turēt. Un bija vēl virve, ritulī satīta, kas gaidīja savu kārtu. Veca sega, lukturis. Žurnāli, uz kuru vākiem bija redzamas kailas sievietes, fotoaparāts un… Ak nē, nē, nē, nē, nē… Fotogrāfijas ar kailām sievietēm, kas piesietas pie sienas. Tās līdzinājās šai sievietei. Kailas, sasietas, asiņojošas un neizsakāmu baiļu pārņemtas.
Un sieviete, kura lūkojās pretī ar mirušu skatienu.
Turpat bija vecs krēsls, pie sienas pienaglots plaukts, uz tā saliktas dažādas skārdenes un burkas. Kaudze ar kaut kādām asiņainām lupatām – nē, tās bija drēbes, saplēstas drēbes.
Asinis varēja pat saost.
Un tur bija arī naži. Ļoti daudz nažu.
Pūlēdamās izslēgt no apziņas visu pārējo, Neiomija paķēra vienu nazi un mēģināja pārgriezt ciešos mezglus.
– Tev tikai jāizturas klusi. Pavisam klusi.
Meitene nejauši aizķēra arī sievietes miesu, taču viņa neiekliedzās.
– Pasteidzies, lūdzu, pasteidzies! Lūdzu, lūdzu… – Viņa apspieda vaidu, kad rokas beidzot bija brīvas. Kad viņa pūlējās rokas nolaist uz leju, tās ļoti trīcēja. – Sāp. Mīļais Dievs, tas ir sāpīgi.
– Nedomā par to, tu tikai nedomā par to. Ja domāsi, sāpēs vairāk. – Jā, domas spēja sagādāt sāpes. Nedrīkstēja domāt par asinīm, fotogrāfijām, par saplēsto briesmīgo drēbju kaudzi.
Neiomija sāka griezt virvi, kas bija apvīta ap vienu sievietes potīti. – Kā tevi sauc?
– Es… Ešlija. Es esmu Ešlija. Kas viņš ir? Kur viņš ir?
Viņa nespēja to pateikt, nebūtu sacījusi un nevēlējās par to domāt. – Tagad viņš ir mājās. Negaiss ir tuvu. Vai dzirdi?
”Un arī es pati esmu mājās,” Neiomija sacīja sev, griezdama otru virvi. ”Mājās, savā gultā. Un viss šis ir tikai ļauns murgs. Nav nekāda veca pagraba, kurā ož pēc muskusa, urīna un vēl daudz kā ļaunāka. Nav sievietes. Un nav mežonīgā vīrieša. Es pamodīšos pati savā gultā, un negaiss būs atnesis valgmi. Kad es pamodīšos, viss būs tīrs un vēss.”
– Tev jāpieceļas un jātiek ārā. Tev jāskrien.
”Skrien, skrien, skrien, skrien melnajā tumsā, bēdz projām. Un tad radīsies iespaids, it kā nekas no šā visa nekad nebūtu noticis.”
Pār sievietes sasisto seju lāsoja sviedri. Ešlija pūlējās piecelties, taču kājas neklausīja, tās nespēja viņu noturēt. Viņa nokrita uz netīrās grīdas, sēcoši elpojot. – Es vēl nevaru paiet… manas kājas. Piedod, piedod. Tev būs jāpalīdz. Lūdzu, palīdzi man izkļūt ārā no šejienes!
– Tavas kājas ir vienkārši aizmigušas, tas arī viss. – Neiomija paķēra segu un uzklāja to Ešlijas pleciem. – Tev ir jāpamēģina piecelties. – Ar Neiomijas atbalstu Ešlijai izdevās beidzot pieslieties kājās. – Atbalsties pret mani. Es grasos tevi stumt augšup pa kāpnēm, taču tev jāpūlas rāpties arī pašai. Vismaz jāmēģina.
– To es varu. To es varu.
Kāpiens bija lēns, un viņas abas nosvīda. Lietus jau lija, un šā īsā gājiena laikā Ešlija gandrīz paslīdēja. Neiomijai muskuļi sāpēja no piepūles, stumjot un balstot Ešliju, kura svēra krietni vairāk par mazo meiteni. Vēl viens šņuksts un vaids, un nu jau Ešlija izrausās ārā. Viņa nokrita uz zemes un palika tur guļam.
– Tev jābēg projām.
– Es pat nezinu, kur atrodos. Piedod. Es nezinu, cik ilgi esmu bijusi ieslēgta tajā pazemē. Vienu dienu vai varbūt divas. Es neesmu ne ēdusi, ne dzērusi, kopš… Un es esmu savainota.
Pār Ešlijas seju straumēm ritēja asaras, viņa nešņukstēja, tikai raudzījās uz Neiomiju. – Viņš… viņš izvaroja mani un žņaudza mani, graizīja manu miesu un sita mani. Potīte… tai kaut kas ir noticis. Es nevaru balstīties uz tās, nevaru paskriet. Vai tu varētu mani dabūt projām no šejienes? Aizvest uz policiju?
Lietus šaustīja viņu augumus, un zibens izgaismoja apkārtni tik spilgti, ka likās – jau iestājies rīts.
Tikai Neiomija nekādi nespēja pamosties no murga.
– Pagaidi mirkli.
– Neej tur atpakaļ!
– Vienkārši pagaidi. – Viņa atgriezās atpakaļ tajā baisajā vietā un paņēma nazi. Uz tā bija arī asinis, kas nebija radušās no nejaušajiem iegriezumiem pūliņos atbrīvot Ešliju.
Lai gan Neiomiju bija pārņēmis nelabums, viņa parakņājās baisajā drānu kaudzē un atrada saplēstas īsbikses un skrandainu kreklu.
Viņa tos iznesa ārā. Ešlija, ieraudzījusi drēbes, pamāja ar galvu.
– Labi. Tu esi gudra.
– Apavus es neredzēju. Taču ar īsbiksēm un kreklu mugurā tev būs vieglāk. Drēbes gan ir saplēstas, tomēr…
– Tas nav svarīgi, – Ešlija smagi atspiedās pret meiteni, kad uzvilka īsbikses un kreklu.
Neiomija pamanīja, ka no kustības ir atvērušās iegriezuma rētas uz Ešlijas auguma un pa tām sūcas asinis.
”Vienkārši dari to,” viņa sev sacīja. ”Nedomā, bet vienkārši izdari, kas vajadzīgs.”
– Tev ir jāiet, par spīti sāpēm. Mēs sameklēsim labu, resnu nūju, lai tu varētu atbalstīties. Nezinu, cik tagad ir pulkstenis, taču no rīta viņi sāks mani meklēt. Mums tagad jātiek uz ceļa. No šejienes līdz pilsētai būs jāpieveic vairāk nekā jūdze. Tev nāksies iet.
– Ja vajadzēs, es kaut vai rāpošu.
Vispirms Ešlija uzslējās ceļos un ar Neiomijas palīdzību – kājās. Viss notika ļoti lēni. Ešlija smagi elpoja, un Neiomija secināja, ka kustības viņai sagādā sāpes. Meitene sameklēja kādu nokritušu zaru, un tas kaut nedaudz atviegloja iešanu, taču tikai mazliet, jo taka negaisa dēļ bija kļuvusi pavisam dubļaina.
Viņas šķērsoja strautu – lietus tā tecējumu bija padarījis daudz straujāku – un turpināja virzīties uz priekšu.
– Piedod, piedod, es pat nepajautāju tavu vārdu.
– Neiomija.
– Tas ir skaists vārds. Neiomij, man tagad uz brīdi jāapstājas.
– Labi, taču tikai uz minūti.
Ešlija, smagi elpodama, atbalstījās pret koka stumbru, cieši turēdama savu nūju. Pār seju tecēja sviedru straumītes, kas jaucās ar lietus lāsēm. – Vai tas bija suns? Es dzirdēju suņa rejas.
– Tas droši vien ir Karalis. Hārdija māja ir tur.
– Vai mēs varam doties turp? Mēs varētu piezvanīt policijai, saņemt
