pāris centimetrus no Kristiana mutes, un viņš tik tikko savaldījās, lai to neatgrūstu. Viņš negribēja atbildēt uz jautājumiem. Viņam nebija ne jausmas, kā prese to uzzinājusi. Viņš domāja par vēstuli žaketes kabatā. Tā bija pienākusi vakar, un viņš bija paspējis to izraut no kaudzītes, kamēr Sanna nav pamanījusi. Viņš panikā meklēja kādu bēgšanas ceļu. Beidzot izdevās notvert Gunnelas skatienu, un izskatījās, ka viņa uzreiz saprot – kaut kas nav kārtībā.
Viņa pienāca klāt un jautāja: “Kas te notiek?”
– Man ir intervija, – reportieris atbildēja.
– Vai pajautājāt Kristianam, vai viņš grib sniegt interviju? – Viņa paskatījās uz Kristianu, kurš papurināja galvu.
– Viņu tas neinteresē. – Sieviete cieši skatījās uz reportieri, kurš nolaida mikrofonu. – Turklāt Kristians ir aizņemts. Viņš paraksta grāmatas mūsu veikalam. Tāpēc lūgšu likt viņu mierā.
– Jā, bet… – radio reportieris iesāka. Tad apklusa. Viņš nospieda savas ierakstu ierīces pogu. – Mums neizdevās iegūt īsu interviju, jo…
– Pazūdiet, – Gunnela pavēlēja, un Kristians nespēja apspiest smaidu.
– Paldies, – viņš teica, kad reportieris bija prom.
– Ko tas nozīmēja? Viņš bija tik neatlaidīgs.
Atvieglojums par reportiera atkāpšanos ātri izplēnēja, viņš ar grūtībām norija siekalas un atbildēja:
– Viņš apgalvoja, ka mans vārds ir uz GT plakāta. Esmu saņēmis dažas draudu vēstules, un prese acīmredzot to uzzinājusi.
– Ak vai. – Gunnela skatījās uz viņu vispirms ar sašutumu, tad bažīgi. – Vai gribi, lai aizeju un nopērku tev avīzi, lai pats vari redzēt, ko viņi sarakstījuši?
– Vai tu varētu? – viņš jautāja, sirdij dauzoties.
– Protams, tūliņ atgriezīšos. – Viņa mierinot papliķēja viņam pa plecu un prom bija.
Kristians brīdi sēdēja nekustīgi, blenzdams tukšumā. Tad paņēma pildspalvu un, izpildot Gunnelas lūgumu, sāka rakstīt savu vārdu grāmatās. Pēc brīža viņš juta, ka vajag uz tualeti. Tā kā pie galdiņa nebija pienācis neviens pircējs, viņš nedomāja, ka kāds pamanīs viņa prombūtni.
Kristians izsteidzās cauri darbinieku atpūtas telpai grāmatnīcas dziļumā. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija atpakaļ postenī. Viņš apsēdās pie galda. Gunnela ar avīzi vēl nebija atgriezusies, taču viņš jau nocietināja sirdi pret to, kas sekos.
Kristians pasniedzās pēc pildspalvas, bet tad izbrīnā uzlūkoja parakstāmo grāmatu kaudzīti. Vai tiešām viņš tās bija atstājis uz galda? Tās neizskatījās tāpat kā tad, kad viņš aizsteidzās uz tualeti, un viņš iedomājās, ka varbūt kāds izmantojis prombūtni un kādu nočiepis. Tomēr kaudze neizskatījās mazāka, tāpēc nolēma, ka viņam rēgojas. Viņš paņēma virsējo eksemplāru un atvēra to, lai ierakstītu veltījumu lasītājam.
Lapa vairs nebija tukša. Un rokraksts bija pārāk pazīstams. Viņa bijusi šeit.
Gunnela nāca pie viņa ar avīzi rokā, un viņš redzēja pirmajā lapā lielu savu fotogrāfiju. Viņš zināja, kas būs rakstīts. Pagātne būs viņu panākusi. Viņa mierā neliksies.
– Žēlīgais Dievs, vai tu apjēdz, cik naudas iztērēji iepriekšējā reizē, kad biji Gēteborgā? – Ēriks turēja rokā kredītkartes rēķinu un blenza uz skaitļiem.
– Šķiet, kādas desmit tūkstoš kronas, – Luīse atbildēja un turpināja mierīgi lakot nagus.
– Desmit tūkstošus! Kā iespējams vienā iepirkšanās braucienā iztērēt desmit tūkstošus? – Ēriks pavicināja gaisā izrakstu un nosvieda uz virtuves galda sev priekšā.
– Ja es būtu nopirkusi somiņu, kuru gribēju, rēķins būtu tuvāk trīsdesmit tūkstošiem, – viņa sacīja, apmierināti nopētīdama savus rozā nagus.
– Tu esi galīgi ķerta! – Viņš atkal paķēra rēķinu un skatījās uz to, it kā ar gribasspēku vien spētu izmainīt skaitļus.
– Tu gribi teikt, ka mēs nevaram to atļauties? – sieva vaicāja, skatīdamās uz viņu ar viltīgu smaidu uz lūpām.
– Nav būtiski, vai mēs to varam atļauties vai ne. Svarīgi, ka es strādāju dienu un nakti un pelnu naudu, kuru tu notriec… idiotiskos pirkumos.
– Ak tā. Es mājās visu dienu neko nedaru, – Luīse teica, pieceldamās kājās un plivinādama rokas, lai laka ātrāk nožūst. – Es tikai sēžu, ēdu konfektes un visu dienu skatos ziepju operas. Bet tu viens pats bez jebkādas manas palīdzības audzini meitas, vai ne? Tu mainīji viņām autiņus, baroji, vannoji, izvadāji visur, kur vajadzēja, un uzturēji māju tīru un kārtīgu. Vai to tu gribēji teikt? – Viņa izmetās no istabas, pat nepaskatīdamās uz viņu.
Šī saruna bija atkārtojusies simtiem reižu. Un nav šaubu, ka tā atkārtosies vēl simtiem reižu, ja vien nenotiks kas radikāls. Viņi bija kā divi meistarīgi dejotāji, kas zināja visus soļus un kustējās ar izkoptu iznesību.
– Šis ir viens no pirkumiem. Skaista, vai ne? – Viņa bija atgriezusies, turēdama rokā tikko gaitenī no pakaramā noņemtu ādas jaku. – Izpārdošanā bija nocenota tikai par četriem tūkstošiem. – Viņa to pacēla augstāk, tad atkal pakāra gaitenī un uzkāpa augšstāvā.
Arī šoreiz ne viens, ne otrs strīdā nebūs uzvarētājs. Viņi bija līdzvērtīgi pretinieki, un visi strīdi gadu gaitā bija beigušies ar neizšķirtu. Ironiski, bet varbūt būtu bijis labāk, ja viens vai otrs būtu vājāks. Tad nelaimīgā laulība būtu beigusies.
– Nākamreiz es sagriezīšu tavu kredītkarti! – viņš nokliedza nopakaļ. Meitenes bija pie draudzenes, tāpēc nebija vajadzības runāt klusāk.
– Kamēr tu tērēsi naudu savām mīļākajām, tu ar manu karti neko nedarīsi. Vai tu domā, ka esi vienīgais, kurš pievērš uzmanību sīkumiem kredītkaršu rēķinos?
Ēriks nolamājās. Viņš zināja, ka vajag nomainīt adresi, lai rēķini pienāk birojā. Nevarēja noliegt, ka viņš bija dāsns pret sievietēm, kurām bija tas prieks un gods gulēt ar viņu. Viņš vēlreiz nolamājās un iegrūda kājas kurpēs. Ēriks saprata, ka, par spīti visam, Luīse šajā raundā bija uzvarējusi. Un viņa to zināja.
– Aizbraukšu nopirkt vakara avīzi, – viņš nokliedza un aizcirta aiz sevis durvis.
Grants lidoja uz visām pusēm, kad BMW rēkdams traucās prom, un viņa pulss nepalēninājās gandrīz līdz pašam ciematam. Kaut viņam būtu pieticis prāta pieprasīt laulību līgumu. Tad šobrīd par Luīsi būtu palikušas vien sliktas atmiņas.Taču tolaik viņi bija trūcīgi studenti, un, kad viņš par to ierunājās pirms dažiem gadiem, Luīse bija smējusies viņam sejā. Tagad Ēriks vairs nepieļaus, ka viņai tiek puse no visa, ko viņš uzcēlis, par ko cīnījies
