ka viņš skaidri zina sava gājiena mērķi. Varēja labi saklausīt, kā tēva apavi čaukstina uz šaurās taciņas sabirušās sakaltušās lapas, un Neiomija turējās tālāk iepakaļ. Tēvam nebija jādzird, ka viņam kāds seko.
Piepeši kāds spalgi iekliedzās, un tas meiteni iztrūcināja tik ļoti, ka viņa pat mazliet salēcās. Un tad viņai nācās aizlikt mutei priekšā plaukstu, lai neiesmietos. Trokšņotāja bija tikai veca pūce, kas devusies medībās.
Mākoņi slīdēja pār debesīm un aizklāja mēnesi. Neiomija gandrīz paklupa, atsitusi kailās kājas pirkstu pret akmeni. Jau atkal viņa aizlika plaukstu priekšā mutei, šoreiz tāpēc, lai apslāpētu vaidu.
Tēvs apstājās, un Neiomijas sirds uzņēma vēl straujāku ritmu. Viņa stāvēja nekustīgi kā statuja, tik tikko uzdrīkstēdamās elpot. Un tikai tad meitene pirmo reizi iedomājās par to, kas notiktu, ja tēvs pagrieztos un dotos taisni viņas virzienā. Ko gan viņa iesāktu? ”Skriet es nevarēšu,” viņa sprieda. ”Jo tad viņš mani noteikti sadzirdētu. Varbūt es varētu aizrāpot nost no takas un paslēpties krūmos.” Atlika vienīgi cerēt, ka tur nemājo čūskas.
Pēc mirkļa tēvs atsāka ceļu, bet meitene turpināja stāvēt un sacīja sev, ka varbūt tomēr ir pienācis laiks doties atpakaļ, kamēr viņa vēl nav iekļuvusi patiešām lielās nepatikšanās. Tomēr tēva lukturīša gaisma viņu pievilka gluži kā magnēts un mudināja sekot.
Uz mirkli gaismas stariņš sašūpojās un sasvērās. Meitene izdzirdēja, kā viņai priekšā kaut kas iegrabējās un iečerkstējās, šī skaņa mazliet līdzinājās viņu mājas pagalma puses durvju radītajai čīkstoņai.
Un tad gaismas stars pazuda pavisam.
Meitene stāvēja tumša meža dzīlēs, sekli elpodama, un pār viņas augumu jau zagās auksti drebuļi, par spīti tam, ka valdīja netīkams karstums un gaiss bija tveices smaguma pievildzis. Viņa paspēra vienu soli atpakaļ. Tad jau divus… Viņu bija pārņēmusi vēlēšanās traukties projām.
Likās, ka viņai kaklā iespiedies kamols; tas bija tik ass, ka traucēja elpot. Un tumsa… Šķita, ka tā apņem viņu no visām pusēm, ieskaujot aizvien ciešāk, iesūcot sevī… pārāk cieši.
”Skrien uz mājām! Skrien! Ierāpies atpakaļ gultā un aizver acis.” Šī balss pašas prātā līdzinājās cikāžu metāliskajai dziesmai.
– Zaķpastala, – viņa nočukstēja un drošinot apskāva pati sevi. – Neesi nu tāda zaķpastala.
Neiomija zagās uz priekšu. Viņa īsti neredzēja ceļu, drīzāk to sajuta. Jau atkal mākoņi bija pavirzījušies citādi, un skopajā mēnessgaismā viņa ieraudzīja kādas sagruvušas ēkas siluetu.
”Izskatās pēc kaut kādas vecas būdas,” viņa nodomāja. ”Liekas, tā ir nodegusi, palikuši vien pamati un skurstenis.”
Netīkamā baiļu sajūta pagaisa. Kā apburta meitene skatījās uz mēnesstaru spēli šajos apkvēpušajos ķieģeļos un pārogļotajās koka daļu paliekās.
Neiomija vēlējās, kaut ātrāk ataustu rīts, lai viņa te visu varētu kārtīgi izpētīt. ”Ja izdotos šurp atlavīties dienas gaismā, tad šī kļūtu par manu vietu. Es varētu šurp atnest savas grāmatas un netraucēti lasīt, izvairoties no ķircinātāja brāļa. Te es varētu arī zīmēt. Vai vienkārši tāpat pasēdēt un pasapņot.”
Reiz kāds te bija dzīvojis, un tātad te varētu mitināties arī spoki. Šāda iespēja likās ļoti aizraujoša. Viņa būtu pat ļoti priecīga, ja varētu sastapties ar kādu spoku.
Bet… kur gan palicis tēvs?
Jau atkal Neiomija iedomājās par čīkstošo skrapstoņu. ”Varbūt no šejienes varēja nokļūt kādā citā dimensijā? Varbūt viņš gluži vienkārši atvēra durvis un devās uz turieni?”
Tēvam bija savi noslēpumi. Neiomija bija sapratusi, ka tādi ir katram pieaugušajam. Noslēpumi, kurus viņi sargāja no visiem pārējiem. Noslēpumi, kuru dēļ viņu skatieni kļuva skarbi, ja bērni uzdeva aplamus jautājumus. Varbūt tēvs bija pētnieks, kurš pa burvju durvīm spēj nokļūt citā pasaulē.
Viņam nepatiktu, ja meita tā domātu, jo citas pasaules, gluži tāpat kā spoki un pusaugu raganas, nav aprakstītas Bībelē. Bet varbūt viņš nevēlējās, lai meita tā domātu, jo tā bija patiesība.
Neiomija riskēja un paspēra vēl dažus soļus uz priekšu, rūpīgi ieklausīdamās, vai kaut kur neatskanēs kāds troksnis. Viņa dzirdēja vienīgi negaisa balsi; tas virzījās aizvien tuvāk.
Atkal sasitusi pirkstu pret kādu akmeni, viņa sāka lēkāt uz vienas kājas, līdz asā sāpe izzuda. Šajā reizē pār lūpām izlauzās īss kliedziens. ”Stulbais akmens!” viņa nodomāja un paskatījās lejup.
Vārajā mēnessgaismā Neiomija pamanīja, ka tas nav nekāds akmens. Tās bija durvis. Durvis zemē! Durvis, kuras iečīkstēdamās attaisās. Varbūt kādas burvestības apvītas durvis.
Meitene nometās četrrāpus un pārslidināja rokas pāri vērtnei. Tas bija satraucoši, tomēr viņa ierāva pirkstā skabargu. Burvju durvīm nav nekādu skabargu! Vilšanās mazināja labo omu, viņa sūkāja sāpošo vietu un sprieda, ka viss tomēr nebūt nav tik ļauni. Durvis taču joprojām palika tādas pašas. Tās atradās zemē, meža biezoknī, blakus vecai, nodegušai ēkai.
Un tēvs bija devies iekšā pa tām.
Divritenis! Varbūt viņš paslēpis meitai domāto divriteni lejā un šajā brīdī to steidz samontēt. Apzinādamās, ka varētu ieraut vēl kādu skabargu, Neiomija tomēr pielika vaigu pie vecajām koka durvīm un ieklausījās, cieši aizvērusi acis, it kā tas varētu palīdzēt kaut ko labāk samanīt.
Viņai likās, ka dzird, kā tēvs iekšā staigā. Un vēl viņa saklausīja tādu kā ņurdēšanu. Meitene iztēlojās, kā tēvs skrūvē kopā velosipēda detaļas. Tik jaunas un spožas! Un sarkanas. Lielās rokas izvēlas nepieciešamos darbarīkus, un viņš caur sakostiem zobiem svilpo, kā to parasti mēdza darīt, kad bija aizņemts ar līdzīgiem darbiem.
”Tētis patlaban dara kaut ko tieši savas meitas labā. Es visu nākamo mēnesi nežēlošos,” Neiomija iedomājās, ”par uzliktajiem mājas darbiem.”
Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai saliktu kopā divriteni? ”Man vajadzētu ātri steigties uz mājām, lai tēvs nepamanītu, ka es esmu viņam sekojusi.” Taču viņa patiešām, patiešām, patiešām vēlējās redzēt to divriteni. Kaut vai uzmest tam tikai vienu skatienu.
Neiomija atvirzījās no durvīm, pārlīda pāri nodegušās ēkas pamatu paliekām un aizslēpās aiz skursteņa. Tēvam diezin vai būs vajadzīgs ilgs laiks. Viņš taču ļoti labi prata apieties ar darbarīkiem. Ja vien vēlētos, viņš varētu atvērt pats savu darbnīcu, jo Morgantaunas kabeļu operatora kompānijā viņš strādāja vienīgi tāpēc, lai nodrošinātu ģimenei materiālo stabilitāti.
Vismaz viņš nemitējās tā apgalvot.
Neiomija pavērās uz zibens strēli debesīs. Tai sekojošais pērkons jau vairāk līdzinājās īstam dārdam, nevis tālīnai dunēšanai. Būtu vajadzējis doties uz mājām,
