style="font-size:15px;"> Kiršs staroja.
– Neticami, vai ne? Tu pat nevari iedomāties, ko es šogad esmu paveicis mākslīgā saprāta jomā! Tas ir neaptverams solis uz priekšu. Es esmu izstrādājis dažas jaunas patentētas tehnoloģijas, kas ļauj mašīnām risināt problēmas un pašregulēties līdz šim nepiedzīvotā veidā. Vinstons vēl nav pabeigts, taču ar katru dienu kļūst aizvien labāks.
Lengdons ievēroja, ka pagājušā gada laikā ap Edmonda zēniskajām acīm parādījušās dziļas grumbas. Viņš izskatījās noguris.
– Edmond, vai tu nevēlētos man pastāstīt, kāpēc man bija jādodas šurp?
– Uz Bilbao vai uz Ričarda Serras spirāli?
– Sāksim ar spirāli, – Lengdons atteica. – Tu taču zini, ka man ir klaustrofobija.
– Tieši tā. Šovakar cilvēki tiks izgrūsti no savas komforta zonas, – Edmonds pavīpsnāja.
– Tā vienmēr ir bijusi tava specialitāte.
– Turklāt, – Kiršs piebilda, – man vajadzēja ar tevi parunāt, un es nevēlējos, lai pirms uzstāšanās kāds mani ierauga.
– Tāpēc, ka rokmūzikas zvaigznes pirms koncerta nekad nesatiekas ar apmeklētājiem?
– Tieši tā! – Kiršs atjokoja. – Rokmūzikas zvaigznes kā pēc burvja mājiena uzrodas uz skatuves dūmu mākonī. – Gaismas viņiem virs galvas pēkšņi izdzisa un atkal iedegās. Kiršs pavilka augstāk piedurkni un paskatījās pulkstenī, tad uzmeta skatienu Lengdonam un pēkšņi kļuva nopietns. – Robert, mums nav daudz laika. Šis vakars man ir ārkārtīgi nozīmīgs. Patiesībā tas kļūs par svarīgu notikumu visai cilvēcei. – Lengdons sajuta karstas gaidu trīsas. Edmonds turpināja: – Nesen esmu veicis zinātnisku atklājumu. Tas ir liels sasniegums, kuram būs tālejošas sekas. Par to nezina gandrīz neviens visā pasaulē, un šovakar pavisam drīz es tiešajā ēterā uzrunāšu pasauli un paziņošu par to, ko esmu atklājis.
– Es īsti nezinu, ko sacīt, – Lengdons atbildēja. – Tas izklausās pārsteidzoši.
Edmonds ierunājās klusāk, un viņa balss ieskanējās neraksturīgi saspringti:
– Pirms es nāku klajā ar šo informāciju, Robert, man ir vajadzīgs tavs padoms. – Viņš uz brīdi apklusa. – Baidos, ka no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība.
Devītā nodaļa
Starp abiem spirālē stāvošajiem vīriem bija iestājies klusums. "Man ir vajadzīgs tavs padoms… Baidos, ka no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība."
Edmonda vārdi palika smagi karājamies gaisā, un Lengdons drauga acīs pamanīja nemieru.
– Kas noticis? Vai ar tevi viss ir kārtībā?
Gaismas virs galvas atkal pamazām apdzisa un iedegās no jauna, taču Edmonds izlikās tās neredzam.
– Šis man ir bijis ievērojams gads, – viņš čukstus iesāka. – Es esmu viens pats noņēmies ar nozīmīgu projektu, kas ir novedis pie vēl nepieredzēta atklājuma.
– Izklausās brīnišķīgi.
Kiršs pamāja.
– Tā patiešām arī ir, un man trūkst vārdu, lai aprakstītu, cik satraukts es jūtos, ka šovakar varu to atklāt visai pasaulei. Tas radīs nozīmīgu pavērsienu paradigmās. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka mans atklājums izraisīs Kopernika revolūcijas mēroga sekas.
Mirkli Lengdonam šķita, ka pasākuma rīkotājs joko, taču Edmonda sejas izteiksme joprojām bija nāvīgi nopietna.
"Koperniks? Pazemība nekad nav bijusi Edmunda stiprā puse, taču šāds apgalvojums jau izklausās gandrīz absurds." Nikolajs Koperniks bija radījis heliocentrisko modeli – uzskatu, ka planētas griežas ap sauli, – kas piecpadsmitajā gadsimtā bija izraisījis revolūciju zinātnē, pilnīgi izdzēšot baznīcas seno mācību par to, ka cilvēce atrodas Dieva radīta visuma centrā. Baznīca viņa atklājumu bija nosodījusi trīs gadsimtus, taču to vairs nevarēja padarīt par neesošu, un kopš tā laika pasaule bija pārvērtusies.
– Redzu, ka tu izskaties skeptisks, – Edmonds sacīja. – Vai būtu bijis labāk, ja es pieminētu Darvinu?
Lengdons pasmaidīja.
– Problēma būtu tā pati.
– Labi, tad ļauj man tev pajautāt… Kuri ir tie divi būtiskākie jautājumi, ko cilvēce sev ir uzdevusi visas mūsu vēstures laikā?
Lengdons apdomājās.
– Nu, tiem vajadzētu skanēt šādi: "Kā tas viss sākās? No kurienes mēs nākam?"
– Precīzi. Un otrais jautājums tikai papildina pirmo. Nevis "no kurienes mēs nākam", bet…
– Uz kurieni mēs ejam?
– Jā! Šie divi noslēpumi atrodas cilvēces dzīves centrā. No kurienes mēs nākam? Uz kurieni mēs ejam? Cilvēces radīšana un cilvēces liktenis. Atbildes uz tiem ir pasaules mēroga noslēpums. – Edmonda skatiens kļuva asāks, un viņš gaidpilni uzlūkoja Lengdonu. – Robert, mans atklājums… tā ir ļoti skaidra atbilde uz abiem šiem jautājumiem.
Lengdons pūlējās aptvert Edmonda vārdus un to reibinošās sekas.
– Es… īsti nezinu, ko sacīt.
– Nesaki neko. Es ceru, ka pēc šī vakara prezentācijas mums izdosies atlicināt kādu brīdi, lai to visu pārspriestu sīkāk, taču patlaban mums jāparunā par visa šī pasākuma drūmāko pusi, par iespējamo kaitējumu, ko šis atklājums varētu radīt.
– Tu domā, ka tam būs negatīva ietekme?
– Neapšaubāmi. Sniedzot atbildes uz šiem jautājumiem, es esmu nonācis tiešā konfliktā ar garīgajām mācībām, kas ir iedibinātas pirms daudziem gadsimtiem. Cilvēces radīšanas un cilvēces likteņa jautājumi tradicionāli atrodas reliģijas pārziņā. Es esmu iejaucies tur, kur neesmu gaidīts, un mans paziņojums pasaules reliģijām nepatiks.
– Interesanti, – Lengdons noteica. – Un tāpēc tu pirms gada Bostonā pie pusdienu galda divas stundas izprašņāji mani par reliģiju?
– Jā. Iespējams, tu vēl atceries to, ko es tev apsolīju… ka zinātniskie atklājumi mūsu dzīves laikā gandrīz pilnīgi iznīcinās reliģijas mītus.
Lengdons pamāja. "To nebija viegli aizmirst." Katrs Kirša pārdrošā paziņojuma vārds bija kā iededzināts Lengdona eidētiskajā atmiņā.
– Atceros gan. Un es tev iebildu, ka reliģija jau daudzus gadu tūkstošus ir pārdzīvojusi zinātnes progresu un tai sabiedrībā ir bijusi svarīga vieta. Kaut arī reliģija varētu piedzīvot pārmaiņas, tā nemūžam neiznīks.
– Tieši tā. Un vēl es tev sacīju, ka esmu atklājis savas dzīves mērķi, proti, likt
