vārdā un pirms sēšanās pie galda vēlējās zināt, kāds ir dienas ēdiens. Tie, kuri šeit bija pirmo reizi, izturējās stīvi un samāksloti, nebilzdami ne vārda, ļāva viesmīļiem ierādīt viņiem vietu un, mēģinādami atlocīt salvetes, izmeta tās no rokām. Pastāvīgie apmeklētāji atkrita krēslos ar visu savu svaru un iepleta elkoņus, kamēr jaunie viesi turējās stīvi un klusi, galda piederumu dāsnā klāsta un izskatīgā, modrā personāla iebaidīti.
Žozefīne vairākas reizes paskatījās pulkstenī un pieķēra sevi nopūšamies. Tu pati esi vainīga, viņa sev sacīja, Parīzē cilvēki nekad neierodas precīzi laikā, te ir pieņemts nokavēties. Vienmēr. Tu uzvedies kā nejēga.
Trīspadsmitos četrdesmit piecās viņš beidzot bija klāt. Iebrāzās pa restorāna durvīm, runādams pa mobilo telefonu. Apvaicājās, vai Žozefīne gaida jau ilgi. Atcirta savam sarunu biedram, ka par to nevar būt ne runas. Žozefīne stomīdamās attrauca, ka ne, viņa ir tikai nupat atnākusi, viņš par to nopriecājās. Viņam ļoti nepatika likt citiem gaidīt, taču viņu bija aizkavējis kāds no tiem uzmācīgajiem ļaudīm, no kuriem nekādi nevarēja tikt vaļā. Viņš notēloja, ka nopurina šo uzmācīgo cilvēku sev no piedurknes, un viņa izmocīja smaidu. Varbūt kādu dienu arī es būšu šī uzmācīgā cilvēka vietā, viņa nodomāja un saknieba lūpas, lai to nepateiktu skaļi.
Viņš izslēdza telefonu, aši uzmeta acis ēdienkartei, kuru jau tāpat zināja no galvas, un pasūtīja tieši to pašu, ko vienmēr. Žozefīnei bija pieticis laika izpētīt piedāvājumu, un viņa klusā balsī pateica, ko bija izvēlējusies. Viņš Žozefīni uzslavēja par izvēli, un viņa nosarka.
Tad viņš atlocīja salveti, paņēma nazi, gabaliņu maizes, mazliet sviesta, un noprasīja:
– Ko jūs šobrīd īsti darāt?
– Es nupat aizstāvēju savu zinātnisko darbu… ar komisijas atzinību…
– Brīnišķīgi! Un tas ir…
– Tas ir visaugstākā līmeņa izglītības diploms Francijā…
– Iespaidīgi, – viņš atzina un pamāja viesmīlim, lai tas atnes vīnu karti. – Jūs taču dzersiet mazliet vīna?
Viņa neuzdrošinājās atteikties.
Viņš apspriedās ar viesmīli, sašuta, ka nevar dabūt savu ierasto vīnu, palūdza īpašo 2005. gada Puligny-Montrachet, vēlreiz visu precizēja, skatīdamies pāri brillēm, aizcirta vīnu karti, nopūtās, noņēma brilles, pasniedzās pēc sviesta trauka, apzieda sev otru maizīti un noprasīja:
– Un tagad… ko jūs grasāties darīt?
– Tas ir sarežģīti… es…
Iezvanījās viņa mobilais telefons, viņš iztraucēts iesaucās, bet man uz to jāatbild, vai atļausiet? Viņa pamāja ar galvu. Viņš savilka vainīgu seju, pateica dažus vārdus un izbeidza sarunu, pārliecinājies, ka šoreiz telefons patiešām ir izslēgts.
– Tātad jūs teicāt…
– …ka esmu aizstāvējusi savu zinātnisko darbu ar komisijas atzinību un tagad apsveru iespēju sākt strādāt universitātē… Vai kļūt par institūta pētījumu nodaļas vadītāju… Es to ļoti vēlētos… Visu dzīvi esmu strādājusi, lai to sasniegtu…
– Un vai tad tas jau nav padarīts?
– Nu… pēc komisijas lēmuma ir jāsagaida noslēdzošais atzinums, kurā komisija būs ierakstījusi visu to, ko nav uzdrošinājusies pateikt man acīs…
– Kāda liekulība!
Žozefīne ierāva galvu plecos.
– Un no šī atzinuma faktiski ir atkarīga jūsu iecelšana amatā…
Viņa noslaucīja miklās plaukstas salvetē un juta, ka acīs saskrien asaras.
– Un tieši tā es uzzināju… Ak! Ne jau tieši, nē… es uzzināju no kāda kolēģa, ka sapņot nav nekādas jēgas, ka es nedabūšu nekādu paaugstinājumu, ka man nebūs ne prestiža amata, ne algas pielikuma, un ka man visu atlikušo dzīvi būs jānoņemas ar pētījumiem…
– Un kāpēc? – Gastons Serirjē apvaicājās, pārsteigumā savilcis uzaci.
– Tāpēc, ka… viņi man to nepateica, tomēr viss jau tāpat ir skaidrs. Tāpēc, ka es ar savu romānu esmu nopelnījusi daudz naudas… un viņi ir nosprieduši, ka ir citi, kuriem tas pienāktos vairāk nekā man…
un tāpēc es atkal esmu nonākusi tai pašā vietā, no kuras sāku.
– Un jūs droši vien esat dusmīga…
– Vispirms jau aizvainota… Es domāju, ka esmu daļa no ģimenes, domāju, ka esmu sevi apliecinājusi, un tagad mani atraida tāpēc, ka esmu guvusi pārāk lielus panākumus jomā, kurā pat…
Viņa nopūtās, lai padzītu nelaikā izsprāgušās asaras.
– …viņiem vajadzētu priecāties, ka sabiedrība tā aizraujas ar šo stāstu par Florīnu… taču notiek gluži pretēji.
– Tas taču ir ideāli! Ideāli! – iesaucās Gastons Serirjē. – Pametiet viņus un nāciet pie manis!
Žozefīne uzmeta viņam pārsteigtu skatienu un neuzkrītoši pieskārās savām svilstošajām ausīm.
– Vai zināt, šī ir pirmā reize, kad es par to runāju. Man par to negribas pat domāt. Es par to nevienam neesmu stāstījusi. Biju tik dusmīga, uzzinot, ka… Tik daudzi gadi darba un… mani izmet ārā!
Žozefīnei iedrebējās balss, un viņa iekoda lūpā.
– Tas ir ideāli, jo tagad jūs varat nākt strādāt pie manis! Tikai pie manis…
– Ā, – Žozefīne pārsteigta izdvesa, domās sev vaicādama, vai tikai viņš nevēlas izdevniecībā izveidot viduslaiku vēstures nodaļu.
– Tāpēc, ka jums ir zelta rokas…
Viņa skatiens bija kļuvis ciešs, uzstājīgs. Pienāca viesmīlis, lai noliktu uz galda salātus ar apceptiem kalmāriem un jūras asara un laša karpačo. Izskatīdamies neapmierināts, Serirjē nopētīja šķīvja saturu un ķērās pie galda piederumiem.
– Jūs lieliski protat rakstīt un izdomāt stāstus… Atrast to, kas varētu cilvēkus ieinteresēt un viņiem pat daudz ko iemācīt ne tikai par vēsturi vien. Jūs esat talantīga. Vienīgā nelaime ir tā, ka jūs savu talantu neapzināties, jums nav ne mazākā priekšstata par savu vērtību.
Skatiens, ko Gastons bija pievērsis Žozefīnei, viņu nošķīra no citiem, izcēla kā ar prožektoru, ar gaismas staru. Tas vairs nebija steidzīgais cilvēks, kurš bija iebrāzies restorānā, grūstīdams viesmīļus, cilvēks, kurš bija satraucis vīnzini, cilvēks, kurš bija nolamājies, atbrīvodamies no salvetes, cilvēks, kurš bija pavirši atvainojies par to, ka licis viņai gaidīt…
Nu viņš skatījās uz Žozefīni kā uz lielu
