kā Saīds vairākas reizes piemin vārdu "Edmonds Kiršs".
Divpadsmitā nodaļa
Ejot ārā no spirāles, Lengdona domas drudžaini virmoja. Saruna ar Kiršu bija izrādījusies gan aizraujoša, gan satraucoša. Neatkarīgi no tā, vai Kirša apgalvojums bija pārspīlēts, šis datorzinību speciālists nepārprotami bija atklājis kaut ko tādu, kas, pēc viņa domām, varēja izraisīt paradigmu maiņu visā pasaulē.
"Atklājums, kas ir tikpat nozīmīgs kā Kopernika secinājumi?"
Beidzot iznācis no savērptās būves, Lengdons juta, ka viņam viegli reibst galva. Viņš pacēla radioaustiņas, ko pirmīt bija atstājis uz grīdas.
– Vinston? – viņš ievaicājās, uzlicis ierīci galvā. – Vai jūs mani dzirdat?
Kaut kas klusi noklikšķēja, un datorizētais britu ekskursiju vadītājs atkal bija klāt.
– Esiet sveicināts, profesor. Jā, es esmu tepat. Kirša kungs lūdza, lai aizvedu jūs līdz personāla liftam, jo mums ir pārāk maz laika, lai dotos atpakaļ uz ātriju. Viņš bija pārliecināts, ka jūs pratīsiet novērtēt mūsu milzīgo personāla liftu.
– Cik mīļi. Viņš zina, ka man ir bail no šaurām, slēgtām telpām.
– Tagad arī man tas ir zināms, un es to neaizmirsīšu.
Vinstons pa telpas sānu durvīm izvadīja Lengdonu gaitenī ar betona grīdu un nišu ar liftiem. Kā jau bija solīts, lifts izrādījās milzīgs. Tas nepārprotami bija paredzēts apjomīgu mākslas darbu pārvadāšanai.
– Augšējā poga, – Vinstons sacīja, kad Lengdons bija iekāpis liftā. – Trešais stāvs. – Kad lifts apstājās vajadzīgajā vietā, Lengdons izkāpa. – Tā, – audiogids priecīgā balsī turpināja. – Mēs iziesim cauri galerijai, kas atrodas pa kreisi no jums. Tas ir vistaisnākais ceļš uz zāli.
Paklausot Vinstona norādēm, Lengdons izsoļoja cauri plašai galerijai, kurā bija izvietotas vairākas dīvainas mākslas instalācijas: tērauda lielgabals, kas šāva pret baltu sienu staipīgus sarkana vaska pikučus, no stiepļu režģa veidota kanoe laiva, kas acīmredzami nebūtu spējusi noturēties uz ūdens, un miniatūra, no pulēta metāla klucīšiem darināta pilsētiņa.
Tuvojoties galerijas izejai, Lengdons pieķēra sevi galīgā neizpratnē skatāmies uz apjomīgu darbu, kas ievērojami izcēlās starp pārējiem.
"Nu man ir pilnīgi skaidrs, ka esmu atradis visdīvaināko mākslas darbu visā muzejā."
Visas telpas platumā bija izvietots liels daudzums koka vilku. Tie garā rindā skrejot šķērsoja galeriju, augstu palēcās un spēcīgi ietriecās caurspīdīgā stikla sienā, kur nedzīvi sakrita lielā kaudzē.
– Šī darba nosaukums ir "Neprātīgais skrējiens", – Vinstons nelūgts paskaidroja. – Deviņdesmit deviņi vilki akli skrien sienā. Tie simbolizē bara mentalitāti un drosmes trūkumu, kas neļauj novirzīties no normas.
Pēkšņi Lengdons aptvēra šī simbolisma ironiju. "Man ir aizdomas, ka Edmonds šovakar iespaidīgi novirzīsies no normas."
– Ja jūs tagad turpināsiet ceļu taisni uz priekšu, – Vinstons sacīja, – pa kreisi no tā krāsainā romba jūs ieraudzīsiet izeju. Šo darbu ir radījis viens no Edmonda iecienītākajiem māksliniekiem.
Lengdons sev priekšā ieraudzīja koši krāsaino gleznu un tūlīt pazina mākslinieka otai raksturīgos ķeburus, pamatkrāsas un rotaļīgi lidinošos aci.
"Žuans Miro," Lengdons nodomāja. Viņam vienmēr bija patikuši slavenā barselonieša draiskie darbi. Šķita, ka tie ir kaut kas vidējs starp bērna krāsojamo grāmatu un sirreālista apgleznotu vitrāžu.
Piegājis pie mākslas darba, Lengdons pēkšņi satrūkās un apstājās. Tā virsma bija pilnīgi gluda, un uz tās nebija redzams neviens otas triepiens.
– Vai tā ir reprodukcija?
– Nē, oriģināls, – Vinstons atteica.
Lengdons ieskatījās vērīgāk. Varēja skaidri redzēt, ka darbs izdrukāts ar lielformāta printera palīdzību.
– Vinston, tas ir izdrukāts! Tas pat nav uzgleznots uz audekla.
– Es nestrādāju ar audeklu, – Vinstons atbildēja. – Es radu mākslu virtuāli, un pēc tam Edmonds man to izdrukā.
– Pagaidiet, – Lengdons neticīgi pārtrauca. – Vai tas ir jūsu darbs?
– Jā, es mēģināju atdarināt Žuana Miro stilu.
– To var redzēt, – Lengdons piezīmēja. – Jūs pat esat to parakstījis ar Miro vārdu.
– Nē, – Vinstons iebilda. – Ieskatieties vērīgāk! Es to parakstīju kā "Miro", nevis Miró, proti, bez uzsvara. Spāņu valodā miro nozīmē "es skatos uz kaut ko".
"Atjautīgi," Lengdons bija spiests atzīt, ieraudzīdams Vinstona darba centrā Miro stilā uzgleznotu vientuļu aci, kas lūkojas uz skatītāju.
– Edmonds man palūdza uzgleznot pašportretu, un, lūk, kas man iznāca.
"Vai tas ir tavs pašportrets?" Lengdons vēlreiz uzmeta skatienu nevienādo ķeburu kopumam. "Tu noteikti esi ļoti dīvains dators."
Lengdons nesen bija lasījis, ka Edmonds aizvien vairāk sācis aizrauties ar to, kā iemācīt datoram radīt algoritmisku mākslu – respektīvi, mākslu, ko ģenerējušas ārkārtīgi sarežģītas datorprogrammas. Viņam bija radies neomulību raisošs jautājums: "Ja dators rada mākslu, kurš ir īstais mākslinieks – dators vai programmētājs?" Pēc tam, kad Mičiganas Tehnoloģiju institūtā nesen apskatei bija izlikts ļoti sarežģītas algoritmiskās mākslas eksponāts, Hārvarda Universitātes humanitāro zinātņu kursā nācās ieviest semināru ar dīvainu nosaukumu: "Vai māksla ir tā, kas padara mūs par cilvēkiem?"
– Es saceru arī mūziku, – Vinstons skanīgi paziņoja. – Ja jūs tas interesē, jums vēlāk vajadzētu palūgt, lai Edmonds kaut ko atskaņo. Tomēr tagad jums patiešām ir jāpasteidzas. Tūlīt sāksies prezentācija.
Izgājis no galerijas, Lengdons nonāca uz augstas platformas, no kuras pavērās skats uz galveno ātriju. Plašās telpas otrajā pusē muzeja darbinieki steidzināja dažus pēdējos nomaldījušos viesus, kuri nupat bija izkāpuši no liftiem, vadīdami viņus Lengdona virzienā uz priekšā redzamajām durvīm.
– Šī vakara programmas sākums ir ieplānots jau pēc dažām minūtēm, – Vinstons ieminējās. – Vai jūs redzat ieeju zālē?
– Redzu. Tā ir tieši man priekšā.
– Lieliski. Vēl pēdējais paziņojums. Kad ieiesiet pa durvīm, ieraudzīsiet tvertnes, kas paredzētas radioaustiņu savākšanai. Edmonds lika, lai jūs savas radioaustiņas nenododat un paturat pie sevis. Tad pēc uzstāšanās beigām es varēšu jūs izvadīt no muzeja pa pagalma
