izputināti. “Un tas var notikt arī ar jums!” bija rakstīts pašās beigās. Vienīgais, kam vēl ir kāda vērtība, ir zelts, Anriete apsvēra. Tātad ir jātiek pie zelta. Jāiegrūž rokas kādās zelta raktuvēs.
Palīdusi zem segas, viņa klusi novaidējās. Ko lai iesāk? Ko lai iesāk? Mans Dievs, palīdzi man! Viņa klepoja, vaidēja, lādēja Marselu Grobzu un viņa padauzu, daudzināja, kaut viņš tiktu pamests, kaut viņam paliktu vienīgi acis, ar ko asaras liet, un pienākums tikt galā vienam pašam, iztiekot bez jebkādas palīdzības.
Lai uzveiktu lielo satraukumu, ko Anriete juta sevī dzimstam, vajadzēja stāties pretī jaunai dienai. Ietinusi kalsnos plecus bārkstainā šallē, viņa izstiepa no segas apakšas divas nespodri baltas kājas.
Anriete aši pameta skatienu ārā pa logu, lai pārliecinātos, vai aklais ubags, ko viņa bija paradusi apzagt, nav atgriezies pie viņu daudzdzīvokļu mājas, neko neieraudzīja un secināja, ka viņš pavisam noteikti būs mainījis savu apmešanās vietu, sašutis par trūcīgo artavu viņa otrādi apgrieztajā cepurē. Varbūt vajadzēja viņu pažēlot un neaplaupīt ar tik lielu centību? Viņa sev vaicāja, iebāzdama garās, kaulainās pēdas izbalējušās čībās.
Aizšļūkusi uz virtuvi, viņa aizdedzināja gāzi, uzlika sildīt pienu, lai pagatavotu sev cigoriņu kafiju, sagrieza pusi bagetes un apzieda to ar margarīnu un džemu no mazās kārbiņas, ko mēdza zagt no ratiņiem viesnīcu gaiteņos. Tā bija Anrietes jaunā stratēģija: viņa ielavījās dārgās viesnīcās laikā, kad tika uzkopti numuri – kad istabenes atstāja durvis vaļā, lai varētu netraucēti pārvietoties – uzkāpa augšā un, slīdēdama gar sienām kā gara ēna, piepildīja savu lielo somu ar dažādām lietām, sākot ar smaržīgām ziepēm un beidzot ar medus un ievārījuma porciju iesaiņojumiem. Viņa pamanījās nočiept arī zosu aknu paliekas, līdz galam neapēstas jēra filejas, mazas, zeltainas maizītes, vīnu vai šampanieti, kas bija palicis pudelēs, kuras bija noliktas zemē uz paplātes pie istabu durvīm. Šī slepenā laupīšana viņai sagādāja lielu prieku un radīja ilūziju par dzīvi uz naža asmens, baudot greznības atliekas.
Viņa pievērsa stiklainu skatienu kastrolītim ar pienu. Sakritusies seja meta aizplīvurotu atspīdumu, kas izlīdzināja tās vaibstus. Šī sieviete kādreiz bija skaista. Viņas acu priekšā peldēja izsmalcinātības un skaistuma paliekas, un atlika vienīgi vaicāt, kāds ļaunums bija viņu sagrauzis, padarot tik sausu un izkaltušu. Vai tā bija alkatība, iedomība, mantkārība vai parasta godkāre? Bet kādēļ gan vajadzētu izlikties, ja uzskati sevi par neaizskaramu un visvarenu? Gluži pretēji! Pavēlēt, viebties, izrīkot, rīkoties sparīgi, pazemot, atvairīt uzmācīgas rokas. Un ne no viena nebaidīties, jo nākotne ir nodrošināta.
Līdz pienāk diena, kad…
Kāršu spēle turpinās, un mazā, pazemotā sekretāre savam darba devējam izspēlē dūzi.
No rīta, ar baudu apēdusi pusi bagetes, Anriete Grobza nolēma meklēt patvērumu baznīcas rāmajā noskaņā, lai tur mierīgi padomātu. Labi, lai pasaule skrien pretī savai bojāejai, bet viņai nebija ne mazākās vēlēšanās tai sekot. Viņai vajadzēja izdomāt, kā vislabāk pārdzīvot šo vispārējo sabrukumu.
Viņa izraudzījās nenosakāma dzimuma cienīgas drēbes, noklāja garo, šauro seju ar baltu pūderi, biezi uzzieda lūpu krāsu uz šaurajām lūpām, uzlika lielu cepuri uz šķidrā matu mezgla, piesprauda to ar adatu, lai galvassega nenokristu, paskatījās uz sevi spogulī, saviebās, vairākas reizes noteica: “Vecums nav skaists, manu meitēn!” sameklēja savus kazādas cimdus un devās prom, aizvērusi aiz sevis divkāršās durvis.
Vajadzēja padomāt. Palauzīt galvu. Izgudrot kādu viltību. Nodoties pārdomām.
Un šim nolūkam vislabāk noderēja Svētā Etjēna baznīcas klusums, kur viņai tuvumā neviena nebija. Anrietei ļoti patika baznīcu sniegtais patvērums. Pēc vīraka smaržojošais vēsais gaiss, kas ieplūda no Jaunavas Marijas kapelas, kura atradās pa labi no ieejas, iedarbojās uz viņas apziņu kā dziedinošs balzams. Anriete nometās ceļos uz aukstās plāksnes, nolieca galvu un klusi nomurmināja lūgšanu. Paldies, Kungs Jēzu, par Tavu žēlsirdību, paldies par izpratni, ka varu dzīvot un izdzīvot, svēti manas ieceres un plānus, un piedod par visu ļauno, ko esmu izdarījusi, jo tas ir bijis darīts, lai īstenotu labus nodomus. Manējos.
Viņa piecēlās un apsēdās pirmajā solā.
Un tad, vaska sveču nemierīgo liesmu ielenkumā un klusumā, ko iztraucēja tikai reti soļi, viņa ieurbās ar skatienu Jaunavas Marijas zilajā apmetnī un sāka kalt kārtējo atriebības plānu.
Viņa bija parakstījusi laulības šķiršanas dokumentus. Lai nu būtu. Marsels Grobzs bija izrādījis augstsirdību. Tas bija fakts. Viņa varēja paturēt Marsela uzvārdu un dzīvokli, un saņemt krietnu ikmēneša uzturnaudu. Viņai par to būtu jājūtas pateicīgai… Taču Anriete Grobza šādu rīcību, ko citi dēvētu par augstsirdību un dāsnumu, uzskatīja par žēlastības dāvanu, ubaga grašiem, apvainojumu. Katrs no šiem vārdiem skanēja kā apsūdzība. Viņa kaut ko klusi murmināja, izlikdamās, ka skaita lūgšanu. Neērtais sols, kas čīkstēja zem viņas svara, netraucēja viņai atgremot dusmas un frāzes par to, ka viņa tagad dzīvo jumta istabā, bet viņš tikmēr izklaidējas pilī un rij visādus gardumus. Laiku pa laikam viņa domās pārcilāja gandrīz neticamo peļņu, gūtu no Casamia, uzņēmuma, ko Marsels Grobzs bija izveidojis paša rokām, un spieda seju plaukstās, lai apslāpētu niknumu. Acu priekšā dejoja naudas zīmes, un viņa bija gatava eksplodēt, jo viņai vairs nebija tiesību tikt tām klāt. Cik daudz es tur esmu ieguldījusi! Bez manis viņam nebūtu nekā, nekā! Man ir tiesības, man ir tiesības!
Viņa bija domājusi, ka panāks savu mērķi, maksājot Ķerubīnei par nolādēšanu. Viņa bija gandrīz sasniegusi to, ko vēlējās, tomēr beigās atlika vienīgi apkopot zaudējumus. Vajadzēja izdomāt citu kara viltību. Nedrīkstēja zaudēt laiku. Viens risinājums gan vēl bija, viņa to zināja. Marsels Grobzs, aizņemts ar savu laulības laimi, drīz vien noteikti pieļaus kādu kļūdu.
Apvaldīt dusmas, izstrādāt stratēģiju, izlikties nevainīgai kā iesvētāmai jaunavai, likt lietā savu plānu, Anriete domās uzskaitīja, raudzīdamās uz gleznu sev priekšā, kurā bija atainota Jūdas nodevība olīvkoku birzī un Jēzus arests.
Ikreiz, apsēdusies šajā Jaunavas Marijas kapelā, Anriete Grobza atgāza galvu un nopētīja milzīgo fresku, kurā bija attēlota Kristus ciešanu pirmā epizode, brīdis, kad Jūda pienāk, lai noskūpstītu savu kungu uz vaiga. Viņam aiz muguras atradās romiešu karavīri, ieradušies arestēt Kristu. Raugoties uz šo kristietības iedibinātāja drāmas iesākumu, Anrieti pārņēma dīvains žēluma, šausmu un baudas apvienojums. Jūdas melnā dvēsele it kā saplūda ar viņas pašas dvēseli, un abu grēks kļuva līdzīgs nobriedušam, kārdinošam, zeltainam auglim. Viņa rūpīgi jo rūpīgi nopētīja Kristus gaišo, vientiesīgo un galu galā visai neizteiksmīgo seju, tad pievērsās Jūdam ar garo, smalko degunu, tumšo skatienu, biezo bārdu, sarkano tuniku. Viņš izskatījās cēls, un Anrietei iešāvās prātā, vai tikai arī gleznotājs pret šo smalko, iznīcinošo, noziedzīgo cilvēku nav izjutis zināmu vājumu.
Tikums dažkārt bija tik garlaicīgs…
Anriete iedomājās par savu meitu Žozefīni, kura ar savu pazemīgas mūķenes izturēšanos viņai vienmēr bija kritusi uz nerviem, un kārtējo reizi nožēloja, ka līdzās vairs nebija Irisas, viņas miesīgās, īstās meitas… Ne meita, bet īstas zelta raktuves.
Viņa
