Zoē grasījās pavadīt nedēļas nogali pie Emmas, lai kopā ar viņu mācītos. Žozefīne bija gribējusi palikt mājās, nodoties mājsaimniecības darbiem un gludināt. Ifigēnija bija atstājusi veselu grozu izmazgātas veļas.
– Tu nemānies? – Šērlija izbrīnīta vaicāja.
– Nemānos… Un es uzrakstīšu šos vārdus uz Eurostar biļetes.
Viņas bija izēdušas pa saldējuma Ben & Jerry trauciņam, un tagad abas braucīja vēderus, izlaidušās uz Šērlijas virtuves grīdas un jau nožēlodamas, ka ir notiesājušas tik daudz tauku, cukura, riekstu, karameļu un šokolādes, no kā tagad vajadzēja atbrīvoties. Viņas smējās un uzskaitīja visas tās gardās un bīstamās lietas, ko vairs nekad neēdīs, lai nepārvērstos par divām resnītēm.
– Ja es kļūšu resna, tad nevarēšu dejot Oliveram vēderdejas, un tas gan nebūtu labi…
Oliveram? Žozefīne izslējās, atbalstīja galvu plaukstā un atvēra muti, lai uzdotu jautājumu.
Šērlija pasteidzās pirmā:
– Klusē, nesaki neko, klausies un vairs nekad par to nerunā, vairs nekad, vai apsoli? Un pagaidi, kad es pati sākšu par to runāt…
Žozefīne bija ar mieru. Viņa pielika pirkstu pie lūpām, brīdinošu pirkstu pie cieši sakniebtām lūpām.
– …esmu sastapusi kādu vīrieti ar labsirdīgu smaidu, platu muguru, rupja velveta biksēm, vīrieti, kurš brauc ar divriteni, nēsā ar kažokādu izoderētus cimdus, un esmu pārliecināta, ka esmu iemīlējusies. Tas ir ļoti iespējams. Tāpēc, ka kopš satikšanās ar viņu man ir tāda sajūta, it kā mana galva būtu pilna ar gaistošu gāzi. Ar to ir pilnas arī manas vēnas, mana sirds, liesa un plaušas, tā izplešas, un tas ir tik labi, tik labi, un es nekad, nekad nekļūšu resna, lai šo vīrieti nepazaudētu…
Viņa aizvēra acis, aptvēra sevi ar rokām, pasmaidīja un nomurmināja:
– Atklātībai tiek pielikts punkts. Turpinām spēlēties.
Viņas spēlēja “veiksmi un neveiksmi”, staipīja rokas un kājas, apvēlās uz sāniem, salika kopā galvas un plecus.
– Esmu palaidusi garām savas mīlestības, esmu palaidusi garām savas studijas, es vienmēr sabojāju buljonu, es netiku uz pēdējo Morcheeba koncertu, – Šērlija uzskaitīja uz pirkstiem, – toties man ir paveicies ar attiecībām ar tēvu un māti, ar orgasmu skaitu, esmu tikusi pie autovadītāja apliecības, sagādājusi dēlam izglītību, iedraudzējusies ar tevi…
Žozefīne pievienojās:
– Esmu nožēlojami sabojājusi savu jūtu dzīvi, gandrīz visus savus orgasmus, visas savas diētas, attiecības ar māti, toties man ir paveicies, jo man ir divas skaistas meitas, mans zinātniskais darbs, es rakstu grāmatu, draudzējos ar tevi…
– Es nekad neesmu redzējusi zaļo staru, – Šērlija nopūtās.
– Es vienmēr sabojāju majonēzi, – Žozefīne atzinās.
– Nekad neesmu pratusi izaudzēt ģerāniju…
– Nekad neesmu varējusi noķert spāri…
Tad viņas ķērās pie spēles “tas, kas man visvairāk riebjas cilvēkos”.
– Es ienīstu meļus, – Šērlija paziņoja. – Viņi ir kā gļēvuļi, vārguļi, niezi izraisošas medūzas.
– Un viņi ir satuntulējušies kā ziemā! – Žozefīne piebilda un iesmējās.
– Aukstas tirpas skrien pār muguru, – Žozefīne piezīmēja un nodrebinājās.
– Tieši šie vārdi reiz nāca pār mana tēva lūpām, kad viņš uzzināja, ka man piedzimis dēls, par kuru viņš pat nebija nojautis… Es to nekad neaizmirsīšu. Tie ir iededzināti manā atmiņā kā ar nokaitētu dzelzi…
Žozefīne notrīcēja. Viņa nezināja, kas īsti uz viņu atstājis šādu iespaidu, tomēr sajūta bija tāda, it kā viņu būtu ieskāvis ledaini salts līķauts.
– Un es vairs nekad neesmu melojusi. Īsāk sakot, tu nevari pat iedomāties! Tā var daudz ātrāk nostāties uz taisna ceļa. Kļūt par īstu vīrieti vai sievieti.
– Vai apkures sistēma joprojām nedarbojas? – Žozefīne noprasīja. – Tev jāzina, mana dārgā, ka apkure Anglijā nekad nedarbojas… To var izmantot tikai katru trešo dienu. Tāpat kā metro un karsto ūdeni… un labi vien ir, ka tā. Jo vairāk kurinām, jo lielāks ir piesārņojums. Drīz naftas vairs nebūs, tātad nebūs arī apkures, vajadzēs izdomāt kaut ko citu!
– Šajā zemē ir labāk gulēt kopā ar kādu!
– Ja jau esam sākušas par to runāt, kā tev iet ar Filipu?
– Nekā. Pie visa vainīga mana sirdsapziņa. Tā man aizliedz draiskoties un ir iespīlējusi mani jaunavības jostā, kuras atslēgu esmu pazaudējusi…
– Lēkāt pa citu gultām tāpat nekad nav bijis tavā stilā…
– Un Aleksandrs? Vai tu par viņu kaut ko zini?
– Viņam ir auklīte, Enija. Viņš izskatās kā jau pusaudzis, kuram nodurta māte… Viņam ir smagi.
– Varbūt man vajadzētu viņu apraudzīt…
– Un viņa tēvu arī…
Žozefīne izlikās nedzirdam šo mājienu. Viņa domāja par Aleksandru. Viņa sev vaicāja, ko gan viņš jūt vakaros, kad izslēdz gaismu. Vai viņš domā par Irisu, vienu pašu mežā kopā ar abiem slepkavām?
– Kā īsti rodas bailes? – viņa ievaicājās.
– No kā?
– No visa. – No visa!
– Jā…
– Tev ir tiesības izjust bailes tikai par vienu vienīgu lietu, – Šērlija apgalvoja. – Par saviem bērniem. Kas attiecas uz pārējo – naudu, darbu, nodokļiem, lēkšanu ar gumiju, tas ir pavisam vienkārši – tu tikai pasaki “es nebaidos” un lec…
– Vai tā var?
– Tas ir smieklīgi viegli! Tu pasaki “es to gribu”, un tu to dabū… Bet tev tas jādara no visas sirds. Tu nedrīksti blēdīties. Tev ļoti cītīgi jādomā… es gribu, es gribu, es gribu… pamēģināsim? Ko tu šajā brīdī gribi? Bez apdomāšanās.
Žozefīne aizvēra acis un izgrūda:
– Noskūpstīt Filipu.
– Tagad domā par to, domā no visa spēka, un es tev apsolu, dzirdi, es tev apsolu, ka tas notiks…
– Tu tiešām tā domā?
– …taču tev
