svētā mitra, pār krēslu bija noslīdējis ornāts, bet gana zizlis bija nevērīgi atsliets pret sienu.
Akolīts noklepojās.
– La santa misa está…
– Preparada, – bīskaps viņu pārtrauca, neatraudams acis no ekrāna. – Padre Derida me sustituye.
Akolīts neizpratnē skatījās. "Viņu aizstās tēvs Derida? Jauns garīdznieks vadīs sestdienas vakara misi? Kaut kas nedzirdēts."
– Vete ya! – Valdespino noskaldīja, pat nepaskatīdamies uz viņu. – Y cierra la puerta.
Zēns izbijies paklausīja un nekavējoties aizvēra durvis. Steigdamies atpakaļ uz to pusi, no kuras skanēja ērģeles, viņš prātoja: "Ko gan bīskaps ieraudzījis savā datorā, lai gandrīz pilnīgi aizmirstu par savu pienākumu Dieva priekšā?"
Tai pašā laikā admirālis Avila spraucās cauri aizvien pieaugošajam pūlim Gugenheima muzeja ātrijā, neizpratnē vērodams viesus, kuri sarunājās ar savām spīdīgajām radioaustiņām. Acīmredzot muzeja audioekskursiju laikā iespējams arī sarunāties ar gidu. Labi gan, ka viņš bija atbrīvojies no šīs ierīces. "Šovakar nekas nedrīkst novērst manu uzmanību."
Paskatījies pulkstenī, Avila nopētīja liftus. Pie tiem jau drūzmējās viesi, kuri devās uz galveno pasākumu augšstāvā, un viņš nolēma izvēlēties kāpnes. Dodoties augšā, Avilu pārņēma jau iepriekšējā vakarā izjustās neticības trīsas. "Vai tiešām es esmu kļuvis par cilvēku, kurš spēj nogalināt?" Bezdievji, kuri bija viņam nežēlīgi atņēmuši sievu un bērnu, padarīja viņu citādu. "Es rīkojos saskaņā ar augstākas varas pavēli," viņš sev atgādināja. "Es darbojos taisnības vārdā."
Ticis līdz pirmajam kāpņu laukumiņam, Avila uz tuvējās iekārtās platformas pamanīja kādu sievieti. "Spānijas jaunākā slavenība," viņš nodomāja, pētīdams izcilo skaistuli.
Viņa bija ietērpusies piegulošā, baltā kleitā ar melnu, diagonālu svītru, kas eleganti šķērsoja viņas ķermeņa augšdaļu. Sievietes slaido augumu, krāšņos, tumšos matus un graciozo stāju bija vērts apbrīnot, un Avila ievēroja, ka nav vienīgais, kas nespēj no viņas novērst acis.
Sieviete bija piesaistījusi viesu atzinības pilnos skatienus, turklāt viņai cieši pa pēdām sekoja divi labi kopti apsargi, kustēdamies ar panteras piesardzīgo pārliecību, un bija ģērbušies vienādās, zilās jakās, uz kurām bija izšūti ģerboņi un lieli burti GR.
Ieraugot viņus, Avila nejutās pārsteigts, tomēr viņa sirds iepukstējās straujāk. Kā izbijušais Spānijas bruņoto spēku karavīrs viņš lieliski zināja, ko nozīmē GR. Šie abi apsargi noteikti bija bruņoti, turklāt tie bija vieni no vislabāk apmācītajiem miesassargiem pasaulē.
"Ja viņi atrodas šeit, man ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgam," Avila domās sev piekodināja.
– Ei! – viņam tieši aiz muguras uzsauca kāds vīrietis.
Avila strauji pagriezās.
Viņam plati uzsmaidīja tukls smokingā ietērpies vīrs ar melnu kovboja cepuri galvā.
– Varens formastērps! – viņš sacīja, rādīdams uz Avilas militāro uniformu. – Kur kaut ko tādu var dabūt?
Avila ieurbās viņā ar skatienu, instinktīvi savilkdams rokas dūrēs. "Pie tādas var tikt, visu mūžu kalpojot un ziedojot sevi," viņš nodomāja.
– Es nerunāju angliski. – Avila paraustīja plecus un turpināja ceļu augšā pa kāpnēm.
Otrajā stāvā Avila atrada garu gaiteni un, sekojot norādēm, devās uz tualeti, kas atradās pašā gaiteņa galā. Viņš jau grasījās tajā ieiet, kad gaismas visā muzejā pēkšņi kļuva blāvākas un iedegās no jauna. Tas bija pirmais neuzkrītošais mājiens, kas mudināja viesus doties uz augšstāvu, kur bija gaidāma uzstāšanās.
Admirālis iegāja tukšajā tualetē un ieslēdzās pēdējā kabīnē. Palicis viens, viņš atkal sajuta sevī jau pazīstamos dēmonus, kuri mēģināja izlauzties ārā, draudot ievilkt viņu atpakaļ bezdibenī.
"Ir pagājuši jau pieci gadi, tomēr mani vēl aizvien vajā atmiņas."
Avila dusmīgi padzina šausmas no prāta, izņēma no kabatas rožukroni, uzmanīgi uzāķēja to uz pakaramā pie durvīm un atzinīgi nopētīja savu roku darbu. Krellītes un krucifikss mierīgi šūpojās viņam priekšā. Ticīgie droši vien būtu šausmās, ja uzzinātu, ka ir iespējams šādi aptraipīt rožukroni, pārveidojot to par kaut ko tādu. Un tomēr Reģents bija iegalvojis Avilam, ka ārkārtas situācijās grēku atlaišanas noteikumi var kļūt nedaudz brīvāki.
"Ja uzdevums ir tik svēts, Dieva piedošana ir garantēta," Reģents bija solījis.
Ne vien Avilas dvēselei, bet arī miesai bija garantēta atpestīšana no ļaunā. Viņš uzmeta skatienu tetovējumam uz plaukstas.
Tāpat kā senā Kristus monogramma jeb krismons, arī šis simbols sastāvēja tikai no burtiem. Pirms trim dienām Avila to bija iededzinājis ar adatu un tintes riekstu, tieši tā, kā viņam pavēlēts, un tetovējuma vieta vēl aizvien bija jutīga un sarkana. Reģents apgalvoja: "Ja tevi notvers, tev atliks vienīgi parādīt plaukstu saviem sagūstītājiem, un jau pēc dažām stundām atkal būsi brīvs. Mēs esam pārņēmuši valdības visaugstākos līmeņus."
Avila jau bija kļuvis par liecinieku šai biedējošajai ietekmei, un viņam šķita, ka tā ietin viņu gluži kā sargājošs apmetnis. "Joprojām pastāv tie, kuri ievēro senās tradīcijas." Avila cerēja kādu dienu pievienoties šīs elites rindām, taču pagaidām jutās pagodināts par jebkādu sev atvēlētu lomu.
Tukšajā tualetē Avila izvilka telefonu un uzspieda viņam nosaukto numuru, kuru neviens nevarēja noklausīties.
Kāds atsaucās pēc pirmā pīkstiena:
– Jā?
– Esmu pozīcijā, – Avila atteica, gaidīdams pēdējās norādes.
– Labi, – Reģents sacīja. – Jums būs tikai viena iespēja. Ir būtiski svarīgi to izmantot.
Vienpadsmitā nodaļa
Trīsdesmit kilometru attālumā no Dubaijas mirdzošajiem debesskrāpjiem, mākslīgi veidotajām salām un slavenību izklaides villām pie upes slejas Šārdža – Apvienoto Arābu Emirātu ultrakonservatīvā islāma kultūras galvaspilsēta.
Tajā atrodas reģiona izcilākās universitātes un vairāk nekā sešsimt mošejas. Šārdža tiek uzskatīta par garīguma un zināšanu virsotni. Šādu stāvokli nodrošina gan milzīgas naftas rezerves, gan valdnieks, kurš uzskata, ka viņa tautas izglītība ir svarīgāka par visu pārējo.
Tajā vakarā Šārdžas visu mīļotā allamas Saīda al-Fadla ģimene bija sapulcējusies, lai noturētu privātu lūgšanu ceremoniju. Tā vietā, lai skaitītu tradicionālo nakts lūgšanu tahadžudu, viņi lūdzās, lai
