style="font-size:15px;"> – Lieciet viņu mierā! – Avila pavēlēja.
Vīrietis apsviedās un nikni paglūnēja uz viņu.
Otrais agresīvais vīrs spēcīgi iebikstīja Avilam krūtīs.
– Vai tu mūs gribi mācīt?
Juzdamies noguris pēc šīs dienas ilgā ceļojuma, Avila dziļi ievilka elpu un norādīja uz bāra pusi.
– Kungi, lūdzu, apsēdieties. Es jums izmaksāšu alu.
"Labi gan, ka viņš te uzkavēsies," bāra apkalpotāja nodomāja. Kaut arī viņa spēja par sevi parūpēties, tomēr, redzot, cik mierīgi šis virsnieks bija ticis galā ar abiem brutālajiem vīriem, viņa bija nedaudz zaudējusi drosmi un nu cerēja, ka viņš varētu te palikt līdz krodziņa slēgšanai.
Virsnieks pasūtīja divas glāzes alus un vēl vienu toniku sev pašam un no jauna apsēdās pie bāra. Abi futbola huligāni apsēdās viņam līdzās katrs savā pusē.
– Toniks? – viens no viņiem ņirdzīgi apvaicājās. – Man likās, ka mēs kopīgi iedzersim.
– Diemžēl man ir norunāta tikšanās, – virsnieks atteica un piecēlās. – Bet lai jums labi garšo.
Tiklīdz viņš bija nostājies uz kājām, abi vīri gluži kā sarunājuši rupji uzsita viņam pa pleciem un nogrūda viņu atpakaļ uz bāra krēsla. Virsnieka acīs pazibēja un tad atkal pagaisa dusmu dzirksts.
– Vectētiņ, diez vai tev vajadzētu mūs atstāt te vienus pašus kopā ar tavu draudzeni. – Vīrs paskatījās uz bāra apkalpotāju un ar mēli izdarīja kaut ko pretīgu.
Labu brīdi virsnieks palika klusi sēžam. Tad viņš iebāza roku žaketes kabatā.
Abi vīri viņu sagrāba.
– Ei! Ko tu dari?
Virsnieks ļoti lēni izvilka mobilo telefonu un kaut ko spāniski pateica vīriem. Abi neizpratnē blenza, un viņš atsāka runāt angliski.
– Atvainojiet, man tikai jāpiezvana sievai un jāpasaka viņai, ka es aizkavēšos. Izskatās, ka man te nāksies palikt vēl kādu laiku.
– Beidzot tu runā kā īsts vīrs, vecīt! – lielākais no abiem vīriešiem iesaucās, iztukšoja savu alus glāzi un trieca to pret leti. – Vēl vienu!
No jauna piepildīdama abu neģēļu glāzes, bāra apkalpotāja spogulī vēroja, kā virsnieks viegli pieskaras dažiem telefona taustiņiem un pieliek to pie auss. Kāds atsaucās uz zvanu, un viņš sāka ātri bērt vārdus spāņu valodā.
– Le llamo desde el bar Molly Malone, – virsnieks sacīja, nolasīdams bāra nosaukumu un adresi no sev priekšā noliktā alus kausa paliktņa. – Calle Particular de Estraunza, ocho. – Mirkli nogaidījis, viņš turpināja: – Necesitamos ayuda inmediatamente. Hay dos hombres heridos. – Tad viņš izbeidza sarunu.
"Dos hombres heridos?" Bāra apkalpotājas sirds iepukstējās straujāk. "Divi ievainoti vīrieši?" Pirms vēl viņa paguva apjēgt, ko tas nozīmē, pazibēja kaut kas balts, virsnieks strauji apsviedās pa labi un ar šķebinošu skaņu trieca augšup pavērstu elkoni pret lielākā neģēļa degunu. Pašķīda asinis, un vīrs nokrita atmuguriski. Pirms vēl otrais vīrs bija paguvis kaut kā reaģēt, virsnieks vēlreiz apsviedās, šoreiz pa kreisi, spēcīgi ietrieca elkoni vīram balsenē, un arī viņš atmuguriski nogāzās zemē no bāra krēsla.
Izbijusies bāra apkalpotāja nekādi nespēja novērst skatienu no abiem zemē guļošajiem vīriem. Viens no viņiem sāpēs kliedza, otrs bija saķēris kaklu un pūlējās ievilkt gaisu. Virsnieks nesteidzīgi piecēlās, baisi mierīgi izvilka maku un nolika uz bāra letes simt eiro naudaszīmi.
– Lūdzu piedošanu, – viņš spāniski uzrunāja bāra apkalpotāju. – Tūlīt ieradīsies policija un jums palīdzēs. – To teicis, viņš pagriezās un izgāja.
Ticis ārā, admirālis Avila ieelpoja nakts gaisu un pa Masarredo promenādi aizsoļoja upes virzienā. Tuvojās policijas sirēnas, un viņš ieslīdēja ēnās, lai ļautu varas pārstāvjiem pabraukt garām. Avilu gaidīja svarīgs darbs, un viņš tovakar vairs nevarēja atļauties ielaišanos turpmākos sarežģījumos. "Reģents bija skaidri aprakstījis šī vakara kaujas uzdevumu." Reģenta pavēles Avila uzklausīja vienkārši un rāmi. Nekādu lēmumu. Nekādas vainas apziņas. Tikai rīcība. Visas savas karjeras laikā viņš bija izrīkojis citus un nu jutās atvieglots, ka varēja atkāpties no stūres rata un ļaut, lai šo kuģi vada citi. "Šajā karā es esmu tikai kājnieks." Pirms vairākām dienām Reģents bija viņam uzticējis tik satraucošu noslēpumu, ka Avilam nebija atlicis nekas cits, kā vien piedāvāties pilnīgi ziedot sevi šai lietai. Pagājušās nakts nežēlīgais uzdevums vēl joprojām nedeva viņam mieru, tomēr viņš zināja, ka par to viņam tiks piedots.
"Taisnībai ir daudzas sejas. Un šajā naktī nāve piemeklēs vēl daudzus."
Iznācis atklātā laukumā upes krastā, Avila pavērsa acis augšup pret milzīgo ēku sev priekšā. Tas bija kroplīgi izlocītu, ar metāla flīzēm apšūtu apveidu juceklis – it kā divi tūkstoši arhitektūras attīstības gadu būtu pamesti novārtā, dodot ceļu pilnīgam haosam.
"Daži to dēvē par muzeju. Es to saucu par kroplību."
Apkopojis domas, Avila šķērsoja laukumu, izlīkumodams starp vairākām ērmīgām skulptūrām, kas bija novietotas ārā pie Bilbao Gugenheima muzeja. Tuvodamies ēkai, viņš vēroja daudzos viesus, kuri bija uzposušies savos smalkākajos vakartērpos.
"Bezdievju pūļi ir sanākuši kopā. Tomēr šis vakars nenoritēs tā, kā viņi ir iztēlojušies."
Viņš sakārtoja savu admirāļa formas cepuri, nogludināja žaketi un domās sagatavojās gaidāmajam uzdevumam. Šis vakars bija daļa no daudz apjomīgāka norīkojuma – taisnības krusta gājiena.
Šķērsodams pagalmu, aiz kura atradās muzeja ieeja, Avila viegli pieskārās kabatā noglabātajam rožukronim.
Trešā nodaļa
Muzeja ātrijs līdzinājās futūristiskai katedrālei.
Iegājis pa durvīm, Lengdons tūlīt atgāza galvu. Viņa skatiens pārslīdēja pār milzīgiem, baltiem pīlāriem un augstu stikla sienu un pacēlās divsimt pēdu augstumā, kur halogēna prožektori ar spoži baltu gaismu apspīdēja griestu velves. Pār debesīm krustām šķērsām stiepās platformu un balkonu tīkls. To izraibināja melnbalti tērpti apmeklētāji, kuri staigāja iekšā un ārā pa augšējām galerijām un stāvēja pie lielajiem logiem, apbrīnodami lejā redzamo baseinu. Turpat līdzās stiklots lifts klusi slīdēja lejā gar sienu, atgriezdamies uz zemes, lai uzņemtu vēl vairāk apmeklētāju.
Roberts Lengdons vēl nekad nebija redzējis tādu muzeju. Pat skaņa te šķita svešāda. Apkārt valdīja nevis ierastais skaņu slāpējošas iekštelpu apdares radīts, bijības pilns klusums, bet gan klusas runātāju atbalsis, kas atstarojās no akmens un stikla. Vienīgā, kas Lengdonam šķita pazīstama, bija asā, sterilā piegarša rīkles galā. Gaiss visos pasaules
