pacēla piecus pirkstus.
"Četri, trīs, divi…"
Telpā iestājās pilnīgs klusums. Sieviete pacēla galvu un ielūkojās kamerā. Šķidro kristālu ekrānā tiešraides režīmā parādījās viņas melnīgsnējā seja. Ieurbusies skatītājos ar tumšām, možām acīm, viņa nevērīgi atglauda atrisušu matu šķipsnu.
– Labs vakars visiem, – viņa skaidri un pieklājīgi iesāka, runādama ar vieglu spāņu akcentu. – Mani sauc Ambra Vidala.
Telpā uzšalca neparasti skaļi aplausi, liekot skaidri noprast, ka diezgan daudzi viesi viņu pazīst.
– Felicidades! Apsveicu! – kāds uzsauca.
Sieviete nosarka, un Lengdons noprata, ka ir kaut ko palaidis garām.
– Dāmas un kungi, – viņa steigšus turpināja, – jau piecus gadus es esmu Bilbao Gugenheima muzeja direktore, un šovakar es atrodos šeit, lai jūs sirsnīgi sveiktu neticami īpašā vakarā, kurā uzstāsies patiesi ievērojams cilvēks. – Pūlis sāka aizrautīgi aplaudēt, un Lengdons pievienojās pārējiem. – Edmonds Kiršs ir ne vien dāsns šī muzeja atbalstītājs, bet arī uzticams draugs. Man ir bijusi tā priekšrocība un gods jau vairākus mēnešus cieši sadarboties ar viņu, lai izplānotu šīvakara notikumus. Es nupat pārliecinājos, ka visas pasaules sociālie tīkli jau dūc nepacietībā! Kā daudzi no jums, bez šaubām, ir dzirdējuši, Edmonds Kiršs šovakar grasās nākt klajā ar svarīgu zinātnisku paziņojumu par kādu atklājumu. Viņš ir pārliecināts, ka tas uz mūžīgiem laikiem tiks saglabāts ļaužu atmiņā kā viņa vislielākais sniegums pasaulei. – Telpu pāršalca satraukti čuksti. Tumšmate draiski pasmaidīja. – Protams, es lūdzos, lai Edmunds par savu atklājumu pastāsta vismaz man, taču viņš atteicās dot kaut vai tikai visniecīgāko mājienu. – Nodunēja smieklu šalts un kārtējie aplausi. – Šīvakara īpašais pasākums, – viņa turpināja, – norisināsies angliski, Kirša kunga dzimtajā valodā, taču tiem, kuri tajā piedalīsies virtuāli, tiks piedāvāts reāllaika tulkojums vairāk nekā divdesmit valodās. – Šķidro kristālu ekrāna attēls pārjaunojās, un Ambra piebilda: – Un, ja kādreiz kāds ir apšaubījis Edmonda pašpārliecību, tad te būs automatizēts ziņojums presei, kas pirms piecpadsmit minūtēm tika izsūtīts sociālajiem tīkliem visā pasaulē.
Ekrānā parādījās uzraksts: "Šovakar: tiešraide plkst. 20.00 pēc Centrāleiropas vasaras laika. Futūrists Edmonds Kiršs paziņos par atklājumu, kas uz visiem laikiem pārvērtīs zinātnes veidolu."
"Tad tā ir iespējams dažu minūšu laikā tikt pie trim miljoniem skatītāju," Lengdons nodomāja.
No jauna pievērsies paaugstinājumam, Lengdons ievēroja divus līdz šim nepamanītus cilvēkus – apsargus ar stingām sejām, kuri izslējušies stāvēja pie sānu sienas un uzmanīgi pētīja pūli. Lengdons pārsteigts ieraudzīja, ka uz viņu vienādajām, zilajām jakām bija izšūti iniciāļi. "Guardia Real? Ko tad te šovakar dara karaļa Karaliskā gvarde?"
Šķita neticami, ka šajā pasākumā varētu piedalīties kāds karaliskās ģimenes pārstāvis; būdami nelokāmi katoļi, viņi pilnīgi noteikti būtu gādājuši, lai netiktu ieraudzīti kopā ar tādu ateistu kā Edmonds Kiršs.
Spānijas karalim kā parlamentāram monarham oficiāli bija atvēlēta ļoti ierobežota vara, tomēr viņa ietekme uz savas tautas sirdi un prātu bija milzīga. Miljoniem spāņu karaļa vara vēl aizvien simbolizēja los reyes católicos jeb katolisko monarhu bagātīgās ticības tradīcijas un Spānijas Zelta laikmetu. Madrides karaļpils joprojām izcēlās kā garīgs kompass un senas, nesatricināmas reliģiskas pārliecības vēstures piemineklis.
Lengdons Spānijā reiz bija dzirdējis sakām: "Parlaments vada, bet karalis valda." Jau daudzus gadsimtus visi Spānijas diplomātiskās lietas pārvaldošie monarhi bijuši ārkārtīgi dievbijīgi, konservatīvi katoļi. "Un arī pašreizējais karalis nav nekāds izņēmums," nodomāja Lengdons, kurš bija lasījis par šī cilvēka lielo reliģisko pārliecību un konservatīvajiem uzskatiem.
Jau vairākus mēnešus klīda runas, ka vecais monarhs vairs necelšoties no gultas un drīz miršot. Valsts gatavojās nodot varu viņa vienīgajam dēlam Huljanam. Spriežot pēc tā, ko rakstīja presē, princi Huljanu neviens īsti nepazina. Viņš bija klusi dzīvojis sava tēva garajā ēnā, un nu valsts iedzīvotāji prātoja, kāds valdnieks no viņa varētu iznākt.
"Vai princis Huljans bija atsūtījis gvardes vīrus uzmanīt Edmonda pasākuma norisi?"
Pēkšņi Lengdons atkal atcerējās draudīgo balss ziņu, ko bīskaps Valdespino bija atstājis Edmondam. Par spīti Lengdona raizēm, varēja manīt, ka telpā valdīja sirsnīga, aizrautības un drošuma pilna noskaņa. Edmonds bija teicis, ka šovakar apsardze būs īpaši stingra. Varbūt Spānijas Karaliskā gvarde bija tikai papildu nodrošinājums, lai vakars noritētu netraucēti.
– Tie no jums, kuri jau pazīst Edmonda Kirša kaislīgo aizraušanos ar teatrālām izdarībām, – Ambra Vidala turpināja, – zina, ka viņš nemūžam nebūtu ļāvis mums ilgi stāvēt šajā pilnīgi tukšajā telpā. – Viņa pamāja uz aizvērtām divvērtņu durvīm telpas tālākajā galā. – Aiz šīm durvīm Edmonds Kiršs ir izveidojis "empīrisku telpu", kurā šovakar jums tiks atklāta viņa dinamiskā multimediju prezentācija. Tā ir pilnībā automatizēta ar datoru palīdzību un tiks tiešraidē straumēta visā pasaulē. – Viņa uz īsu brīdi apklusa un uzmeta skatienu savam zelta pulkstenim. – Šī vakara pasākums noritēs saskaņā ar rūpīgi izstrādātu grafiku, un Edmonds lūdza, lai es jūs visus mudinu doties turp un mēs varētu sākt precīzi astoņos un piecpadsmit minūtēs. Līdz šim brīdim ir atlikušas tikai dažas minūtes. – Viņa norādīja uz durvīm. – Tāpēc, dāmas un kungi, lūdzu, esiet tik laipni, dodieties iekšā, un mēs tūlīt uzzināsim, ko apbrīnojamais Edmonds Kiršs ir mums sagatavojis!
Kā pēc mājiena divvērtņu durvis attaisījās.
Lengdons ieskatījās pa tām, domādams, ka ieraudzīs vēl vienu galeriju, taču redzētais lika viņam satrūkties. Šķita, ka aiz durvīm atrodas dziļš, tumšs tunelis.
Kad satraukto viesu pūlis sāka grūstīdamies spraukties uz blāvi izgaismoto ieeju, admirālis Avila nedaudz atpalika. Ieskatījies tunelī, viņš apmierināts atskārta, ka tajā valda pilnīga tumsa.
Paveikt viņa uzdevumu tumsā būs daudz vieglāk.
Pieskāries kabatā ieliktajam rožukronim, viņš sakopoja domas un prātā vēlreiz pārlika visus nesen saņemtos sīkākos norādījumus par gaidāmo uzdevumu.
"Būs būtiski svarīgi izraudzīties īsto brīdi."
Piecpadsmitā nodaļa
Apmēram divdesmit pēdas plato tuneli veidoja pār balsta arkām pārvilkts melns audums. Tunelis nelielā slīpumā veda augšup pa kreisi, tā grīdu klāja mīksts, melns paklājs, un to apspīdēja vienīgi divas iegarenas gaismas joslas, kas stiepās gar sienu apakšu.
– Kurpes, lūdzu, – kāds muzeja darbinieks klusi pačukstēja visiem, kuri bija ienākuši pa durvīm. – Lūdzu, novelciet kurpes un paņemiet tās līdzi.
Tiklīdz Lengdons izkāpa no savām lakādas kurpēm, viņa zeķēs ievilktās pēdas
