padoms, – Valdespino atbildēja.
– Mums nevajadzētu nogaidīt pārāk ilgi, – al-Fadls brīdināja. – Sazvanīsimies pēc divām dienām.
– Norunāts, – Valdespino piekrita. – Tad mēs arī varēsim visu izlemt.
Tas notika pirms divām dienām, un nu bija pienācis vakars, kad vajadzēja turpināt iesākto sarunu.
Viens savā namiņā rabīns Kevs pamazām kļuva nemierīgs. Vakarā ieplānotā saruna nu jau bija aizkavējusies gandrīz par desmit minūtēm.
Beidzot iezvanījās telefons, un Kevs to strauji paķēra.
– Esiet sveicināts, rabīn, – sacīja bīskaps Valdespino, izklausīdamies satraukts. – Piedodiet par kavēšanos. – Viņš ieturēja pauzi. – Baidos, ka allama al-Fadls šoreiz mums nepievienosies.
– Ak tā? – Kevs pārsteigts noprasīja. – Vai kaut kas atgadījies?
– Nevaru pateikt. Es visu dienu mēģinu ar viņu sazināties, taču izskatās, ka allama ir… nozudis. Nevienam no viņa kolēģiem nav ne jausmas, kur viņš palicis.
Kevam pār muguru pārskrēja saltas trīsas.
– Tas ir biedējoši.
– Piekrītu. Cerams, ka ar viņu nav atgadījies nekas ļauns. Diemžēl man ir arī citi jaunumi. – Bīskaps atkal uz brīdi apklusa, un viņa balss kļuva vēl drūmāka. – Es nupat uzzināju, ka Edmonds Kiršs rīko pasākumu, lai dalītos savā atklājumā ar visu pasauli, un tas notiek… šovakar.
– Šovakar?! – Kevs noprasīja. – Viņš teica, ka tas notiks pēc mēneša!
– Jā, – Valdespino atteica. – Tie bija meli.
Sestā nodaļa
Radioaustiņās atbalsojās Vinstona draudzīgā balss.
– Profesor, tieši priekšā jūs ieraudzīsiet mūsu kolekcijas vislielāko gleznu, kaut arī lielākā daļa apmeklētāju pirmajā brīdī to nepamana.
Lengdons nopētīja muzeja ātriju, taču ieraudzīja tikai stikla sienu, aiz kuras atradās baseins.
– Ļoti žēl, taču šķiet, ka šoreiz esmu pievienojies vairākumam. Es neredzu nevienu gleznu.
– Jā, tā ir novietota mazliet neparasti. – Vinstons iesmējās. – Audekls ir piestiprināts nevis pie sienas, bet gan pie grīdas.
"To jau vajadzēja noprast," Lengdons nodomāja, palūkojās lejup, pavirzījās uz priekšu un beidzot ievēroja milzīgo, četrstūraino audeklu, kas bija nostiepts pār akmens grīdu viņam pie kājām.
Milzīgā glezna sastāvēja no vienas vienīgas krāsas. Tas bija vienkrāsains, tumši zils lauks, un skatītāji stāvēja tai apkārt un šķita raugāmies nelielā dīķī.
– Šīs gleznas izmērs ir gandrīz seštūkstoš kvadrātpēdas, – Vinstons paskaidroja.
Tā bija desmit reizes lielāka par Lengdona pirmo Kembridžas dzīvokli.
– Autors ir Īvs Kleins, un šī glezna ir sirsnīgi iesaukta par "Peldbaseinu". – Lengdons bija spiests atzīt – šis neatvairāmi krāšņais zilais tonis rada iespaidu, ka viņš varētu ienirt tieši audeklā. – Šo krāsu ir radījis Kleins, – Vinstons turpināja. – Tās nosaukums ir "Starptautiskā Kleina zilā", un viņš apgalvoja, ka tās dziļums neļauj aizmirst, cik netverams un neierobežots ir viņa paša utopiskais pasaules redzējums.
Lengdons noprata, ka Vinstons ir sācis lasīt iepriekš sagatavotu tekstu.
– Kleina slavenākie darbi ir viņa zilās gleznas, taču viņš ir radījis arī satraucošu, prātu mulsinošu fotogrāfiju, kuras nosaukums ir "Lēciens tukšumā". Tūkstoš deviņsimt sešdesmitajā gadā atklāta, tā izraisīja lielu paniku.
"Lēcienu tukšumā" Lengdons bija redzējis Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Šī fotogrāfija patiešām radīja ļoti neomulīgu iespaidu. Tajā bija redzams labi ģērbies vīrietis, kurš ar ieplestām rokām nolec no augstas ēkas un strauji krīt pretī ietvei. Patiesībā šis attēls bija mākslīgi veidots – ģeniāli izdomāts un velnišķīgi pārveidots ar žileti vēl labu laiku pirms Photoshop datorprogrammas izgudrošanas.
– Turklāt, – Vinstons piebilda, – Kleins ir sacerējis arī skaņdarbu "Monotonā klusuma simfonija", kurā simfoniskais orķestris precīzi divdesmit minūtes atskaņo re mažoru.
– Un cilvēki to klausās?
– Tūkstošiem cilvēku. Un šis akords ir tikai kompozīcijas pirmā daļa. Otrajā daļā orķestris nekustīgi sēž un divdesmit minūtes atskaņo "tīru klusumu".
– Tas taču ir joks, vai ne?
– Nē. Es runāju pilnīgi nopietni. Šim skaņdarbam par aizstāvību jāteic, ka koncerts, iespējams, nemaz nebija tik garlaicīgs, kā varētu izklausīties; uz skatuves atradās arī trīs kailas, ar zilu krāsu noziestas sievietes, kuras vārtījās pa milzīgiem audekliem.
Kaut arī lielāko daļu savas karjeras veltījis mākslas studijām, Lengdons tomēr raizējās, ka tā arī nav īsti iemācījies pienācīgi novērtēt mākslas pasaules avangarda piedāvājumu. Viņš vēl aizvien nespēja līdz galam izprast modernās mākslas pievilcību.
– Negribas būt nepieklājīgam, Vinston, tomēr jāteic, ka man bieži vien ir ļoti grūti saprast, kad kaut kas ir uzskatāms par moderno mākslu un kad tas gluži vienkārši ir kaut kas ērmīgs.
Vinstons nesatricināmi atteica:
– Jā, ļaudis par to bieži jautā, vai ne? Jūsu klasiskās mākslas pasaulē darbi tiek cienīti par mākslinieka prasmi, tas ir, par to, cik izveicīgi viņš prot rīkoties ar otu uz audekla vai ar kaltu pie akmens. Toties modernajā mākslā meistardarbi vairāk tiek vērtēti par ideju, nevis par tās izpildījumu. Piemēram, ikviens bez pūlēm spētu sacerēt četrdesmit minūtes ilgu simfoniju, kas sastāv tikai no viena akorda un klusuma, taču ideja par to iešāvās prātā vienīgi Īvam Kleinam.
– Tiesa gan.
– Protams, arī ārā redzamā "Miglas skulptūra" ir izcils konceptuālās mākslas piemērs. Māksliniecei radās ideja ievietot zem tilta caururbtas caurules un pūst miglu pār baseina virsmu, taču šī mākslas darba radītāji ir vietējie santehniķi. – Vinstons ieturēja pauzi. – Kaut gan, manuprāt, māksliniece ir pelnījusi visaugstāko novērtējumu par to, ka ir izmantojusi savu darbu kā kodu.
– Migla ir kods?
– Jā. Tas ir šifrēts veltījums muzeja arhitektam.
– Frenkam Gērijam?
– Frenkam O. Gērijam, – Vinstons pārlaboja.
– F. O. G. Angliski sanāk "migla". Atjautīgi.
Kad Lengdons
