uz pieres.
– Tu jau esi gana daudz pārcietusi. Varbūt tev vajadzētu atpūsties.
– Es taču nevaru tagad iet mājās, vai ne?
– Nē, tagad ne. Man žēl, mīlulīt. Taču es varu tevi aizvest uz savām mājām, tu viesu guļamistabā varētu pagulēt.
– Vai es varu palikt tepat, līdz ierodas mamma un Meisons?
– Ja tu tā vēlies. Varbūt atnest tev kādu grauzdiņu? Paskatīsimies, varbūt tu varēsi paēst. Un pataupi to šokolādi vēlākam laikam.
– Pateicos.
Letija piecēlās. – Tas, ko tu izdarīji, Neiomij, bija pareizi. Pat vairāk! Tas bija ļoti drosmīgi. Es ārkārtīgi lepojos ar tevi. Es būšu projām tikai kādas pāris minūtes. Varbūt gribēsi arī tēju ar medu pie grauzdiņa?
– Tas būtu ļoti jauki, pateicos.
Palikusi viena, Neiomija nolika galvu uz galda, taču nespēja atpūsties. Viņa iedzēra malku kokakolas, taču tā bija pārmēru salda. Viņai gribējās ūdeni, pavisam parastu ūdeni. Aukstu un dzidru. Viņa iedomājās par ūdens rezervuāru un piecēlās kājās.
Neiomija izgāja no nelielās telpas un skaļā balsī pajautāja, vai drīkst padzerties.
Un tad viņa ieraudzīja tēvu, ko šerifa vietnieks vilka pāri istabai uz lielu metāla durvju pusi. Viņa rokas bija atliektas uz muguras un savažotas; uz viņa labā vaiga vīdēja svaiga rēta.
Tagad viņš nemaz neizskatījās mežonīgs, neizskatījās arī satraukts un vainas apziņas mākts. Sejā vīdēja tikai smīns, tāds pats kā reizēs, kad viņam kāds pateica par iespējamu kļūdīšanos.
Tēvs pamanīja Neiomiju, un viņa sagatavojās tam, ka viņš pārskaitīsies, izrādīs naidu un dusmas.
Taču viņa saņēma tikai īsu vienaldzības pilnu mirkli. Nākamajā sekundē tēvs tika nogādāts aiz lielajām dzelzs durvīm un vairs nebija saskatāms.
Telpa bija cilvēku pilna, tajā virmoja skaņas un tāda kā tumši elektrizēta gaisotne. Neiomijai bija sajūta, ka viņa peld tajā, ka viņas kājas ir devušās pašas savās gaitās uz kādu citu vietu, bet augums karājas virs zemes.
Viņa dzirdēja it kā nesaistītus vārdus, kas metāliski atbalsojās viņas ausīs.
”FIB, sērijveida slepkava, tiesu medicīnas eksperti, upuri.”
Tas izklausījās bezjēdzīgi.
Neviens neievēroja viņu – izstīdzējušo meiteni ar pārāk plaši atvērtām acīm, kuras pārmēru mirdzēja viņas spokaini bālajā sejā; meiteni, kas slīka pārāk platās drānās un aizvien dziļāk grima satricinājumā.
Neviens pat īsti nepalūkojās uz viņas pusi. Neiomija iedomājās: ”Vai tad, ja šie cilvēki tomēr paraudzītos uz mani, skatieni vienkārši pārslīdētu pāri – tāpat kā tēva acis? Bet varbūt nekas te nenotiek pa īstam. Varbūt nekas te nav reāls. Varbūt arī es neesmu īsta?”
Tomēr sāpīgais spiediens krūtīs bija pavisam īsts. It kā viņa uz muguras būtu nokritusi no augsta ozola zara un viņai būtu aizcirtusies elpa, izsitot visu skābekli no plaušām. Tik pamatīgi, ka nekādi nebūtu iespējams atelpoties.
Telpa viņai apkārt lēnām sāka griezties, viņai kļuva slikti, gaisma pamazām bālēja. It kā mēnesi būtu aizsedzis mākonis. Droši ieslēdzis Bousu, Veins iznāca tieši laikā, lai ieraudzītu Neiomijas dīvaini izvalbītās acis. Vīrietis iekliedzās un pieskrēja pie meitenes. Viņš bija ļoti veikls, taču ne tik ātrs, lai pagūtu noķert meiteni, kura nokrita uz grīdas.
– Atnesiet ūdeni! Un kur ir tas sasodītais ārsts? Pie velna, ko viņa vispār šeit dara?! – Veins pacēla Neiomiju un maigi pašūpoja, pēc tam uzmanīgi papliķēja pa viņas bālajiem vaigiem.
– Man ļoti žēl. Ak, Augstais Dievs, viņai ir vajadzīgs ēdiens. Es biju izgājusi, lai kaut ko sagādātu. – Letija pieliecās ar ūdens krūzi rokā.
– Vai meitene viņu redzēja? Vai redzēja, kā es to izdzimteni ievedu?
Letija vien pašūpoja galvu. – Es biju projām ne vairāk kā trīs minūtes. Viņa atgūstas. Nu, nu, mazulīt. Neiomij, bērniņ, tagad tikai elpo. Pavisam vieglītēm. Tu tikko biji noģībusi. Iedzer kādu malciņu ūdens.
– Vai man kļuva slikti?
– Tagad jau viss ir kārtībā. Iedzer ūdeni.
Neiomija spēji atcerējās visu. Acis – mamma tās dēvēja par zāļu pudelītes zaļām – aizvērās.
– Kāpēc viņš uz mani nesadusmojās? Kāpēc viņam bija pilnīgi vienalga?
Viņi mudināja Neiomiju dzert ūdeni. Veins atkal ienesa meiteni blakus telpā, atnesa maltīti, kas piemērota vājiniecei, – tēju un grauzdiņu. Viņa ieēda, cik spēja, un atskārta, ka pamazām kļūst labāk, izzuda arī ļaunā, netīkami peldošā sajūta.
Tālākie notikumi likās diezgan izplūduši. Ieradās doktors Holins un apskatīja Neiomiju. Kāds nemitīgi bija viņai blakus, un Veins atnesa vēl vienu kokakolas porciju.
Pēc tam atnāca šerifs. Neiomija zināja, ka tas ir šerifs Džo Frenkss, jo viņa kopā ar Džo junioru mācījās skolā. Šerifam bija plati pleci, robusts augums, barga seja un spēcīgs kakls. Ik reizi, kad viņu ieraudzīja, Neiomija iedomājās par buldogu.
Šerifs apsēdās meitenei pretī.
– Kā tev klājas, Neiomij?
Balss skanēja kā grants čirkstēšana uz ceļa.
– Es nezinu. Hmm… labi, ser.
– Protams, tev ir bijusi smaga nakts. Un arī diena nav bijusi labāka. Vai tu saproti, kas te tagad notiek?
– Jā, ser. Mans tētis nodarīja pāri Ešlijai. Viņš bija piesējis viņu tajā pagrabā pie nodegušās mājas mežā. Viņš nodarīja patiešām lielas sāpes un ir darījis ļaunu arī citiem cilvēkiem. Pagrabā bija to sieviešu fotogrāfijas. Es nezinu, kālab viņš to visu darīja. Es nezinu, kāpēc vispār kāds varētu darīt kaut ko tādu.
– Vai kaut kad agrāk tu jau esi bijusi tajā pagrabā? Pirms šās nakts?
– Es nemaz nezināju, ka tāds pagrabs tur atrodas. Mums nav atļauts iet tik tālu mežā. Tikai līdz strautam – un arī vienīgi tad, ja esam palūguši atļauju.
– Un kas pamudināja tevi turp doties pagājušajā naktī?
– Es… Es pamodos, jo bija ļoti karsts. Sēdēju pie savas istabas loga un ieraudzīju, ka tētis kaut kur dodas. Iedomājos, ka viņš varbūt iet uz strautu atvēsināties… un arī man gribējās turp aiziet. Paņēmu savu lukturīti, apāvu kājas un izlavījos no mājām. To es nedrīkstēju darīt, jo man tas nebija atļauts.
– Nekas, nekas. Tātad
