uzskatīja, ka daudzējādā ziņā veicinājusi Kristiana panākumus, un caur viņu Ērika otrreiz izdzīvoja pati savu debiju literatūrā. Pirmā autogrāfu dalīšana. Tas bija milzīgs notikums. Patiesi milzīgs.
– Lieliski. Kur tā notiks?
– Vispirms grāmatnīcā Böcker och Blad Torpā, pēc tam Bokia Udevallā.
– Es ceru, ka vismaz daži cilvēki atnāks. Būtu ļoti nomācoši, ja viņam tur vajadzētu sēdēt vienam, – Anna teica.
Ērika saviebās, atcerēdamās savu pirmo autogrāfu dalīšanu kādā grāmatnīcā Stokholmā. Viņa tur nosēdēja veselu stundu, cenzdamās izlikties vienaldzīga, kamēr pircēji staigāja garām, it kā viņas tur nemaz nebūtu.
– Šai grāmatai bijusi tik milzīga publicitāte, ka esmu pārliecināta – cilvēki atnāks, kaut vai aiz ziņkārības, – Ērika sacīja, cerēdama, ka viņai taisnība.
– Labi, ka avīzes nav uzodušas par draudu vēstulēm, – Anna teica.
– Jā, tev taisnība, – Ērika piekrita un mainīja sarunas tematu.
Taču nemiers viņu tā arī nepameta.
Viņi dosies atvaļinājumā, viņš nespēja vien sagaidīt. Viņš nebija īsti drošs, ko tas nozīmē, taču vārds skanēja ļoti daudzsološi. Atvaļinājums. Un viņi brauks ar motormāju, kas stāvēja turpat ārpusē.
Viņam nekad neļāva tajā spēlēties. Dažas reizes viņš bija mēģinājis ieskatīties iekšā pa logiem, lai uzzinātu, kas ir aiz brūnajiem aizkariem. Taču tā arī neko nesaskatīja, un motormāja vienmēr bija aizslēgta. Tagad durvis stāvēja plaši vaļā, lai “kārtīgi izvēdinātu”, kā bija teikusi māte, un veļas mašīnā griezās vairāki spilveni, lai tiktu vaļā no ziemas smakas.
Viss šķita tik nereāls kā pasaku dēkā. Viņš prātoja, vai vecāki brauciena laikā ļaus sēdēt motormājā, tas būtu kā ceļot mājiņā ar riteņiem uz kādu jaunu un svešu vietu. Taču viņš neuzdrošinājās jautāt. Māte pēdējā laikā bija dīvainā omā. Skaidri varēja dzirdēt aso, nikno toni, un tēvs gāja pastaigāties arvien biežāk, kad neslēpās aiz savas avīzes.
Reizēm viņš manīja, ka māte tā dīvaini skatās uz viņu. Skatienā bija kas citāds, un tas viņu biedēja, pat ierāva atpakaļ tumsā, no kuras viņš bija izrāvies.
– Tu stāvēsi un blenzīsi vai arī palīdzēsi? – Māte bija iespiedusi rokas sānos.
Atkal izdzirdējis šo skarbo toni, viņš satrūkās un pieskrēja pie viņas.
– Aiznes šīs uz veļas istabu, – viņa teica, ar tādu spēku pasviezdama viņam pretīgi smirdošas segas, ka viņš gandrīz zaudēja pamatu zem kājām.
– Jā, māt, – viņš atbildēja un steidzās iekšā.
Ja vien viņš zinātu, ko izdarījis nepareizi. Viņš vienmēr klausīja māti. Nekad nerunāja pretī, uzvedās, kā pieklājas, un nekad nesasmērēja drēbes. Tomēr reizēm šķita, ka viņa nespēj uz viņu paskatīties.
Viņš bija mēģinājis jautāt tēvam. Saņēmis drosmi vienā no retajiem gadījumiem, kad viņi bija vieni, un pajautājis, kāpēc viņš mātei vairs nepatīk. Tēvs uz īsu brīdi bija nolicis malā avīzi un strupi atbildējis, ka viņš uzvedas muļķīgi un negribot par tādiem niekiem vairs runāt. Māte ļoti bēdātos, ja dzirdētu, ka viņš tā runā. Viņam vajadzētu būt pateicīgam par tādu māti.
Neko vairāk viņš nejautāja. Lai nu ko, bet apbēdināt māti viņš vēlējās vismazāk. Viņš tikai gribētu, lai viņa ir laimīga un glāstītu viņa matus kā agrāk, un sauktu par savu skaisto puisīti. Neko vairāk viņš negribēja.
Viņš nolika segas pie veļas mašīnas un aizdzina drūmās, tumšās domas. Viņi brauks atvaļinājumā. Motormājā.
Kristians bungoja ar pildspalvu pa mazu galdiņu, pie kura sēdēja. Blakus slējās “Nāras” eksemplāru kaudze. Viņam aizvien nebija apnicis skatīties uz šīm grāmatām. Šķita tik nereāli, ka uz vāka ir viņa vārds. Uz īstas grāmatas vāka.
Pircēji vēl nedrūzmējās, un viņš arī nedomāja, ka tādi būs. Tikai tādi rakstnieki kā Liza Marklunda5 un Jāns Gijū6pievilināja lielus ļaužu pūļus. Viņš bija pilnīgi apmierināts, ka līdz šim parakstījis piecus eksemplārus.
Lai gan jāatzīst, ka, tā sēdēdams, viņš jutās mazliet apjucis. Cilvēki steidzās garām, uzmeta pa kādam ziņkārīgam skatienam, bet neapstājās. Viņš nebija drošs, vai vajadzētu sveicināt, jūtot sev pievērstu skatienu, vai vienkārši izlikties, ka ir aizņemts ar ko citu.
Viņu izglāba grāmatnīcas īpašniece Gunnela. Viņa pienāca pie galdiņa un ar galvu pamāja uz grāmatu kaudzīti.
– Vai tev nebūtu iebildumu parakstīt dažus eksemplārus? Jauki, ja pēc tam var pārdot parakstītus eksemplārus.
– Protams. Cik tu gribētu? – Kristians vaicāja, priecādamies, ka būs, ko darīt.
– Hmm. Teiksim, desmit, – Gunnela atbildēja, sakārtodama kaudzīti, kas bija mazliet sašķiebusies.
– Kāda runa.
– Mēs pienācīgi izreklamējām autogrāfu sesiju, – Gunnela teica.
– Nešaubos, – Kristians smaidīdams teica. Viņš redzēja, ka sieviete uztraucas, ka viņš varētu novelt vainu par vājo apmeklējumu uz faktu, ka grāmatnīca to nav pienācīgi reklamējusi. – Neesmu gluži plaši pazīstams rakstnieks, tāpēc neloloju milzīgas cerības.
– Vismaz dažus eksemplārus esam pārdevuši, – viņa laipni teica, atgriezdamās pie kases.
Viņš pasniedzās pēc grāmatas, noņēma pildspalvas vāciņu un sāka parakstīt. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka pie galdiņa kāds stāv. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja sev zem deguna pabāztu lielu, dzeltenu mikrofonu.
– Mēs atrodamies grāmatnīcā, kur Kristians Tīdels paraksta sava pirmā romāna “Nāra” eksemplārus. Kristian, tavs vārds šodien dominē avīžu virsrakstos. Cik ļoti tevi uztrauc tev izteiktie draudi?
Vai ir iesaistīta policija?
Reportieris, kurš vēl nebija nosaucis savu vārdu, bet, spriežot pēc uzraksta uz mikrofona, pārstāvēja vietējo radiostaciju, izaicinoši skatījās uz viņu.
Galva bija pilnīgi tukša. – Virsrakstos? – viņš teica.
– Jā, tu esi uz GT7 plakāta. Neesi redzējis? – Reportieris negaidīja Kristiana atbildi, tikai atkārtoja savu pirmo jautājumu. – Vai uztraucies par draudiem? Vai policija tev šodien norīkojusi apsardzi?
Reportieris
