kāds jauns televīzijas evaņģēlists vicināja pircēju pieprasīto grāmatu "Dieva daļiņa" un dusmīgi klaigāja: "Mums vajadzētu meklēt Dievu savās sirdīs, nevis atomos! Miljardu tērēšana par šo absurdo eksperimentu ir Teksasas štata apkaunojums un publisks apvainojums Dievam!" – Atkal atskanēja Edmonda balss: – Manis aprakstītie konflikti, kuros reliģiskā māņticība ir guvusi virsroku pār saprātu, ir tikai nelielas sadursmes šajā karā, kas vēl aizvien turpinās.
Uz griestiem piepeši iezvērojās kolāža, kas sastāvēja no varmācīgu mūsdienu sabiedrības ainu attēliem: tur bija redzami piketētāji rindās pie ģenētisko pētījumu laboratorijām; garīdznieks, kurš aizdedzinājies pie Transhumānisma konferences norises vietas; evaņģēlisti, kas krata dūres un tur paceltu Pirmo Mozus grāmatu; Jēzus zivs, kura aprij Darvina zivi; niknuma pilni reliģiska satura plakāti, kuros nosodīti cilmes šūnu pētījumi, homoseksuālistu tiesības un aborti, kā arī vienlīdz liela niknuma pilni plakāti, ko tur viņu pretinieki.
Gulēdams tumsā, Lengdons juta, kā viņam sitas sirds. Pirmajā mirklī šķita, ka zāliens zem viņa sācis drebēt, it kā tuvotos pazemes vilciens. Kad vibrācijas kļuva stiprākas, viņš saprata, ka zeme patiešām sākusi drebēt. Cauri zālienam zem viņa muguras augšup nāca dziļas, viļņojošas vibrācijas, un tad skaļos vēja auros nodrebēja viss kupols.
Nu Lengdons atskārta, ka dzird straujas upes krāču mutuļošanu. Tā nāca no skaņu ierīcēm, kuras bija paslēptas zem zāliena. Viņš sajuta, ka pār seju un ķermeni aizvirmo vēsa, mitra migla, it kā viņš gulētu trakojošas upes vidū.
– Vai dzirdat šo troksni? – Edmonds centās pārspēt dārdošo straumi. – Tur neatvairāmi pieņemas spēkā Zināšanu upe! – Ūdens sāka dārdēt vēl skaļāk. Lengdona vaigi no miglas bija kļuvuši mikli. – Kopš tā brīža, kad cilvēks atklāja uguni, – Edmonds kliedza, – šī upe pamazām ir kļuvusi aizvien varenāka. Ikviens atklājums ir kļuvis par rīku, ar kura palīdzību mēs esam izdarījuši jaunus atklājumus, ikreiz papildinot šo upi ar vēl vienu pilienu. Šodien mēs jau atrodamies uz cunami viļņa, kas ar neapturamu spēku brāžas uz priekšu! – Telpa sāka drebēt vēl jūtamāk. – No kurienes mēs nākam! – Edmonds kliedza. – Uz kurieni mēs ejam! Mums vienmēr ir bijis lemts to uzzināt! Mūsu izziņas metodes jau tūkstošgadēm ilgi ir eksponenciāli attīstījušās! – Nu visā telpā bija sākusi plosīties migla un vējš. Upes dārdēšana kļuva gandrīz vai apdullinoša. – Padomājiet par to! – Edmonds sauca. – Senajiem cilvēkiem bija vajadzīgs vairāk nekā miljons gadu, lai no uguns atklāšanas nonāktu līdz riteņa izgudrošanai. Pēc tam bija vajadzīgi tikai daži tūkstoši gadu, lai izgudrotu iespiedmašīnu. Pēc tam pagāja tikai daži simti gadu, un tika uzbūvēts teleskops. Turpmākajos gadsimtos mēs aizvien īsākā laikā vispirms uzbūvējām tvaika dzinēju, pēc tam izgudrojām ar degvielu darbināmas automašīnas un visbeidzot arī kosmosa raķetes! Un pēc tam mums bija vajadzīgas tikai divas desmitgades, lai sāktu pārveidot savu DNS! Un tagad zinātniskais progress ir mērāms mēnešos! – Kiršs kliedza. – Tas attīstās neaptveramā ātrumā. Drīz vien mūsdienu visātrākais superdators sāks līdzināties skaitāmajiem kauliņiem, pašas mūsdienīgākās ķirurģijas metodes sāks likties barbariskas, un mūsdienu enerģijas avoti mums šķitīs tikpat nenozīmīgi kā svece, ar ko var izgaismot telpu! – Dārdošajā tumsā turpināja skanēt Edmonda balss un ūdens rēkoņa. – Senajiem grieķiem vajadzēja atskatīties vairākus gadsimtus – tālā pagātnē, lai apgūtu seno kultūru, taču mums ir jāatskatās tikai vienā vienīgā paaudzē, lai ieraudzītu tos, kuri ir iztikuši bez tām tehnoloģijām, ko mēs šodien vērtējam par pašsaprotamām. Cilvēces attīstības temps kļūst aizvien straujāks; attālums, kas šķir seno no mūsdienīgā, pamazām kļūst nenozīmīgs. Un šī iemesla dēļ es jums apzvēru, ka daži turpmākie gadi cilvēces attīstībā būs satriecoši, graujoši un pilnīgi neiedomājami!
Negaidot upes dārdi apklusa.
No jauna uzradās zvaigžņotā debess, siltais vējiņš un cikādes. Šķita, ka visi viesi vienā balsī uzelpo.
Pēkšņajā klusumā Edmonds nočukstēja:
– Mani draugi, es zinu, ka jūs esat te sapulcējušies, jo jums ir solīts kaut ko atklāt, un es jums pateicos, ka bijāt tik laipni un uzklausījāt manu nelielo ievadu. Un nu atbrīvosimies no mūsu pagātnes domāšanas važām. Ir pienācis laiks dalīties ar jums manā saviļņojošajā atklājumā.
Kad šie vārdi bija izskanējuši, no visām telpas pusēm virs grīdas sāka lēni plūst migla. Debesīs virs galvas iemirdzējās ausma, blāvi apgaismojot skatītājus.
Pēkšņi žilbinoši iedegās prožektors. Tas teatrāli pavērsās pret telpas tālāko galu. Jau pēc dažiem mirkļiem gandrīz visi bija piecēlušies sēdus un staipīja kaklu, pūlēdamies cauri miglai saskatīt vakara vadītāju, taču pēc pāris sekundēm prožektora stars atkal pārsviedās uz telpas priekšējo daļu.
Skatītāji pagriezās tam līdzi.
Tur, telpas priekšā, smaidīdams prožektora zvērojošajā gaismā, stāvēja Edmonds Kiršs, pārliecināti atbalstījis plaukstas pret podiju, kura vēl pirmīt tur nebija.
– Labvakar, draugi, – diženais izrādes vadītājs sirsnīgi sacīja.
Migla pamazām izklīda.
Klātesošie zibenīgi pielēca kājās un sāka neprātīgi aplaudēt. Nespēdams apvaldīt smaidu, arī Lengdons pievienojās pārējiem.
"Nemaz nav jābrīnās, ka Edmonds nolēmis uzrasties dūmu mākonī."
Pagaidām vakara prezentācija, kaut arī naidīga pret reliģisko ticību, bija izrādījusies tikpat iespaidīga, pārdroša un varonīga kā pats Edmonds. Nu Lengdonam kļuva skaidrs, kāpēc aizvien pieaugošais pasaules brīvdomātāju pulks Edmondu tik ļoti pielūdz.
"Viņš vismaz nebaidās izteikt savu viedokli tā, kā to būtu uzdrošinājušies tikai daži."
Kad Edmonda seja parādījās uz ekrāna skatītājiem virs galvas, Lengdons ievēroja, ka viņš vairs neizskatās tik bāls kā pirmīt. Viņam nepārprotami bija uzklāts profesionāls grims, tomēr Lengdons varēja manīt, ka draugs ir pārguris.
Aplausi joprojām bija tik skaļi, ka Lengdons gandrīz nesamanīja, ka viņa krūšu kabatā kaut kas sāk vibrēt. Viņš instinktīvi tvēra pēc sava telefona un tad pēkšņi atjēdzās, ka tas taču ir izslēgts. Savādi, taču nu bija sākusi vibrēt otrā viņa kabatā ieliktā ierīce – kaulu vadītspējas radioaustiņas. Šķiet, ka tajās ļoti skaļi skanēja Vinstona balss.
"Pagalam nelāgā brīdī."
Lengdons izvilka raidītāju no žaketes kabatas un, neveikli taustīdamies, uzlika to galvā. Tiklīdz radioaustiņas pieskārās žokļa kaulam, atskanēja ar akcentu runājošā Vinstona balss:
– …fesor Lengdon? Vai jūs mani dzirdat? Telefoni nedarbojas. Jūs esat vienīgais, ar ko es varu sazināties. Profesor Lengdon?
– Jā, Vinston, es klausos, – Lengdons atbildēja. Ap viņu joprojām skanēja aplausi.
– Paldies Dievam, – Vinstons noteica. – Klausieties uzmanīgi! Iespējams, ka mums ir radusies nopietna problēma.
Divdesmit pirmā
