tā ir pārbaude? – Lengdons noprasīja. – Viņš pārbauda… mani?
– Nepavisam. – Atkal skanēja neveiklie smiekli. – Viņš pārbauda mani. Lai redzētu, vai man izdosies jūs pārliecināt, ka esmu cilvēciska būtne.
– Tjūringa tests.
– Precīzi.
Lengdons atcerējās, ka tā ir kodu uzlauzēja Alana Tjūringa izstrādātā pārbaude, kuras nolūks bija novērtēt, vai mašīnas izturēšanās ir neatšķirama no cilvēka uzvedības. Testā iesaistītais noklausījās mašīnas un cilvēka sarunu; ja viņam neizdevās noteikt, kurš no sarunas dalībniekiem ir cilvēks, tad Tjūringa tests tika uzskatīts par nokārtotu. Tas bija noticis divtūkstoš četrpadsmitajā gadā Londonas Karaliskajā biedrībā. Kopš tā laika mākslīgā intelekta tehnoloģija bija sākusi attīstīties zibenīgā ātrumā.
– Līdz šim neviens no viesiem neko nav nojautis, – audiogids turpināja. – Viņi visi lieliski pavada laiku.
– Pagaidiet! Vai šovakar visi sarunājas ar datoru?
– Formāli visi sarunājas ar mani. Es spēju ļoti viegli sadalīties. Jūs dzirdat manu noklusējuma iestatījuma balsi, to, kurai Edmonds dod priekšroku, taču pārējie dzird citas balsis vai valodas. Pamatojoties uz jūsu profilu, kurā jūs esat aprakstīts kā vīriešu dzimuma un amerikāņu izcelsmes zinātnieks, es sarunai ar jums izvēlējos savu noklusējuma iestatījuma britu vīrieša akcentu. Es prognozēju, ka tas jums šķitīs uzticamāks nekā, piemēram, jauna sieviete ar dienvidnieces stiepto akcentu.
"Vai šī ierīce mani nupat nosauca par šovinistu?"
Lengdonam atmiņā atausa kāds populārs ieraksts, kurš pirms vairākiem gadiem apceļoja internetu, – žurnāla Time biroja vadītājam Maiklam Šēreram bija piezvanījis telemārketinga robots, kas izklausījās tik biedējoši līdzīgs cilvēkam, ka Šērers sarunas ierakstu bija ievietojis internetā, lai to varētu noklausīties ikviens.
"Tas bija noticis pirms vairākiem gadiem," Lengdons atskārta.
Lengdons zināja, ka Kiršs jau gadiem ilgi ir niekojies ar mākslīgo intelektu. Laiku pa laikam uz žurnālu vākiem bija parādījusies viņa fotogrāfija un dažādu sasniegumu slavinājumi. Acīmredzot viņa radītais "Vinstons" pārstāvēja Kirša jaunākos sasniegumus.
– Es apzinos, ka viss notiek ļoti strauji, – balss turpināja, – taču Kirša kungs pieprasīja, lai es jums parādu spirāli, pie kuras jūs šobrīd stāvat. Viņš lūdza, lai jūs tajā ieejat un aizsoļojat līdz pašam centram.
Lengdons ieskatījās šaurajā, izliektajā ejā un juta, ka viscaur saspringst. "Vai tas ir Edmonda priekšstats par studentu jokiem?"
– Vai jūs varat man vienkārši pateikt, kas tur atrodas? Es neesmu pārāk lielā sajūsmā par slēgtām telpām.
– Interesanti, to es par jums nezināju.
– Klaustrofobija nav nekas tāds, ko es mēdzu ierakstīt savā interneta biogrāfijā. – Lengdons aprāvās, joprojām nespēdams aptvert, ka sarunājas ar mašīnu.
– Jums nav jābaidās. Telpa spirāles centrā ir ļoti liela, un Kirša kungs īpaši uzsvēra, ka jums ir jāaplūko tieši centrs. Tomēr, pirms jūs tur ieejat… Edmonds lūdza, lai jūs noņemat radioaustiņas un noliekat tās šeit uz grīdas.
Svārstīdamies Lengdons skatījās uz milzīgo būvi.
– Vai tad jūs nenāksiet man līdzi?
– Acīmredzot ne.
– Ziniet, tas viss ir ļoti savādi, un es gluži ne…
– Profesor, tā kā Edmonds ir nodrošinājis jums iespēju veikt tik tālu ceļu un ierasties uz šo pasākumu, lūgums noiet nelielu gabalu šajā mākslas darbā šķiet nenozīmīgs. Bērni to dara katru dienu, un tas viņiem nav kaitējis.
Lengdonu vēl nekad nebija norājis neviens dators, ja vien Vinstons patiesībā tāds bija, taču iznīcinošā piezīme panāca savu. Viņš noņēma radioaustiņas, rūpīgi nolika tās uz grīdas un pagriezās pret spirāles ieeju. Augstās sienas veidoja šauru aizu, kas izliecās un nozuda tumsā.
– Pie joda ar to visu! – viņš noteica, tad dziļi ievilka elpu un iegāja spirālē.
Tā liecās dziļāk un tālāk, nekā viņš bija iztēlojies. Drīz vien Lengdons vairs nezināja, cik lokus jau ir apmetis. Pēc katra apgrieziena pulksteņa rādītāja virzienā eja kļuva aizvien šaurāka, un Lengdona platie pleci jau gandrīz skāra sienas. "Elpo, Robert." Viņam radās sajūta, ka slīpās metāla sienas kuru katru mirkli varētu sabrukt uz iekšpusi un sadragāt viņu zem vairākas tonnas smaga tērauda svara. "Kāpēc es to daru?"
Brīdī, kad Lengdons jau gandrīz grasījās pagriezties un doties atpakaļ, eja pēkšņi izbeidzās, un viņš nonāca lielā, atklātā telpā. Kā jau bija solīts, tā izrādījās plašāka, nekā viņš gaidījis. Lengdons aši izgāja no tuneļa, izelpoja un nopētīja kailo grīdu un augstās metāla sienas, kārtējo reizi nodomādams, vai tikai tas nav kāds sarežģīts otrā kursa studentu joks.
Noklikšķēja durvis, un aiz augstajām sienām atbalsojās strauji soļi. Kāds bija ienācis galerijā pa tuvējām durvīm, ko Lengdons jau pirmīt ievēroja. Soļi tuvojās spirālei un tad sāka mest lokus ap Lengdonu. Pēc katra pagrieziena tie kļuva aizvien skaļāki. Kāds bija ienācis spirālē.
Lengdons pakāpās atpakaļ un pagriezās ar seju pret ejas atveri. Soļi turpināja mest lokus, aizvien vairāk tuvodamies viņam. Aprautā klaudzēšana kļuva skaļāka, un tad no tuneļa pēkšņi iznāca kāds cilvēks. Slaids, neliela auguma, ar gaišu ādu, caururbjošām acīm un nepaklausīgu melnu matu cekulu.
Gluži kā sastindzis, Lengdons labu brīdi raudzījās uz vīrieti un tad beidzot ļāva savā sejā ataust platam smaidam.
– Dižais Edmonds Kiršs vienmēr uzrodas iespaidīgi.
– Ir tikai viena iespēja radīt pirmo iespaidu, – Kiršs laipni attrauca. – Es esmu pēc tevis noilgojies, Robert. Paldies, ka atnāci.
Abi vīri sirsnīgi apskāvās. Papliķējis savam senajam draugam pa muguru, Lengdons sajuta, ka Kiršs kļuvis vājāks.
– Tu esi zaudējis svaru, – Lengdons piezīmēja.
– Es esmu vegāns, – Kiršs atbildēja. – Tas ir vieglāk nekā noņemties ar trenažieriem.
Lengdons iesmējās.
– Kā es priecājos tevi atkal redzēt! Un, kā jau parasti, tavā klātbūtnē es jūtos pārlieku uzposies.
– Vai tu runā par mani? – Kiršs uzmeta skatienu saviem melnajiem, šaurajiem džinsiem, izgludinātajam baltajam sporta kreklam ar smailo kakla izgriezumu un īsajai ādas jakai ar slīpu rāvējslēdzēja aizdari. – Tā ir augstākā mode.
– Baltas flipsandales ir augstākā mode?
– Flipsandales? Tās
