“Paugurainais kalns.” Bet viņš neredzēja nevienu kalnu, ja nu tikai dažus paugurus. Zeme kempingā, kur viņi novietoja motormāju, iespiedušies starp desmitiem citu atpūtnieku, bija gluži līdzena. Viņš nebija drošs, vai viņam tur patīk. Bet tēvs paskaidroja, ka mātes ģimene ir no šī apvidus, un tāpēc viņa gribēja braukt šurp. Bet arī tas bija dīvaini, jo viņš nesatika nevienu radinieku. Kāda strīda laikā motormājas šaurībā viņš beidzot saprata, ka te dzīvo kāda, ko sauc par Veco Raganu, un ka viņa bija tieši tā, ko māte sauca par “ģimeni”. Tik jocīgs vārds. Vecā Ragana. Taču neizklausījās, ka mātei viņa patīk, jo, runājot par šo sievieti, viņas balss kļuva vēl skarbāka, un viņi ne reizi viņu nesatika. Tad kāpēc vispār vajadzēja braukt šurp?
Tomēr visvairāk viņam Fjelbakā un atvaļinājumā riebās tas, ka vajadzēja iet peldēt. Viņš nekad mūžā nebija peldējis jūrā. Sākumā vispār nesaprata, ko domāt. Bet māte mudināja. Teica – negribot, ka viņas dēls ir mīkstčaulis, un lai taču beidzot činkstēt. Tāpēc viņš dziļi ievilka elpu un bikli iebrida stindzinošajā ūdenī, lai gan aukstuma un sāls dēļ bija skaļi jāelso. Kad ūdens sniedzās līdz viduklim, viņš apstājās. Bija tik auksts, ka aizsitās elpa. Un viņš juta kaut ko kustamies ap kājām, pieskaramies kāju lieliem, pa viņu kaut kas līda un rāpoja. Māte smiedamās aizbrida līdz viņam no krasta, paņēma viņu pie rokas un ieveda dziļāk jūrā. Pēkšņi viņš jutās laimīgs. Viņa turēja viņa roku, un smiekli kā bumbiņas atlēca no ūdens virsmas un viņa ķermeņa. Šķita, ka kājas kustas pašas no sevis, it kā būtu pametušas smilšaino dibenu un peldētu ūdenī. Viņš vairs nejuta zem kājām cieto zemi, bet tam nebija nozīmes, jo māte viņu turēja, nesa viņu, mīlēja viņu.
Tad viņa palaida viņu vaļā. Viņš juta, ka viņas plauksta pārslīd pār viņējo, pirksti attālinās, un tagad ne tikai pēdas, bet arī plaukstas kūlās tukšumā. Viņš atkal juta aukstumu spiežamies virsū krūtīm, šķita, ka ūdens ceļas. Tas sasniedza plecus, kaklu, viņš pacēla zodu, lai ūdens netiek mutē, bet tas cēlās pārāk strauji un viņš nespēja to apturēt. Mute piepildījās ar sāli un aukstumu, kas brāzās lejup pa rīkli, un ūdens turpināja celties – pāri vaigiem, acīm, viņš juta, ka ūdens saslēdzas virs galvas kā vāks, tad izzuda visas skaņas, un viņš dzirdēja vienīgi tuvojošos, virsū lienošo rēkoņu.
Viņš vicināja rokas, pļaukādams to, kas gribēja novilkt dzelmē. Taču viņš nespēja mēroties spēkiem ar milzīgo ūdens vilni, un, kad beidzot sajuta kāda cilvēka ādu pieskaramies savējai, kādu roku uz savējās, pirmais instinkts bija – aizstāvēties. Tad kāds viņu spēji rāva augšup, un galvas virspuse parādījās virs ūdens. Pirmais elpas vilciens bija ļoti sāpīgs, pēc tam viņš alkatīgi kampa gaisu. Māte cieši turēja viņa roku, bet tam nebija nozīmes. Jo ūdens vairs necentās viņu aprīt.
Viņš paskatījās uz viņu, pateicīgs par glābšanu, par to, ka viņa nebija ļāvusi viņam pazust. Taču viņš ieraudzīja mātes acīs nicinājumu. Nez kā viņš bija izdarījis kaut ko sliktu, atkal sagādājis viņai vilšanos. Ja vien viņš zinātu, kāpēc.
Pēc tam viņam vairākas dienas uz rokas bija zilimelni plankumi.
– Vai tev tiešām vajadzēja šodien vilkt mani šurp? – Kennets reti izrādīja neapmierinātību. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā situācijā jāsaglabā miers un koncentrēšanās. Bet Līsbeta izskatījās tik noskumusi, kad viņš pateica, ka zvanījis Ēriks un viņam uz pāris stundām jāaizbrauc uz biroju, lai gan bija svētdiena. Viņa nebija sūdzējusies, un zināmā mērā tas bija vēl sliktāk. Viņa apzinājās, cik nedaudz stundu viņiem atlicis kopā. Cik svarīgas tās bija, cik dārgas. Un tomēr viņa neiebilda. Viņš redzēja, kā viņa tā vietā sakopo spēkus, lai pasmaidītu, un teica: – Protams, tev jāiet. Man nekas nekaitēs.
Kennets gandrīz vai vēlējās, kaut viņa būtu sadusmojusies un sakliegusi uz viņu.Teikusi, ka pēdējais laiks izvērtēt savas prioritātes. Tomēr Līsbeta ne uz ko tādu nebija spējīga. Viņš nespēja atcerēties nevienu reizi divdesmit gadus ilgās laulības laikā, kad viņa būtu pacēlusi balsi uz viņu. Vai uz kādu citu. Viņa bija aukstasinīgi pieņēmusi visas neveiksmes un bēdas, pat vājuma brīžos mierinājusi viņu. Kad viņam trūka enerģijas turpināt, sieva sakopoja spēkus viņiem abiem.
Tagad viņš bija atstājis Līsbetu mājās, jo bija jābūt darbā. Viņš izšķiedīs dažas dārgās stundas, ko viņi būtu varējuši pavadīt kopā, un viņš ienīda sevi, jo vienmēr skrēja, mēli izkāris, ikreiz, kad Ēriks pasvilpa. Kennets nesaprata, kāpēc. Šāds attiecību modelis bija ieviesies jau pašā sākumā un nu jau kļuvis par neatņemamu viņa personības daļu. Un Līsbetai tāpēc vienmēr bija jācieš.
Ēriks pat nepapūlējās atbildēt. Viņš tikai blenza datora ekrānā, it kā būtu citā pasaulē.
– Vai tiešām man šodien vajadzēja braukt šurp? – Kenets atkārtoja. – Svētdienā? Vai tas nevarēja pagaidīt līdz rītam?
Ēriks lēnām pagriezās pret Kennetu.
– Es dziļi respektēju situāciju tavā ģimenē, – viņš beidzot teica. – Bet, ja nesagatavosimies šonedēļ paredzētajam iepirkuma konkursam, varam klapēt ciet uzņēmumu. Visiem kaut kas jāupurē.
Kennets pie sevis prātoja, ko Ēriks būtu kādreiz upurējis. Un nebija tik traki, kā Ēriks pareģoja. Viņš mierīgi būtu sagatavojis visus dokumentus pirmdien. Apgalvojums, ka uzņēmums ir uz bankrota robežas, bija pārspīlēts. Visticamāk, Ērikam tikai vajadzēja ieganstu, lai tiktu laukā no mājas. Bet kāpēc viņam vajadzēja vilkt šurp arī Kennetu? Atbilde bija pašsaprotama: tāpēc ka viņš varēja.
Pēc tam katrs pievērsās saviem darbiem un brīdi strādāja klusēdami. Viņu birojs bija viena liela telpa, tāpēc nebija iespējams aizvērt durvis, lai norobežotos. Kennets slepus uzmeta skatienu Ērikam. Viņš izskatījās citāds. To bija grūti noformulēt, taču Ēriks nez kāpēc neizskatījās tik cienīgs kā allaž, saguris. Mati nebija tik nevainojami sasukāti kā allaž, un krekls mazliet sagumzīts. Nē, viņš šodien nebija savā elementā. Kennetam ienāca prātā, ka vajadzētu pajautāt, vai mājās viss kārtībā, taču atturējās. Tā vietā viņš maksimāli nosvērtā balsī jautāja:
– Vai redzēji vakar jaunumus par Kristianu?
Ēriks satrūkās. – Jā.
– Šausmīgi. Saņemt draudus no kaut kāda ķertā, – Kennets teica nevērīgā, gandrīz bezrūpīgā tonī. Taču sirds strauji dauzījās.
– Hmm… – Ēriks nenovērsa skatienu no datora ekrāna. Taču nepieskārās ne klaviatūrai, ne pelei.
– Vai Kristians tev kaut ko ir teicis? – Tas bija kā piespiest sevi pārtraukt knibināt kreveli. Viņš negribēja par to runāt, un arī Ēriks acīm redzami negribēja to apspriest. Tomēr Kennets nespēja apklust. – Vai ir?
– Nē, viņš man nekad neko nav teicis par draudiem, – Ēriks atbildēja, sākdams šķirot dokumentus uz sava galda. – Bet viņš bija ļoti aizņemts ar grāmatu, tāpēc mēs pēdējā laikā reti tikāmies. Un es domāju, ka vairums cilvēku vēlētos ko tādu paturēt pie sevis.
– Vai mums nevajadzētu aprunāties par to ar policiju?
– Kā
