nebija nojautusi visu ilgo ceļu cauri mežam.
Vīrietis smaržoja pēc košļājamās gumijas Juicy Fruit, un meitene pamanīja, ka viņam no krūšu kabatas ārā rēgojas tāfelītes dzeltenā iepakojuma gals.
Kopš tā brīža Neiomijai šī smarža uz visiem laikiem saistīsies ar vienkāršu cilvēcisku laipnību.
– Meitenīt, vai tev ir kāds iemīļots skolotājs?
– Hmm… es nezinu. Laikam varētu būt mis Blašāra.
– Ja tu vēlies, es varētu piezvanīt mis Blašārai un palūgt, lai viņa atnāk un ir šeit kopā ar tevi.
– Nē. Nē, ir jau labi. Skolotāja to tāpat uzzinās. Visi uzzinās. – Šie vārdi sāpīgi atbalsojās meitenei krūtīs, un viņa novērsās. – Taču es negribu atrasties šeit, kad tas notiks.
– Labi. Mums te ir kāda jauka medmāsiņa, kas pavadīs Ešliju uz slimnīcu. Vai tev arī vajadzētu tādu pavadoni? Varbūt kādu, kurš tevi nemaz nepazīst?
– Man nevajag nevienu. Kas tagad notiks?
– Šerifs mazliet aprunāsies ar Ešliju, pēc tam viņu azvedīs uz slimnīcu Morgantaunā, kur par viņu parūpēsies.
– Viņai ir savainota potīte.
– To izārstēs, neraizējies. Vai gribi kādu citu našķi?
Neiomija paraudzījās uz šokolādi. Viņa pat nebija attaisījusi iesaiņojuma papīrīti. – Nē, ser. Es vēl nekad neesmu dabūjusi saldumus no paša rīta pirms brokastīm.
– Un Lieldienās? – Viņš smaidīdams uzlīmēja plāksteri uz nelielas, taču dziļas skrambas.
– Tā ir svēta diena. Tā paredzēta, lai gremdētos lūgšanās, nevis priecātos par šokolādes zaķiem.
Lai gan Neiomija tikai atkārtoja sava tēva vārdus, meitene atskārta, ka šerifa vietnieka skatienā pavīd skumjas un nožēla. Taču viņš tikai mīlīgi papliķēja meitenei pa ceļgaliem. – Labi. Tiklīdz būs iespējams, mēs tev sagādāsim siltas brokastis. Vai tas nekas, ja tev nāksies te pabūt kādu laiciņu?
– Vai es esmu apcietināta?
Tagad tās bija nevis skumjas un nožēla, bet atkal jau Juicy Fruit laipnība, jo vīrietis maigi pieskārās meitenes vaigam tik mīļi, it kā to darītu viņas māte. – Par ko lai tevi apcietinātu, mīlulīt?
– Es nezinu. Jūs taču apcietināsiet manu tēti.
– Par to nu gan tev pašlaik nevajadzētu raizēties.
– Es viņu redzēju. Es redzēju viņu, kad viņš nāca ārā no tā pagraba mežā. Un viņš izskatījās kaut kā pilnīgi citādi. Man bija bail.
– Tagad tev vairs nav jābaidās.
– Kas būs ar manu mammu un brāli?
– Viņiem viss būs labi. – Durvis atvērās, un Veins paraudzījās uz to pusi. Meitene pazina mis Letiju, jo viņa arī apmeklēja to pašu baznīcu. Taču Neiomija bija aizmirsusi, ka viņa strādā arī šerifa birojā. Letija Hārbava ienāca, nesdama lielu sarkanu somu. Viņas apaļīgajā sejā bija sastindzis skumjš smaids.
– Sveika, Neiomij. Es atnesu tev sausas drēbes. Tās pieder manai meitai, un viņa nav tik gara augumā kā tu un nav arī tik slaida, taču drānas ir tīras un sausas.
– Paldies, mis Letij.
– Nav par ko. Vein, šerifs vēlas, lai tu aizej pie viņa. Mēs ar Neiomiju būsim tepat. Tu vari pārģērbties tualetes priekštelpā.
– Jā, kundze.
Drānas Neiomijai izrādījās par platu, taču bija arī josta, tāpēc džinsus varēja vismaz sajozt gana cieši.
Kad Neiomija iznāca ārā, Letija sēdēja uz neliela ķeblīša un no prāvas krūzes malkoja kafiju. – Man ir arī matu suka. Vai tev nav iebildumu, ja es palīdzēšu? Tavi mati ir pamatīgi savēlušies.
– Paldies.
Neiomija piespieda sevi apsēsties, lai gan nepavisam nejutās pārliecināta, ka vēlas, lai viņai kāds pieskaras. Tomēr pēc dažiem pirmajiem matu sukas vilcieniem meitene nomierinājās.
– Tev ir skaisti mati.
– To krāsa līdzinās traukūdenim.
– Nē, nudien. Krāsa līdzinās brieža vilnai, kas palīdz viņam slēpties mežā. Visi blondie toņi ir sajaukušies, un vasaras saule ievijusi arī zeltainas šķipsnas. Skaisti un turklāt arī biezi. Tagad es tev šo to pavaicāšu. Iespējams, uz šiem jautājumiem nebūs viegli atbildēt, mīļumiņ. Taču tas ir ļoti svarīgi.
– Kur ir Ešlija?
– Tagad viņi ved Ešliju uz slimnīcu. Viņa apvaicājās par tevi, prasīja, vai mēs varētu tevi aizvest viņu apciemot. Vai tu to vēlētos?
– Jā, kundze. Lūdzu, es to gribētu gan.
– Labi. Un tagad man ir jājautā… Vai tavs tēvs kādreiz ir tev nodarījis sāpes? Es zinu, ka tas ir smags jautājums.
– Viņš nekad nav pielicis roku ne man, ne arī Meisonam. Ja esam to pelnījuši, mamma mūs soda ar pērienu, un tas parasti nav nopietni ņemams. Viņa neper mūs no sirds, tad nu iznāk, ka mēs izliekamies. Mēs visi trīs. Jo tētis saka tā: ”Kas rīkstes taupa, tas izlutina bērnus.”
– Šis teiciens man nekad nav paticis. Vēl grūtāk man nākas tev vaicāt, vai viņš tev kādreiz ir pieskāries kādā ļaunākā veidā.
Neiomija skatījās taisni uz priekšu, bet Letija uzmanīgi ķemmēja viņai matus. – Jūs gribējāt jautāt, vai tā, kā viņš izdarīja ar Ešliju? Viņš Ešliju izvaroja. Es zinu, ko nozīmē tas vārds, kundze. Bībelē rakstīts, ka viņi izvaroja Sabīni. Nē, viņš man nekad neko tādu nav nodarījis. Viņš nekad man nav pieskāries kādā nepiedienīgā veidā.
– Labi. Vai viņš kādreiz ir nodarījis sāpes tavai mammai?
– Man tā neliekas. Reizēm…
– Viss ir kārtībā. – Ietrenētām kustībām Letija ar gumiju saņēma Neiomijas matus zirgastē. – Tev tikai jāpastāsta patiesība.
– Reizēm izskatās, ka varbūt viņš gribētu nodarīt viņai sāpes, tomēr tā nerīkojas. Ja viņš patiešām ļoti sadusmojas, tad dodas projām uz kādu dienu vai divām. Mamma apgalvo, ka tā viņš nomierinās. Vīrietim ir nepieciešams nomierināties. Viņa to nezināja, mis Letija. Mamma nezināja, ka viņš nodara pāri cilvēkiem, jo citādi viņa baidītos. Viņa baidītos daudzkārt vairāk.
– Cilvēkiem?
Kad Letija apgāja viņai apkārt un atkal apsēdās, Neiomija skatījās taisni uz priekšu. – Ešlija sacīja, ka laikam tajā pazemē
