un ar trīcošiem pirkstiem šķīra lapas, līdz atrada īsto atvērumu. Izlasījis rakstu, viņš metās uz izeju, pat nesamaksājis par avīzi. Kaut kur tālu aiz muguras skanēja kasieres saucieni. Bet viņš skrēja neapstādamies. Vajadzēja tikt mājās.
– Kā, ellē, par to uzzināja avīzes?
Patriks un Maja bija devušies iepirkties, un tagad Patriks nosvieda uz galda GT eksemplāru un tikai tad sāka kārtot ledusskapī pārtiku. Maja bija uzkāpusi uz virtuves galda un enerģiski palīdzēja viņam iztukšot iepirkumu somas.
– Ā, nu… – neko vairāk Ērika nespēja pateikt.
Patriks apstājās. Viņš pazina sievu pietiekami labi, lai saprastu, ko nozīmē viņas mazrunība.
– Ko tu izdarīji, Ērika? – Viņš turēja rokā Lät & Lagom margarīna kastīti un skatījās viņai acīs.
– Šī informācija laikam noplūda manis dēļ.
– Kā tas gadījās? Ar ko tu runāji?
Tagad pat Maja sajuta virtuvē spriedzi. Viņa apsēdās uz krēsla un cieši skatījās uz māti. Ērika norija siekalas un atbildēja: – Ar Gabiju.
– Ar Gabiju! – Patriks gandrīz aizrijās. – Tu izstāstīji Gabijai? Tikpat labi varēji pati piezvanīt GT.
– Es nedomāju, ka…
– Jā, esmu drošs, ka nedomāji. Un ko par to saka Kristians? – Patriks prasīja, rādīdams uz kliedzošajiem virsrakstiem.
– Es nezinu, – Ērika sacīja. Viņa juta, ka iekšas sametas mezglā, iedomājoties, kā reaģēs Kristians.
– Man kā policistam tev jāsaka – tas ir ļaunākais, kas varēja notikt.Tāda uzmanība ne tikai vēl vairāk uzkurinās īsto vēstuļu sūtītāju, bet arī jaunus.
– Nekliedz uz mani. Es zinu, ka tas bija stulbi. – Ērika juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņa arī parastos apstākļos ātri sāka raudāt, un trakojošie grūtnieces hormoni visu vērta vēl ļaunāku. – Es vienkārši nepadomāju. Piezvanīju Gabijai, lai uzzinātu, vai izdevniecība arī nav saņēmusi draudu vēstules, un uzreiz sapratu, cik muļķīgi bija viņai to stāstīt. Taču tad jau bija par vēlu.
Patriks iedeva Ērikai salveti un, apskāvis sievu, glāstīja viņai matus. Viņš čukstēja ausī:
– Nebēdājies, mīļā. Piedod, ka sakliedzu. Es zinu, ka tu tā negribēji. Kuš, kuš… – Viņš šūpoja viņu, līdz šņuksti mitējās.
– Es nedomāju, ka viņa…
– Es zinu, zinu. Bet viņa nav tāda kā tu. Un tev jāiemācās, ka visi nedomā vienādi. – Viņš atvirzīja viņu rokas stiepiena attālumā un nopētīja.
Ērika noslaucīja viņa dotajā salvetē acis.
– Ko lai es tagad daru?
– Tev jāizrunājas ar Kristianu. Atvainojies un paskaidro.
– Bet es nevaru…
– Nestrīdies. Tas ir vienīgais risinājums.
– Tev taisnība, – Ērika piekrita. – Bet man ir bail. Un man būs nopietna saruna ar Gabiju.
– Bet galvenais – nākamreiz apstājies un padomā, pirms ko saki, un atceries, ar ko runā. Gabijas prioritāte ir viņas izdevniecība, jūs pārējie esat otršķirīgi. Tā vienkārši ir.
– Labi, labi, es zinu. Nevajag tagad zāģēt. – Ērika nikni paskatījās uz vīru.
– Tad pieliksim tam punktu, – Patriks sacīja un turpināja kārtot iepirkumus.
– Vai tev radās izdevība papētīt vēstules tuvāk? – Nē, nav bijis brīva brīža, – Patriks atbildēja. – Bet tu to izdarīsi, vai ne? – Ērika neatlaidās.
Griezdams vakariņām dārzeņus, Patriks pamāja ar galvu.
– Jā, protams. Taču būtu vieglāk, ja Kristians sadarbotos. Tad es varētu apskatīt arī pārējās vēstules.
– Tad aprunājies ar viņu. Varbūt tev izdosies pārliecināt.
– Viņš sapratīs, ka tieši tu man par to izstāstīji.
– Un es pametu viņa kauliņus apskrubināšanai vienam no lielākajiem Zviedrijas laikrakstiem, tāpēc uzmanies, jo viņš droši vien gribētu, lai sadegu ellē.
– Nebūs tik traki.
– Es viņa vietā nemūžam ar sevi vairs nerunātu.
– Nedramatizē un neesi tāda pesimiste, – Patriks teica, uzceldams Maju uz letes, lai viņa redzētu, ko viņš dara. Viņai patika skatīties, kā tētis gatavo, un vienmēr gribēja “palīdzēt”. – Aizej rīt pie viņa un paskaidro, kas notika. Pasaki, ka negribēji, lai tas nokļūst atklātībā. Pēc tam es aprunāšos ar viņu un centīšos pierunāt, lai sadarbojas ar mums. – Viņš iedeva Majai gurķa gabalu, kuru viņa uzreiz sāka grauzt ar saviem dažiem ļoti asajiem zobiņiem.
– Rīt? Labi. – Ērika nopūtās.
– Jā, rīt, – Patriks sacīja, noliekdamies, lai noskūpstītu sievu uz lūpām.
Ludvigs juta, ka bieži met skatienu uz futbollaukuma malu. Tikai bez tēva tas vairs nebija tas.
Neatkarīgi no laikapstākļiem viņš bija nācis uz visiem treniņiem. Futbols bija viņu kopīgā aizraušanās. Tikai tā dēļ viņu draudzība bija turpinājusies, par spīti Ludviga apņēmībai kļūt neatkarīgākam no vecākiem. Jo viņi tiešām bija draugi – viņi abi ar tēvu. Protams, viņi šad un tad strīdējās, kā jau visi tēvi un dēli. Taču, par spīti tam, aizvien palika draugi.
Ludvigs aizvēra acis un iztēlojās tēvu, ģērbušos džinsos un vilnas svīterī ar uzrakstu “Fjelbaka” uz krūtīm. Sievai par šausmām, viņš no šī svītera gandrīz nešķīrās. Rokas kabatās sabāzis, neizlaizdams no acīm bumbu. Un Ludvigu. Taču viņš nekad nekliedza uz dēlu, ne tā kā citi tēvi, kas nāca uz treniņiem un futbola mačiem un to vien darīja kā laukuma malā auroja: “Saņemies, nolādēts, Oskar!” vai “Velns parāvis, kusties, Danne!” Nekā tamlīdzīga. No viņa tēva to nedzirdēja. Viņš teica vienīgi: “Labi, Ludvig!”, “Lieliska piespēle!”, “Sadod viņiem, Lude!”
Ludvigs ar acs kaktiņu manīja, ka viņam tūlīt piespēlēs bumbu, un automātiski spēra to uz priekšu. Futbols vairs nesagādāja nekādu prieku. Tomēr viņš aizvien centās, skrēja, ko kājas nes, un cīnījās par uzvaru, par spīti ziemas salam. Viņš būtu varējis mest visu pie malas un padoties. Neiet uz treniņiem, pasūtīt visu komandu pie velna. Neviens nebūtu neko pārmetis, visi būtu sapratuši. Izņemot tēvu. Viņš nezināja, kas ir padošanās.
Tāpēc te nu Ludvigs bija. Viens no komandas. Taču trūka prieka,
