kas jūs iedvesmo, un rakstiet. Atveriet slūžas… Savāciet visas savas bēdas, visas savas sāpes un piesitiet tās krustā! Uzdrošinieties atkal sākt elpot, atkal sākt dzīvot! Jūs esat kā mazs putnēns uz ligzdas malas, kurš vicina spārnus un neuzdrošinās lidot. Tomēr jums vairs nekas nav jāpierāda, kas jums īsti ir vajadzīgs?
Žozefīnei uznāca vēlēšanās pateikt “ik dienu brokastot ar tādu cilvēku kā jūs”, tomēr viņa noklusēja.
– Cilvēkiem viss ir līdz kaklam, – Serirjē nerimās, – viņi ir noguruši, viņiem ir vajadzīgi stāsti… Stāsti, kas viņos modinātu vēlmi no rītiem piecelties un iekāpt metro vilcienā, bet vakarā atkal atgriezties mājās. Atdariniet seno laiku stāstus, “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”!
– Bet man nav nekā, ko stāstīt!
– Jums tā tikai šķiet! Jums prātā ir tūkstošiem stāstu, un jūs pati to nemaz nezināt. Bailīgajiem, trūcīgajiem, neatzītajiem cilvēkiem prātā vienmēr ir tūkstošiem stāstu, jo viņi ir jūtīgi, viss viņus aizskar un ievaino, un šī aizskaršana un ievainojumi rada emocijas, personāžus, situācijas… Tieši tāpēc nav viegli būt par rakstnieku, jo visu laiku ir jācieš… Ticiet man, labāk ir būt redaktoram!
Viņš plati pasmaidīja un iekoda cigāru zobos. Paņēma kafiju no viesmīļa un noprasīja, kā gan viņam izdodas saglabāt savu vietu, viņš ir tik neizdarīgs, vēl nekad nav redzēts tik lempīgs viesmīlis!
– Un kā tad ar manu rēķinu? – noprasīja Žozefīne, juzdama, ka viņu atkal sāk pārņemt panika.
– Aizmirstiet par savu rēķinu un strādājiet! Par naudu parūpēšos es… Pasakiet sev, ka kopš šīs dienas jūs vairs neesat viena ar savām šaubām un raizēm, un nomierinieties! Saņemieties! Citādi es jums sadošu!
Žozefīnei uznāca vēlēšanās mesties viņam ap kaklu, tomēr viņa apvaldījās un, ne vārda neteikusi, ieelpoja krietnu cigāra dūmu, kas viņai uzdzina klepu un lika pārstāt smaidīt kā septītajās debesīs.
Tovakar Žozefīne pārliecinājās, vai Zoē jau ir nolikusies gulēt, un izgāja uz balkona. Viņa bija uzāvusi biezās, veikalā Topshop pēc Hortenzes pavēles pirktās vilnas zeķes, par kurām meita bija apliecinājusi, ka tās ir vislabākās zeķes pasaulē. Biezas zeķes, kuras sniedzās līdz pat ceļgaliem. Pidžama, biezs džemperis, dūnu sega.
Un timiāna uzlējums ar karoti medus.
Viņa iekārtojās uz balkona zem zvaigznēm.
Ieklausījās decembra saltajā naktī, tālumā izdzirdēja vēja brāzmu, mopēda troksni, tā iedarbināto automašīnas signalizāciju, suņa rejas… Tad palūkojās uz debesīm. Uzmeklēja Mazos un Lielos Greizos ratus, Berenikes Matus, Bultu, Delfīnu, Gulbi un Žirafi…
Viņa jau labu laiku nebija runājusi ar zvaigznēm.
Viņa sāka ar pateicību.
Viņa pateicās par brokastīm ar Serirjē. Paldies, paldies, es neko nesapratu, neko neatceros, taču man gribas apķerties ap kastaņas stumbru, uzrāpties sarkanajās kļavās, pieskarties debesu malai.
Viņa iedzēra malku timiāna tējas, uzlika uz mēles nedaudz medus. Ko viņš īsti bija teicis? Ko viņš bija pateicis? Viņai gribējās iekāpt septiņjūdžu zābakos…
Klausies, tēti, klausies…
Viņš teica, ka man ir talants, ka man jāuzraksta jauna grāmata.
Viņš teica, ka man izdosies piesist savas ciešanas krustā un ieskatīties tām acīs.
Viņš teica, ka man jāuzdrošinās. Jāaizmirst, ka māsa un māte man ir apgriezušas spārnus.
Viņš teica, ka šis laiks ir pagājis.
Nekad vairs, nekad vairs! Viņa solīja, pirmo reizi kopš ilgiem mēnešiem skatīdamās zvaigznēs.
Es esmu rakstniece, es esmu ievērojama rakstniece, un es esmu rakstīšanas cienīga. Es vairs nedomāju, ka visa pasaule ir labāka, gudrāka, ģeniālāka par mani, un ka es esmu tikai nožēlojams krāms…
Es uzrakstīšu vēl vienu grāmatu.
Viena pati. Tāpat, kā uzrakstīju “Tik pazemīgu karalieni”. Pati ar saviem vārdiem. Ar saviem ikdienišķajiem vārdiem, kuriem līdzīgus nezina neviens cits. Arī to viņš man pateica.
Viņa ar skatienu uzmeklēja mazo zvaigznīti, savu mazo zvaigznīti kastroļa roktura galā, lai redzētu, vai tā ir atsaukusies, vai tā ir uzmirdzējusi, lai pateiktu, ka viņa ir pelnījusi piecus punktus no pieciem.
Saproti, tēti, ja es nespēšu lepoties pati ar sevi, kurš tad to darīs?
Neviens.
Ja es nebūšu pārliecināta par sevi, kurš tad būs pārliecināts par mani?
Neviens.
Un es nodzīvošu savu dzīvi, nemitīgi izgāzdamās kā veca sēta…
Visu laiku izgāzties kā vecai sētai nav nekāds dzīves mērķis.
Es vairs negribu, lai mani uzskata par čammu, es vairs negribu, lai mani uzskata par sodību.
Es vairs nevēlos klausīt nevienam, kurš mani izrīko. Irisai, Antuānam, institūta vadībai, fakultātes kolēģiem.
Es vēlos tikt uztverta nopietni. Vēlos būt pārliecināta.
Es no visas sirds apņemos noturēties kājās un virzīties tālāk.
Viņa ilgi raudzījās zvaigznēs, taču neviena no tām nepamirkšķināja.
Viņa lūdza palīdzību, lai uzsāktu rakstīt grāmatu.
Viņa apsolīja, ka turēs modru savu prātu, acis un ausis, lai nepalaistu garām ne mazāko ideju, kura varētu uzrasties.
Viņa vēlreiz vērsās pie zvaigznēm. Atsūtiet man visu, kas man vajadzīgs, lai virzītos tālāk. Apgādājiet mani ar īstajiem darbarīkiem, un es jums apsolu tos pienācīgi likt lietā.
Viņa ielūkojās dzīvokļu logos aiz kokiem. Dažās viesistabās stāvēja izrotātas Ziemassvētku eglītes. Tās mirdzēja kā daudzkrāsaini kabatas lukturīši.
Slīpie, pelēkie jumti, augstie, tumšie koki, kārtīgās namu fasādes – viss vēstīja par to, kāpēc viņa dzīvoja Parīzē un jutās laimīga. Tā bija kā nedziedējama un slepena mīlestība.
Viņa atradās savā vietā, viņa bija laimīga.
Un viņa uzrakstīs grāmatu.
Viņa sajuta sevī prieka eksploziju.
Viņas sirdi pārpludināja prieks, prieka viļņi, prieka straumes, prieka pali. Viņa iesmējās tumsā un ciešāk ietinās dūnu segā, lai šis prieks neaizšļāktos prom.
Šajā brīdī viņa saprata, ka ir atkal atradusi savu tēvu. Viņš neturējās pie debesīm
