus grēkus, un Viņš sapratīs arī manas dusmas. Galu galā arī Viņš pats nebija nekāds eņģelis! Viņš nelāgi runāja ar savu māti un padzina tirgoņus no tempļa. Manas dusmas ir caurcaurēm svētas, Marsels mani ir apzadzis, aplaupījis, un es pieprasu atmaksu. Lai tiktu atjaunotas manas tiesības. Dievs, es Tev apsolu, ka neņemšu neko citu, vienīgi to, kas man pienākas. Mana atriebība nebūs lielāka par to, ko Marsels ir pavērsis pret mani. Savā ziņā tas būs noslēgums…
Uzturēšanās šajā mazajā kapelā šķita nomierinoša. Tās aukstajā tumsā viņa jutās droša. Te viņai ātri vien prātā iešāvās kāda doma. Gan jau reiz kāda kara viltība palīdzēs atkal vērst visu par labu.
Kad garām pagāja mācītājs, Anriete nodūra galvu, lai izskatītos pēc ļoti nelaimīgas sievietes, un tad atsāka apbrīnot Iskariota iegareno seju. Cik dīvaini, Anriete sev sacīja, viņš man kādu atgādina. Kas tā par priekšnojautu, ko viņš manī modina? Kas tas par neskaidru vārdu, kas pavīd man prātā? Kur viņa bija redzējusi šo garo, smalko, melnīgsnējo seju, gardēža plēsoņas degunu, tumsas bruņinieka cēlumu? Viņa piešķieba galvu te uz vienu, te uz otru pusi, lai labāk saskatītu, jā taču, redzēts, es pazīstu šo cilvēku, es viņu pazīstu…
Viņa nerimās, atkal atgriezās pie tumšā, slaidā stāva, satraucās, noklakšķināja mēli, bija spiesta skaļi izgrūst lāstu, pareizi ir, tieši tā, es nerīkošos viena, man ir vajadzīgs cilvēks, kurš man sniegs drošu atbalstu, īsts Jūda, un es viņu atradīšu Marsela tuvumā…
Cilvēks, kurš gādās, lai man būtu pieejami visi rēķini, datori, klientu pasūtījumi, sarakste ar rūpnīcām un noliktavām…
Cilvēks, kuru es uzpirkšu…
Cilvēks, kurš man pilnīgi pakļausies.
Anriete sasita cimdotās plaukstas.
No viņas kārnajām krūtīm izlauzās balts elpas mākonis un apmierināta nopūta.
Tad viņa piecēlās. Aši palocīja ceļus zilajā apmetnī tērptās Jaunavas priekšā. Pārmeta krustu. Pateicās Debesīm par palīdzību. Atraitne un bārenis, atraitne un bārenis, mans Dievs, mans Dievs, Tevi neviens nav saudzējis, bet Tu taču nāksi man palīgā, vai ne?
Viņa ieslidināja mazās kapelas ziedojumu kastītē trīs monētas pa diviem centiem. Nauda krītot klusi nošķindēja. Kāda zemu noliekusies svētule pacēla galvu. Anriete Grobza veltīja viņai īstas draudzes locekles cienīgu smaidu un izgāja, kārtodama savu lielo, pankūkai līdzīgo cepuri.
Ir cilvēki, ar kuriem kopā mēs pavadām lielu daļu savas dzīves, un kuri mums neko nesniedz. Viņi mūs nepadara gudrākus, nebagātina, nevairo mūsu sparu. Mums vēl jāpriecājas, ka viņi neatņem mums dzīvību, karājoties mums stērbelēs un sūcot mūsu asinis.
Un tad…
Ir tie, kuri mums tic, kuri mūs pazīst, kuri mums pasaka vienu vārdu, vienu teikumu, atvēl mums vienu minūti, vienu pusstundu, un pārvērš visu mūsu dzīvi. Mēs no viņiem neko negaidām, mēs viņus pazīstam, neuztveram nopietni, kad viņus satiekam, un tomēr, kad aizejam no šiem apbrīnojamajiem cilvēkiem, mēs atklājam, ka viņi mūsos ir atdarījuši kādas durvis, atvēruši izpletni, iekustinājuši tās brīnumainās izjūtas, ko dēvē par ilgām, izjūtas, kas mums liek pārkāpt savas robežas un pašiem sevi pārsteigt. Mēs vairs neesam gļēvi, mēs dejojam pa ietvi, dzirksteļojam, un spējam aizsniegt debesis…
Tieši tas šodien bija atgadījies ar Žozefīni.
Viņai bija norunāta tikšanās ar savu izdevēju, Gastonu Serirjē.
Viņi nebija tuvi paziņas. Žozefīne ar viņu bija runājusi pa telefonu. Viņš ieslēdza skaļruni, lai varētu darīt vairākus darbus vienlaikus; varēja dzirdēt, kā viņš atplēš vēstules, atver un aizver atvilktnes, turpinādams sarunāties ar Žozefīni. Viņš klāstīja pārdošanas apjomu skaitļus, runāja par grāmatas izdošanu kabatas formātā, par filmu, kuras uzņemšana nekādi negribēja veikties. Tie amerikāņi, viņš lādējās, tie amerikāņi! Viņi daudz sola un neko nedod. Uz viņiem nekad nevar paļauties… toties es gan nekad jūs nepametīšu, Žozefīne! Un viņa balss attālinājās, viņš bija noliecies, lai paceltu pildspalvu vai papīra saspraudi, līgumu vai plānotāju.
Gastons Serirjē.
Viņš bija Irisas paziņa. Tieši viņam kādā vakarā, vienās no tām parīziešu viesībām, kurās visi lielās un zobojas par citiem, Irisa bija izmetusi, ka raksta grāmatu… un Gastons Serirjē, kurš no malas novēroja šo mazo Parīzes pasaulīti, kura nīkuļoja sveču gaismā, domādama, ka atrodas Visuma prožektoru ielokā, Gastons Serirjē bija pacēlis Irisas nomesto cimdu un pieprasījis, lai viņa to parāda…
Savu manuskriptu.
Lai redzētu, vai tās nav tikai tādas viesību tenkas, izaicinājums, ko metusi šī mazā, iereibusī marķīze, kuru uzturēja viņas bagātais vīrs.
Un tieši tā bija dzimusi “Tik pazemīga karaliene”. Manuskripts, ko Gastonam Serirjē bija atnesusi Irisa Dipēna. Tas bija izlasīts, pieņemts, publicēts, pārdots simtiem tūkstošos eksemplāru. No mēģinājuma bija iznācis meistardarbs.
Nākamajā dienā Irisa Dipēna bija kļuvusi par viesistabu karalieni, par televīzijas tīklu karalieni, par žurnālu karalieni. Viņa tika sveikta kā jauna zvaigzne pie rakstniecības debesu velves. Iztaujāta par viņas frizūru, par ievārījumiem, ko viņa nemaz negatavoja, par viņas mīļākajiem rakstniekiem, par dienas un nakts krēmu, par pirmo mīlestību un, Dievs vien zina, par ko vēl. Viņu aicināja uz šokolādes ražotnēm un autosaloniem, uz Kristiāna Lakruā modes skatēm un filmu pirmizrādēm.
Un tad izcēlās skandāls, viltvārde tika atmaskota, biklā māsa atguva savas autortiesības.
Gastons Serirjē uz to visu bija noraudzījies ar Parīzes tikumu pazinēja salto aci. Uzjautrināts. Gandrīz bez jebkāda pārsteiguma.
Uzzinājis par Irisas Dipēnas varmācīgo nāvi Kompjēnas mežā, viņš nebija pamirkšķinājis ne acu. Uz ko gan nebija gatavas dažas sievietes, lai izjustu lielu uzbudinājumu? Sievietes, kuras izaicināja likteni tā, it kā mestu žetonus uz kazino zaļā galda. Sievietes, kuras garlaikodamās ielaidās dēkās ar pirmo švaukstu, kas lika viņu asinīm uzkūsāt.
Gastonu vairāk interesēja jaunākās māsas maigums…
No kurienes bija nākusi viņas iztēle, kas plūda kā no pārpilnības raga? Ne jau tikai no vēstures avotiem. Viņai nevajadzēja stāstīt pasakas. Grāmatā “Tik pazemīga karaliene” bija mīlas ainas, kas precīzi sakrita ar skaistās Irisas Dipēnas nāvi. Īstus rakstniekus mēdza piemeklēt traģiskas priekšnojautas. Īsti rakstnieki atradās soli priekšā dzīvei. Un šī pieticīgā sieviete, šī Žozefīne Kortesa bija īsta rakstniece, lai gan pati to nemaz neapzinājās. Viņa bija pareģojusi savas māsas likteni. Tieši šī pretruna starp sievieti un rakstnieci bija likusi ieinteresēti iemirdzēties Gastona Serirjē saltajām, notrulinātajām acīm.
Viņš bija piedāvājis viņai satikties kādā zivju restorānā Raspēla bulvārī, vai jums garšo zivis? Jauka
