ne jausmas. – Viņš mazliet pacēla balsi, un pie pēdējiem vārdiem tā notrīsēja. Kennets izbrīnīts paskatījās uz viņu. Ēriks nudien nebija savā ādā. Vai tam bija kāds sakars ar uzņēmumu?
Kennets no sākta gala neuzticējās Ērikam. Vai viņš bija pastrādājis kādas muļķības? Taču viņš uzreiz atmeta šo domu. Kennets pārāk labi pazina firmas grāmatvedību, viņš būtu pamanījis, ja Ērikam būtu ienācis prātā izdarīt kādus neprātīgus finanšu gājienus. Iespējams, tam bija kāds sakars ar Luīsi. Nebija skaidrs, kā abiem bija izdevies tik ilgi nodzīvot kopā. Visi, izņemot Ēriku un Luīsi, redzēja, ka šis pāris izdarītu sev lielu pakalpojumu, ja pateiktu viens otram ardievas un ietu katrs savu ceļu. Taču tā nebija Kenneta darīšana. Viņam pietika savu raižu.
– Man tikai ienāca prātā, – Kennets teica.
Viņš atvēra Excel failu ar jaunāko mēneša pārskatu. Taču domas klīda pavisam citur.
Kleita aizvien smaržoja pēc viņas. Kristians to piespieda pie deguna, ieelpoja mikroskopiskās, audumā iespiedušās parfīma paliekas. Ikreiz, kad viņš aizmiga ar šo aromātu nāsīs, varēja viņu pavisam skaidri iztēloties. Tumši mati, kas sniedzās līdz viduklim un kurus viņa parasti valkāja bizē vai savītus pakausī mezglā. Tāda frizūra varēja izskatīties vecmodīga vai pat vecmeitīga, taču ne viņai.
Viņa bija kustējusies kā dejotāja, lai gan sen pametusi dejotājas karjeru. Viņa apgalvoja, ka nav bijusi pietiekami ambicioza. Ne jau talanta trūkuma dēļ, viņai trūka vajadzīgās apņēmības izvirzīt dejošanu pirmajā vietā, upurēt mīlestību, laiku, smieklus un draugus. Viņa pārāk stipri mīlēja dzīvi.
Tāpēc viņa bija pametusi dejošanu. Taču, kad viņi iepazinās, un līdz pat pašām beigām viņas ķermenis aizvien kustējās lokanajā dejotājas ritmā. Viņš varēja sēdēt un skatīties uz viņu stundām ilgi. Skatīties, kā viņa pārvietojas pa māju, to uzkopjot un dungojot, kamēr kājas kustējās tik graciozi, it kā viņa peldētu gaisā.
Viņš atkal piespieda kleitu pie sejas. Cik atsvaidzinošs un vēss pret drudžaini karsto ādu šķita audums, tas aizķērās aiz neskūtā vaiga rugājiem. Pēdējoreiz viņa šo kleitu bija uzvilkusi vasaras saulgriežu vakarā. Zilā kleita izcēla viņas acu krāsu, un tumšā bize uz muguras mirdzēja tikpat spoži kā spīdīgais audums.
Tas bija pasakains vakars. Vieni no retajiem saulgriežiem, kas bija izgadījušies brīnišķīgi saulaini, un viņi sēdēja dārzā, ēda siļķi ar vārītiem jaunajiem kartupeļiem. Viņi bija gatavojuši maltīti kopā. Bērniņš gulēja savos ratos, pār kuriem rūpīgi bija nostiepts moskītu tīkls, lai neviens kukainis netiek iekšā. Bērns bija pasargāts.
Garām aizplīvoja bērna vārds, un viņš satrūkās, it kā rokā būtu iedūries kaut kas ass. Viņš piespieda sevi atcerēties norasojušās alus glāzes un draugus, kas pacēla glāzes par godu vasarai un mīlestībai, un viņiem abiem. Viņš domāja par zemenēm, ko viņa iznesa lielā bļodā. Atcerējās, kā viņa bija sēdējusi pie virtuves galda un tās tīrījusi, un kā viņš bija viņu ķircinājis par netīrību un to, ka katra trešā vai ceturtā zemene nokļuva viņas mutē, nevis bļodā. Lielajā bļodā, kas vēlāk tika celta priekšā draugiem kopā ar putukrējumu, kas apbārstīts ar cukura drumstalām, kā viņu bija mācījusi vecmāmiņa. Viņa atbildēja uz viņa zobošanos ar smiekliem, tad pievilka tuvāk un noskūpstīja ar lūpām, kas garšoja pēc gatavām zemenēm.
Viņš sāka šņukstēt, sēdēdams ar kleitu rokās. Viņš nespēja tam pretoties. No asarām uz auduma parādījās mazi, tumši plankumiņi, un viņš tās aši aizslaucīja ar krekla piedurkni, negribēdams nosmērēt kleitu, sabojāt to nieciņu, kas vēl bija palicis.
Kristians rūpīgi ielika kleitu atpakaļ čemodānā.Tas bija viss, kas palicis no viņiem. Vienīgais, ko viņš spēja paturēt. Viņš aiztaisīja čemodānu un iestūma to atpakaļ kaktā. Viņš negribēja, lai Sanna to atrod. Viņam sametās šķērmi, iedomājoties, ka viņa to atver, ieskatās iekšā un pieskaras kleitai. Viņš zināja, ka tas ir slikti, taču viņš bija izvēlējies Sannu viena vienīga iemesla dēļ: viņa izskatījās pilnīgi citāda. Viņai nebija lūpu, kas garšo pēc zemenēm, un viņa nekustējās kā dejotāja.
Taču izrādījās, ka ar to nav diezgan. Pagātne tik un tā bija viņu panākusi. Tikpat nenovīdīgi kā tā bija panākusi viņu, sievieti zilajā kleitā. Un tagad viņš neredzēja izeju.
– Pieskatīsi kādu brīdi Leo? – Paula lūkojās uz māti Ritu, taču tad uzmeta vēl cerīgāku skatienu Melbergam. Drīz pēc dēla piedzimšanas viņa ar dzīves draudzeni Juhannu bija sapratušas, ka Ritas jaunais vīrietis ir ideāla aukle. Melbergs nespēja atteikt.
– Nu, mēs grasījāmies… – Rita ierunājās, taču Melbergs viņu pārtrauca ar dedzīgu atbildi:
– Bet protams. Mēs ar prieku pieskatīsim mazo brašuli. Jūs abas ejiet vien un dariet, ko bijāt iecerējušas.
Rita skumji nopūtās, tomēr veltīja atzinīgu skatienu šim vīrietim – maigi izsakoties, neslīpētam dimantam, ar kuru viņa tagad dzīvoja kopā. Viņa zināja, ka daudzi viņu uzskata par rupju, nevīžīgu un nekaunīgu cilvēku. Taču viņa jau pašā sākumā saskatīja Bertilā arī citas īpašības, īpašības, kuras kā sieviete varēja veicināt.
Un viņai bija taisnība. Bertils Melbergs izturējās pret viņu kā pret karalieni. Rita redzēja, kā viņš skatās uz viņas mazdēlu, un saprata, ka viņa arsenālā ir daudz slēptu rezervju. Viņa mīlestība pret jaundzimušo bija neaptverama. Vienīgā nelaime, ka viņa pārāk ātri bija nostumta otrajā vietā, taču spēja ar to samierināties. Turklāt arī uz deju grīdas viņai ar Bertilu sāka veikties labāk. Viņš nebija nekāds salsas karalis, taču nu vairs nevajadzēja vilkt kurpes ar tērauda purngaliem.
– Ja tu neiebilstu paauklēt viņu viens, varbūt mamma varētu braukt mums līdzi. Mēs gribējām aizbraukt uz Torpu un nopirkt ko jaunu Leo istabai.
– Dod tik šurp, – Bertils teica, aizrautīgi pamādams ar roku uz Paulas rokās guļošo zēnu. – Gan pāris stundu iztiksim. Iedošu pudelīti, kad izbadēsies, un puika varēs netraucēti pavadīt laiku kopā ar vectēvu Bertilu. Ko vēl vairāk var gribēt?
Paula ielika dēlu Melberga rokās. Augstā debess, tas nu gan bija dīvains pāris. Tomēr īpašā saikne starp viņiem abiem nebija noliedzama. Lai gan viņas acīs Bertils Melbergs bija vissliktākais priekšnieks pasaulē, viņš bija parādījis sevi kā vislabākais vectētiņš pasaulē.
– Vai esi drošs, ka tiksi galā? – Rita mazliet bažīgi jautāja. Lai gan Bertils bija bieži palīdzējis pieskatīt Leo, viņa pieredze zīdaiņu aprūpē, maigi izsakoties, nebija pārāk plaša. Viņa paša dēls Sīmons ienāca Melberga dzīvē, jau būdams pusaudzis.
– Protams, esmu drošs, – Bertils mazliet apvainojies atbildēja. – Ēd, kakā, guļ. Kas tur grūts? Es daru tieši to pašu gandrīz sešdesmit gadus. – Viņš gandrīz izgrūda sievietes no dzīvokļa un aizvēra durvis. Beidzot viņi ar Leo varēs baudīt mieru un klusumu. Pēc divām stundām viņš mirka sviedros. Leo brēca pilnā rīklē, un dzīvojamo istabu kā migla ieskāva netīro autiņu smaka. Vectēvs Bertils izmisīgi centās mazo aizmidzināt, bet Leo tikai brēca arvien skaļāk un skaļāk. Melberga mati, kas parasti bija uzķemmēti galvvidū kārtīgā ligzdā,
