zvaigznāji ar jauniem dievu attēliem. – Ja esat lasījuši manas grāmatas, – Lengdona balss turpināja, – jūs noteikti esat dzirdējuši mani lietojam apzīmējumu "Tukšuma dievs". Tas nozīmē, ka ikreiz, kad senie cilvēki savā izpratnē par apkārtējo pasauli atklāja kādu tukšu vietu, viņi to aizpildīja ar Dievu. – Debesīs uznira milzīga kolāža, ko veidoja dučiem dažādu gleznu un skulptūru, kurās bija atainotas senas dievības. – Ar neskaitāmiem dieviem varēja aizpildīt neskaitāmas tukšas vietas, – Lengdons sacīja. – Un tomēr gadsimtu gaitā turpināja pieaugt zinātnisko atklājumu skaits. – Debesis virs galvas pārpludināja matemātisku un tehnisku simbolu kolāža. – Pamazām aizpildoties tukšajām vietām mūsu izpratnē par dabas pasauli, sāka sarukt arī mūsu dievu panteons. – Griestu priekšplānā uzradās Poseidona tēls. – Piemēram, kad mēs uzzinājām, ka plūdmaiņas izraisa Mēness cikli, Poseidons vairs nebija vajadzīgs, un mēs no viņa atteicāmies kā no muļķīga mīta, kas nācis no laikmeta, kurā nav pastāvējusi apgaismība. – Poseidona attēls izgaisa dūmu mākonī. – Kā jau jūs zināt, tāds pats liktenis piemeklēja visus dievus; tie izmira cits pēc cita, jo vairs nebija nepieciešami mūsu prātam, kas turpināja attīstīties. – Virs galvas redzamie dievu attēli pamazām izdzisa. Pērkona, zemestrīču, sērgu dievi un tad arī visi pārējie. Kamēr attēli turpināja gaist, Lengdons piebilda: – Tomēr ir īpaši jāuzsver, ka šie dievi nepamāja mums atvadas un neaizgāja labprātīgi; kultūras atteikšanās no dievībām ir ķēpīga norise. Tie, kurus mēs mīlam un kuriem visvairāk uzticamies, jau agrā bērnībā mūsu psihē dziļi iegravē garīgo pārliecību. Šī iemesla dēļ visas pārmaiņas reliģijas jomā norisinās vairāku paaudžu laikā, un tās nekad neiztiek bez lieliem nemieriem vai asinsizliešanas. – Nu dievu attēlu izzušanu pavadīja zobenu šķindēšana un klaigas. Visbeidzot palika tikai viena vienīga dieva attēls, visiem zināma, grumbaina seja ar plīvojošu, baltu bārdu. – Zevs, – Lengdons skaļi paziņoja. – Visu dievu dievs. Pagānu dievība, kas iedvesusi vislielākās bailes un bijību. Zevs vairāk par visiem citiem dieviem ir pretojies iznīcībai, sākot nežēlīgu kauju, lai neļautu apdzist savai gaismai. Tieši tāpat, kā savulaik rīkojās visi tie dievi, kurus Zevs bija aizvietojis.
Uz griestiem nozibēja Stounhendžas, šumeru ķīļraksta plāksnīšu un Ēģiptes lielo piramīdu attēli. Tad no jauna parādījās Zeva krūšutēls.
– Zeva pielūdzēji tik ļoti nevēlējās atteikties no sava dieva, ka ar viņiem konkurējošajai kristietībai neatlika nekas cits, kā vien piešķirt savam jaunajam Dievam Zeva seju. – Bārdainā Zeva krūšutēls uz griestiem plūstoši pārtapa par fresku, kurā bija redzama tieši tāda pati bārdaina seja. Nu tas bija "Ādama radīšanā" atainotais kristiešu Dievs, ko Mikelandželo bija uzgleznojis uz Siksta kapelas griestiem. – Mūsdienās mēs vairs neticam līdzīgiem stāstiem, kāds reiz pastāvēja par Zevu, zēnu, kuru uzaudzinājusi kaza un kurš guvis savu spēku no vienacainajiem radījumiem ciklopiem. Pateicoties savai mūsdienīgajai domāšanai, mēs šīs pasakas esam klasificējuši kā mitoloģiju, kā dīvainus, izdomātus stāstus, kas sniedz izklaidējošu ieskatu mūsu māņticības pilnajā pagātnē. – Nu uz griestiem parādījās putekļains bibliotēkas plaukts, kurā ādas vākos iesieti senās mitoloģijas sējumi tumsā nīkuļoja līdzās grāmatām par pagānismu, Baalu, Inannu, Ozīrisu un neskaitāmām agrīnām teoloģijām. – Tagad viss ir citādi! – Lengdona dobjā balss pasludināja. – Mēs esam Mūsdienu cilvēki. – Debesīs uzradās jauni attēli, asi konturētas, vizuļojošas fotogrāfijas, kurās bija redzami kosmosa izpētes kadri… datoru mikroprocesori… medicīnas laboratorija… daļiņu paātrinātājs… augstu gaisā lidojošas reaktīvās lidmašīnas. – Mēs esam intelektuāli attīstīti un tehnoloģijas jomā prasmīgi ļaudis. Mēs neticam ne milzīgiem kalējiem, kuri strādā zem vulkāniem, ne arī dieviem, kuri valda pār plūdmaiņām vai gadalaikiem. Mēs itin nemaz nelīdzināmies saviem senčiem.
"Bet… vai tā ir?" Lengdons klusībā nočukstēja, kustinādams lūpas līdzi ierakstam.
– Bet… vai tā ir? – Virs galvas atskanēja Lengdona balss. – Mēs uzskatām sevi par mūsdienīgām, saprātīgi domājošām personām, tomēr mūsu sugas izplatītākajā reliģijā ir atrodams milzums maģisku apgalvojumu par cilvēciskām būtnēm, kuras neizskaidrojamā kārtā piecēlušās no kapa, par brīnumainām jaunavu dzemdībām, par atriebīgiem dieviem, kuri sūta sērgas un plūdus, un par mistiskiem solījumiem pieredzēt pēcnāves dzīvi vai nu mākoņiem pilnā paradīzē, vai liesmojošā ellē. – Lengdonam runājot, uz griestiem zibēja labi pazīstami kristietības tēli: augšāmcelšanās, Jaunava Marija, Noasa šķirsts, Sarkanās jūras pašķiršanās, paradīze un elle. – Un tāpēc tikai uz mirkli, – Lengdons turpināja, – iztēlosimies nākotnes cilvēces vēsturnieku un antropologu reakciju. Vai, paturot prātā visu, kas viņiem jau būs zināms, viņi atskatīsies uz mūsu reliģisko ticību un nodēvēs to par tumsības laikmeta mitoloģiju? Vai viņi lūkosies uz mūsu dieviem tāpat, kā mēs skatāmies uz Zevu? Vai viņi savāks mūsu svētos rakstus un nobāzīs vēstures putekļainajā grāmatplauktā?
Labu brīdi šis jautājums valdīja telpā. Un tad pēkšņi klusumu pārtrauca Edmonds Kiršs:
– Jā, profesor, es ticu, ka tas viss notiks. Es ticu, ka nākamās paaudzes sev jautās, kā gan tehnoloģiskā ziņā tik attīstīta suga kā mēs vispār ir spējusi noticēt tam, ko mums māca mūsdienu reliģija. – Futūrista balss kļuva aizvien skaļāka. Uz griestiem pašķīda jauna attēlu virkne, Ādams un Ieva, burkā ietinusies sieviete, hinduistu uguns taka. Viņš pasludināja: – Es ticu, ka nākamās paaudzes atskatīsies uz mūsu pašreizējām tradīcijām un secinās, ka esam dzīvojuši tumsības laikos. Lai to pierādītu, viņi atgādinās par mūsu pārliecību, ka esam dievišķā ceļā radīti burvju dārzā, ka mūsu visvarenais Radītājs pieprasa, lai sievietes apsedz galvu, vai ka mums ir jāriskē apdedzināt savu miesu par godu mūsu dieviem.
Parādījās jauni attēli – ziboša fotogrāfiju montāža, kurā bija atainotas reliģiskas ceremonijas no visas pasaules, sākot ar sātana izdzīšanu un kristībām un beidzot ar ķermeņa daļu caurduršanu un dzīvnieku upurēšanu. Nobeigumā tika parādīts ārkārtīgi satraucošs videoieraksts, kurā kāds indiešu garīdznieks bija izkarinājis mazu zīdainīti pāri piecdesmit pēdas augsta torņa malai. Pēkšņi garīdznieks izlaida bērnu no rokām, un sekoja kritiens no piecdesmit pēdu augstuma, tieši segā, ko priecīgie ciema ļaudis bija nostiepuši gluži kā ugunsdzēsēju tīklu.
"Grišnešvaras tempļa ceremonija," Lengdons nodomāja, atcerējies uzskatu, ka šādi bērns var izpelnīties Dieva labvēlību.
Par laimi, satraucošais videoieraksts beidzās.
Iestājās pilnīga tumsa, un virs galvas atbalsojās Kirša balss.
– Kā gan tas var būt, ka mūsdienu cilvēka prāts spēj veikt precīzu loģisko analīzi un tomēr tai pašā laikā ļauj mums samierināties ar reliģisku pārliecību, kurai vajadzētu sabrukt pēc pirmās rūpīgākās racionālās izpētes. – Virs galvas atkal uzradās debesis ar mirdzošajām zvaigznēm. – Kā izrādās, atbilde ir pavisam vienkārša, – Edmonds nobeidza.
Zvaigznes debesīs negaidot kļuva vēl spožākas un lielākas. Starp tām parādījās savienojošas šķiedras, veidojot šķietami bezgalīgu savstarpēji savītu mezglpunktu tīklu.
"Tie ir neironi," Lengdons aptvēra tieši tajā mirklī, kad Edmonds atsāka runāt.
– Cilvēka prāts, – Edmonds sacīja. – Kāpēc tas tic tam, kam tic? – Virs galvas iemirgojās daži mezglpunkti, pa šķiedrām
