uzmutuļoja pazīstami tēli, astroloģiskās kartes, Jēzus, kurš staigā pa ūdens virsmu, scientoloģijas baznīcas dibinātājs Lafajets Rons Habards, ēģiptiešu dievs Ozīriss, hinduistu dievs Ganeša ar ziloņa galvu un četrām rokām un Jaunavas Marijas statuja, kas lej reālas asaras. – Un tādēļ es kā programmētājs esmu spiests sev vaicāt: "Kas tā par ērmīgu operētājsistēmu, kura radījusi tik neloģisku izvadi?" Ja mēs ielūkotos cilvēka prātā un nolasītu tās operētājsistēmu, tur atrastos kaut kas aptuveni tāds.
Virs galvas parādījās četri milzīgi vārdi:
"Nicini haosu, radi kārtību."
– Tā ir mūsu smadzeņu programmas būtība, – Edmonds sacīja. – Tieši tāpēc cilvēki sliecas noliegt haosu un dod priekšroku kārtībai. – Telpas sienas pēkšņi iedrebējās no nesakarīgu skaņu kakofonijas. Izklausījās, ka bērns dauza klavieres. Lengdons un visi apkārtējie instinktīvi saspringa. Edmonds pārkliedza troksni: – Ir neizturami klausīties, ja kāds uz labu laimi dauza pa klavieru taustiņiem! Tomēr, ja ņemsim šīs pašas notis un saliksim labākā kārtībā… – Juceklīgais troksnis tūlīt aprāvās, un to aizstāja Debisī "Mēnessgaismas" mierinošā melodija. Lengdons juta, ka viņa muskuļi atslābst. Šķita, pamazām spriedze telpā izgaist. – Mūsu smadzenes līksmo, – Edmonds turpināja. – Tās pašas notis. Tas pats instruments. Taču Debisī rada kārtību. Un šī pati līksmošana par kārtības radīšanu mudina cilvēkus likt mozaīkspēles un sakārtot sašķiebušās gleznas. Nosliece uz kārtību ir ierakstīta mūsu DNS, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka cilvēka prāta visdižākais izgudrojums ir tieši dators, mašīna, kura radīta īpaši tam, lai mums palīdzētu no haosa radīt kārtību. Patiesībā spāniski datoru sauc par ordenador, burtiskā tulkojumā "tas, kurš rada kārtību". – Parādījās attēls ar milzīgu superdatoru, pie kura vientulīgā termināļa sēž jauns cilvēks. – Iztēlojieties, ka jums pieder jaudīgs dators, kuram pieejama visa pasaules informācija. Jūs šim datoram drīkstat uzdot jebkuru jautājumu. Saskaņā ar varbūtības teoriju jūs kādā brīdī uzdosiet vienu no diviem visbūtiskākajiem jautājumiem, kuri ir saistījuši cilvēkus kopš brīža, kad esam sākuši sevi apzināties.
Vīrietis kaut ko ierakstīja terminālī, un ekrānā parādījās teksts:
"No kurienes mēs nākam? Uz kurieni mēs dodamies?"
– Citiem vārdiem sakot, – Edmonds turpināja, – tie būs jautājumi par mūsu izcelsmi un likteni. Un, tiklīdz šie jautājumi būs uzdoti, dators reaģēs šādi.
Datora ekrānā uzplaiksnīja vārdi:
"Trūkst datu, lai noformulētu precīzu atbildi."
– Liela labuma no šādas atbildes nav, – Kiršs sacīja, – taču tā vismaz ir godīga. – Nu parādījās cilvēka smadzeņu attēls. – Toties notiks kaut kas cits, ja pajautāsiet šim mazajam bioloģiskajam datoram to, no kurienes mēs nākam.
No smadzenēm sāka plūst reliģisku attēlu straume – Dievs, kas pastiepj roku, lai iedvestu Ādamā dzīvību; Prometejs, kurš no māliem radījis pirmatnējos cilvēkus; Brahma, kurš radījis cilvēkus no dažādām sava ķermeņa daļām; kāds afrikāņu dievs, kurš pašķīris debesis, lai nolaistu uz zemes divus cilvēkus, un norvēģu dievs, kurš izveidojis vīrieti un sievieti no krastā izskalotiem kokiem.
– Un tagad jūs vaicāsiet, – Edmonds sacīja, – uz kurieni mēs dodamies. – No smadzenēm turpināja plūst attēli, piemēram, neskarta paradīze, liesmojoša elle, ēģiptiešu "Mirušo grāmatas" hieroglifi, akmenī izgrebtas astrālās projekcijas, grieķu atveidotais Elisijs, kabalā aprakstītā dvēseļu atgriešanās pie sava pirmavota, budisma un hinduisma reinkarnācijas diagrammas un teosofu Vasaras pasaules loki. – Cilvēka smadzenēm, – Edmonds skaidroja, – jebkura atbilde šķiet labāka par palikšanu bez atbildes. Sastopoties ar "nepietiekamiem datiem", mūs pārņem ārkārtīgi neomulīga sajūta, tāpēc mūsu smadzenes pašas izgudro datus, nodrošinot mums vismaz kārtības ilūziju. Tās rada neskaitāmas filozofijas, mitoloģijas un reliģijas, lai mūs pārliecinātu, ka neredzamajā pasaulē patiešām pastāv kārtība un struktūra. – Ar reliģiju saistītie attēli turpināja nomainīt cits citu. Edmonds runāja aizvien aizrautīgāk: – No kurienes mēs nākam? Uz kurieni dodamies? Šie cilvēces eksistences visbūtiskākie jautājumi man nekad nav devuši mieru, un es daudzus gadus esmu sapņojis par to, ka man varētu izdoties atrast uz tiem atbildes. – Edmonds ieturēja pauzi. Viņa balss kļuva drūma. – Traģiskā kārtā reliģisku dogmu dēļ miljoniem cilvēku ir pārliecināti, ka viņi jau zina atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem. Un, tā kā ikkatra reliģija sniedz atšķirīgas atbildes, veselas tautas uzsāk karus par to, kura atbilde ir vispareizākā un kura versija par Dievu ir vienīgā un patiesā.
Ekrānā virs galvas izvirda attēli, kuros bija redzama apšaude un sprāgstošas mīnas, varmācības pilna fotomontāža, kurā atainoti reliģiskie kari. Tiem sekoja raudošu bēgļu, no savām mājām padzītu ģimeņu un civiliedzīvotāju līķu fotogrāfijas.
– Kopš pašiem reliģijas pirmsākumiem cilvēce ir iesaistījusies nebeidzamās krustugunīs starp ateistiem, kristiešiem, musulmaņiem, ebrejiem, hinduistiem, visu reliģiju ticīgajiem ļaudīm, un mūs visus apvieno tikai mūsu lielās ilgas pēc miera. – Dārdošās kara ainas pagaisa, un to vietā uzradās klusas debesis ar mirdzošām zvaigznēm. – Iedomājieties tikai, kas notiktu, ja mēs brīnumainā kārtā uzzinātu atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem… ja mēs visi pēkšņi saskatītu vienu un to pašu neapstrīdamo patiesību un saprastu, ka mums neatliek nekas cits, kā vien pieņemt to ar ieplestām rokām… visiem kopā kā cilvēcei. – Ekrānā parādījās garīdznieks, kurš bija aizvēris acis un klusi skaitīja lūgšanu. – Garīgie meklējumi allaž ir bijuši reliģijas joma, un tā mūs pamudina akli uzticēties savai mācībai pat tad, ja šī mācība ir gandrīz pilnīgi neloģiska. – Nu parādījās attēlu kolāža, kurā bija redzami dedzības pārņemti ticīgie. Viņi visi bija aizvēruši acis, dziedāja, klanījās, kaut ko skandēja, skaitīja lūgšanas. – Taču ticība, – Edmonds paziņoja, – jau pēc savas definīcijas nozīmē vajadzību uzticēties kaut kam nesaskatāmam un neizsakāmam vārdos, pieņemot kā faktu kaut ko tādu, kam nav nekādu empīrisku pierādījumu. Un tāpēc ir gluži saprotami, ka ikviens no mums tic kaut kam citam, jo universāla patiesība nemaz nepastāv. – Viņš uz brīdi apklusa. – Un tomēr…
Uz griestiem parādījās viena vienīga fotogrāfija. Tajā bija redzama studente, kura ar plati ieplestām acīm cītīgi skatās mikroskopā.
– Zinātne ir ticības pretstats, – Kiršs turpināja. – Saskaņā ar definīciju zinātne ir mēģinājums atrast fizisku pierādījumu tam, kas nav zināms vai pagaidām vēl nav noteikts, un noraidīt māņticību un pārpratumus, to vietā izvēloties vērā ņemamus faktus. Zinātnes sniegtās atbildes ir universālas. To dēļ cilvēki nekaro; viņi ap šīm atbildēm pulcējas. – Ekrānā parādījās vēsturiski kadri no NASA, CERN un līdzīgu organizāciju laboratorijām, kurās dažādu rasu zinātnieki, atklājoties jaunai informācijai, visi kā viens priecīgi pielēca kājās un apskāvās. – Mani draugi… – Nu jau Edmonds bija sācis čukstēt. – Es savā dzīvē esmu izteicis daudzas prognozes un to darīšu arī šovakar. – Viņš ilgi un dziļi ievilka elpu. – Reliģijas laikmets pamazām tuvojas noslēgumam, – viņš sacīja, – un uzaust zinātnes laikmets. – Pār telpu nolaidās klusums. – Un šovakar cilvēce spers neaptveramu soli šajā virzienā.
Dzirdot šos vārdus, Lengdons
