style="font-size:15px;"> – Jā.
– Un tu zini, kā viņu sauc. Zini, kā viņi varēs to vīrieti sameklēt.
– Jā. Un tagad mums jāturpina ceļš. Mums jāiet uz priekšu. – Pasaki man viņa vārdu. – Saviebusies no sāpēm, Ešlija atgrūdās no koka un klibojot devās uz priekšu. – Ja es to zināšu, man būs vieglāk paiet.
– Viņu sauc Tomass Bouss. Tomass Deivids Bouss.
– Tomass Deivids Bouss. Un cik tev ir gadu?
– Vienpadsmit. Pirmdien man paliks divpadsmit.
– Daudz laimes dzimšanas dienā. Tu patiešām esi gudra, stipra un drosmīga. Tu izglābi man dzīvību, Neiomij. Tu izglābi man dzīvību pirms savas divpadsmitās dzimšanas dienas. Nekad to neaizmirsti.
– Tas nenotiks. Es neaizmirsīšu. Negaiss mazinās.
Neiomija turējās mežā. Tas prasīja ilgāku laiku nekā iešana pa ceļu. Tomēr tagad meitene bija iepazinusi īstas bailes un turējās glābjošajā meža tumsā, līdz abas bija nonākušas pie nelielās pilsētiņas Painmedousas robežas.
Neiomija šajā pilsētiņā gāja uz skolu un baznīcu, bet viņas mamma iepirkās tirgū. Meitene gan nekad vēl nebija apmeklējusi šerifa biroju, bet zināja, kur tas atrodas.
Rītausma bija padarījusi mazliet gaišāku debesu pamali austrumu pusē, un pirmie saules stari atmirdzēja lietus atstātajās peļķēs. Meitene veda Ešliju garām baznīcai un pāri šaurajam tiltam, kas savienoja nelielās upītes krastus. Sandales, viņai sperot soļus, šļakstēja. Ešlija kliboja, atbalstījusies uz nūjas, un ieelsās pie katra sāpīgā soļa.
– Kas šī ir par pilsētu?
– Painmedousa.
– Kas? Nē, es biju Morgantaunā. Es mācos Rietumvirdžīnijas universitātes koledžā.
– Morgantauna ir apmēram divdesmit jūdžu attālumā no šejienes.
– Es trenējos. Skrēju. Tici vai ne, bet es esmu garo distanču skrējēja. Un es katru rītu trenējos. Arī tajā rītā. Viņš bija novietojis mašīnu ielas malā, galvā viņam bija kapuce, likās, ka viņš vienkārši atpūšas. Man nācās mazliet palēnināt gaitu, un viņš mani sagrāba. Viņš man iesita ar kaut ko. Un tad es pamodos tajā vietā. Man tagad atkal vajadzēs apstāties.
”Nē, nē, nē. Nedrīkst apstāties. Nedrīkst domāt. Tikai jāiet uz priekšu.”
– Mēs esam gandrīz klāt. Vai redzi? Tur, ielas galā? Tā baltā ēka. Un uzraksts virs ieejas durvīm. Redzi?
– Painmedousas šerifa birojs. Ak, paldies Dievam! Paldies Dievam! – Un tad Ešlija ieraudājās. Elsas satricināja abu augumus, jo Neiomija bija ciešāk apņēmusi viņu ap vidukli, lai turpinātu šā nogurdinošā gājiena pēdējo posmu.
– Tagad mēs esam drošībā. Drošībā. Mums vairs nedraud briesmas.
Ešlija bezspēkā saguma uz šaurā lieveņa, Neiomija ciešāk apņēma segu ap viņas pleciem un tad skaļi pieklaudzināja pie durvīm.
– Vai kādam te vajadzētu būt? Diezin vai. Ir taču ļoti agrs.
– Es nezinu, – atbildēja Neiomija, tomēr turpināja klaudzināšanu.
Kad durvis atvērās, tajās parādījās cilvēks ar ļoti izspūrušiem matiem, un viņa seja Neiomijai likās attāli pazīstama.
– Ko tas viss nozīmē? – viņš ievaicājās, bet tad viņa miegainais skatiens, kas bija pievērsts Neiomijai, aizslīdēja pie Ešlijas. – Nu jā… Jēziņ.
Viņš plaši attaisīja durvis, izmetās ārā un notupās viņai blakus. – Es tagad jūs ievedīšu iekšā.
– Palīdziet. Palīdziet mums.
– Viss ir kārtībā. Jums viss būs labi.
Vīrietis likās gaužām kaulains, taču Ešliju pacēla gluži kā nieku un mazliet nosarka, jo sega noslīdēja no viņas pleca, atklādama skatienam saplēsto blūzi un lielāko daļu viņas kreisās krūts.
– Mīļā, – viņš vērsās pie Neiomijas, – tagad paturi durvis vaļā. Vai jūs iekļuvāt negadījumā?
– Nē, – Neiomija atbildēja. Viņai bija tikai viens īss mirklis pārdomām par to, vai vajadzētu aizbēgt – gluži vienkārši aizskriet projām – vai arī iet iekšā.
Viņa palika.
– Es tagad jūs apsēdināšu te. Labi? – Vīrietis nopētīja savainojumus uz Ešlijas kakla, un pēc skatiena varēja noprast, ka viņš ir sapratis. – Mīļā, vai redzi to ūdens rezervuāru? Varbūt tu varētu… Kā jūs sauc?
– Ešlija. Ešlija Maknīla.
– Tu varētu atnest Ešlijai ūdeni, labi? – Viņš runādams pagriezās un pamanīja nazi, ko Neiomija bija piespiedusi pie sāna. Tajā pašā draudzīgajā tonī viņš sacīja: – Un šo varbūt labāk atdod man, sarunāts? Nu, tā. – Viņš izņēma nazi Neiomijai no ļenganās rokas un uzlika uz plaukta, kur meitene to vairs nevarētu aizsniegt. – Man jāpiezvana vairākiem cilvēkiem, tostarp arī ārstam, kas atnāks un veiks apskati. Bet mums vajadzēs uzņemt dažus fotoattēlus. Vai saprotat?
– Jā.
– Un es zvanīšu arī šerifam. Viņš noteikti uzdos jautājumus. Vai esat tam gatava?
– Jā.
– Tad jau labi. Iedzeriet mazliet ūdens. Laba meitene, – vīrietis uzslavēja Neiomiju, ar plaukstu maigi noglāstīdams viņas mitros matus, kad viņa bija atnesusi Ešlijai plastikāta glāzīti ar ūdeni.
Viņš paķēra telefonu, kas stāvēja uz galda, un sāka sastādīt numurus.
– Šerif, te zvana Veins. Jā, es labi zinu, cik ir pulkstenis. Mums te ir kāda ievainota sieviete. Nē, ser, nav runa par negadījumu. Viņai kāds ir uzbrucis, un būs nepieciešama rūpīga apskate. – Viņš aizgriezās un sāka runāt klusāk, taču Neiomija sadzirdēja vārdu ”izvarošana”.
– Viņu atveda kāda maza meitene. Man liekas, ka tā ir Toma un Sjū Bousu meita.
Ešlija nolaida roku ar plastmasas glāzīti gar sāniem un cieši ieskatījās Neiomijai acīs. – Bousa.
– Jā, es esmu Neiomija Bousa. Tev vajag padzerties.
– Un tev tāpat, mazā. – Ešlija nolika glāzīti un cieši piekļāva Neiomiju sev klāt. – Tev tāpat.
Tad Neiomija vairs neizturēja, viņā kaut kas it kā salūza. Nolikusi galvu Ešlijai uz pleca, viņa sāka raudāt.
Pār Neiomijas plecu Ešlija saskatījās ar Veinu. – To man nodarīja viņas tēvs. To izdarīja Tomass
