vēl ir priekšā."
Miglai pamazām izklīstot, Edmonds apvaldīja pēkšņo vēlmi pamest skatienu augšup. Viņš zināja, ka griestos un arī miljoniem cilvēku acu priekšā visā pasaulē būs projicēts viņa sejas tuvplāns.
"Šis ir brīdis ar pasaules mēroga nozīmi," viņš lepni nodomāja. "Tas kāpj pāri visām robežām, šķirām un ticībām."
Edmonds pameta skatienu pa kreisi, lai pateicīgi pamātu Ambrai Vidalai, kura vēroja viņu no telpas kakta un bija nenogurdināmi strādājusi kopā ar viņu, lai sarīkotu šo izrādi. Viņš pārsteigts pamanīja, ka Ambra neliekas par viņu ne zinis. Sieviete ar skatienu urbās pūlī, un viņas seja līdzinājās raižpilnai maskai.
"Kaut kas nav labi," Ambra nodomāja, no aizkulisēm vērodama zāli.
Telpas vidū cauri pūlim, vicinādams rokas, uz Ambras pusi spraucās kāds eleganti ģērbies gara auguma vīrs.
"Tas taču ir Roberts Lengdons," viņa atskārta, pazinusi Kirša videoierakstā redzēto amerikāņu profesoru.
Lengdons strauji tuvojās, un abi Karaliskās gvardes apsargi tūlīt pagājās uz priekšu, gatavodamies viņu pārtvert.
"Ko viņš grib?" Ambra prātoja. Lengdona sejā bija manāma trauksme.
Ambra apsviedās pret Edmondu, kurš stāvēja pie podija, vienlaikus prātodama, vai arī viņš ir pamanījis šo kņadu, taču Edmonds Kiršs nemaz nelūkojās uz skatītājiem. Viņš dīvaini un biedējoši raudzījās tieši uz Ambru.
"Edmond! Kaut kas nav labi!"
Tajā mirklī kupolā atbalsojās apdullinošs sprakšķis, un Edmonda galva parāvās atpakaļ. Milzīgu šausmu pārņemtā Ambra ieraudzīja, ka Edmonda pierē paveras sarkana piltuve. Viņš nedaudz pārgrieza acis un viscaur sastinga, taču viņa rokas vēl aizvien cieši turējās pie podija. Izskatīdamies samulsis, viņš vēl mirkli grīļojās, un tad viņa ķermenis gluži kā krītošs koks sašķiebās uz vienu pusi un nogāzās zemē. Ar asinīm nošķiestā galva smagi atsitās pret mākslīgo zālienu.
Vēl nepaguvusi apjēgt nupat redzēto, Ambra juta, kā viens no gvardes vīriem nogāž viņu zemē.
Laiks apstājās.
Un tad… sacēlās velnišķīgs troksnis.
Asiņainā līķa blāzmojošās projekcijas apgaismoto viesu paisuma vilnis, bēgot no šāvieniem, metās ārā no zāles.
Visapkārt izcēlās haoss. Roberts Lengdons stāvēja kā zemē iemiets, no satricinājuma nespēdams ne pakustēties. Viņa draugs turpat netālu sabrucis gulēja uz sāniem. Viņa seja vēl aizvien bija pavērsta pret skatītājiem, no lodes cauruma pierē plūda sarkanas asinis. Edmonda nedzīvo seju nežēlīgi izgaismoja spožais prožektors uz televīzijas kameras. Tā bija pamesta uz trijkāja un acīmredzot joprojām turpināja tiešraidi gan uz griestu kupola, gan visā pasaulē.
Kustēdamies gluži kā sapnī, Lengdons juta, ka pieskrien pie televīzijas kameras un strauji pavērš objektīvu augšup, prom no Edmonda. Tad viņš pagriezās un cauri bēgošo viesu ņudzeklim paskatījās uz podija pusi, nu jau būdams pārliecināts, ka Edmonds ir miris.
"Ak Dievs… Es mēģināju sacelt trauksmi, Edmond, taču Vinstona brīdinājums nāca par vēlu."
Netālu no Edmonda līķa, kas gulēja uz grīdas, Lengdons pamanīja Karaliskās gvardes karavīru, kurš sargājot bija noliecies pār Ambru Vidalu. Lengdons steidzās viņai klāt, taču gvards instinktīvi reaģēja, pielēca kājās un ar trim gariem lēcieniem ietriecās Lengdonā.
Apsarga plecs trāpīja precīzi pa Lengdona krūšu kaulu, izsitot no plaušām visu gaisu. No trieciena viņa ķermeni caururba sāpes, viņš atmuguriski uzlidoja gaisā un smagi nokrita mākslīgajā zālienā. Pirms viņš bija paguvis ievilkt elpu, spēcīgas rokas apvēla viņu uz vēdera un izgrieza kreiso roku viņam aiz muguras. Dzelžaina plauksta uzgūla viņa pakausim, iespiežot kreiso vaigu zālienā un padarot Lengdonu pilnīgi nekustīgu.
– Jūs zinājāt, ka tas notiks, – apsargs kliedza. – Kādā veidā jūs te esat iesaistīts?
Divdesmit jardus tālāk Karaliskās gvardes karavīrs Rafa Diass izmisīgi lauzās cauri bēgošo viesu pūlim, cenzdamies tikt līdz tai vietai pie sānu sienas, kur bija pamanījis noplaiksnām šāvienu.
"Ambra Vidala ir drošībā," viņš sev iegalvoja, jo bija redzējis, kā viņa partneris norauj Ambru zemē, aizsegdams viņu ar savu ķermeni. Turklāt Diass bija pārliecināts, ka upurim jau tāpat vairs nav iespējams palīdzēt. "Edmonds Kiršs bija miris, vēl neatsizdamies pret zemi."
Diass ievēroja, ka viens no viesiem dīvainā kārtā, šķiet, jau iepriekš bija zinājis par uzbrukumu. Mirkli pirms šāviena viņš metās pie podija.
Lai kāds arī būtu šādas rīcības iemesls, Diass zināja, ka ar to varēs tikt galā arī vēlāk.
Tajā brīdī viņam bija jāpaveic viens vienīgs uzdevums.
"Jāaiztur šāvējs."
Ticis līdz vietai, kur bija parādījies nodevīgais zibsnis, Diass ieraudzīja spraugu auduma sienā, iegrūda tajā roku, rupji izplēsa audumā caurumu līdz pat grīdai un no telpas ar kupolu neveikli ielauzās sastatņu labirintā.
Pa kreisi no sevis aģents pamanīja pazibam kādu stāvu. Liela auguma vīrs baltā militārā formastērpā joņoja uz ārkārtas izeju milzīgās telpas tālākajā galā. Jau pēc mirkļa bēgošais bija atgrūdis vaļā durvis un nozudis.
Diass metās viņam pakaļ, līkumodams starp elektroniskajām ierīcēm kupola ārpusē, un beidzot izskrēja pa durvīm, aiz kurām atradās betonēta kāpņu telpa. Palūkojies pāri margām, viņš ieraudzīja bēgli, kurš jau pavīdēja divus stāvus zemāk un pa galvu kaklu joņoja lejup. Diass metās viņam pakaļ, lēkdams pāri pieciem pakāpieniem uzreiz. Kaut kur lejā skaļi noblīkšķēja izejas durvis, un tad tās atkal aizcirtās ciet.
"Viņš ir izkļuvis no ēkas!"
Noskrējis lejā, Diass metās uz izeju un ar visu augumu triecās divvērtņu durvīs, ko varēja attaisīt, nospiežot uz leju horizontālus stieņus. Durvis nevis atsprāga vaļā kā augšstāvā, bet gan pavērās tikai par sprīdi un iestrēga. Diasa ķermenis ietriecās metāla sienā, un viņš sabruka, sajutis plecā dedzinošas sāpes.
Pārvarējis satricinājumu, viņš piecēlās un mēģināja vēlreiz.
Durvis pavērās tikai tiktāl, lai viņš uz mirkli varētu pamanīt neveiksmes iemeslu.
Savādi, taču durvju ārējie rokturi bija nostiprināti ar stieples cilpu – ap tiem no ārpuses bija aptīta kreļļu virtene. Diass apjuka vēl vairāk, kad saprata, ka šīs krelles viņam ir ļoti labi pazīstamas. Kā jau jebkuram krietnam spāņu katolim.
"Vai tas ir rožukronis?"
Diass saņēma visus spēkus un ar smeldzošo ķermeni no jauna triecās durvīs, taču kreļļu virtene joprojām palika, kur bijusi. Viņš vēlreiz palūkojās ārā pa šauro spraugu, samulsis
