es apglabāju tevi."
– Lengdona kungs? – audiogids skanīgi ievaicājās. – Vai jūs mani dzirdat? Vai jūsu radioaustiņas darbojas?
– Piedodiet… – Lengdons iztrūkās. – Ko? Hallo?
– Jā, labdien, – balss atbildēja. – Manuprāt, mēs jau reiz sasveicinājāmies. Es tikai pārliecinos, vai jūs mani dzirdat.
– Es… atvainojos, – Lengdons sastomījās, strauji novērsdamies no eksponāta un paskatīdamies pāri ātrijam. – Man likās, ka jūs esat ieraksts! Nemaz neapjautu, ka tiešraidē sazinos ar dzīvu cilvēku.
Lengdons domās iztēlojās neskaitāmas kabīnes, kurās rosījās ar radioaustiņām un muzeja katalogiem apbruņojušos kuratoru armija.
– Viss ir kārtībā, kungs. Šovakar es būšu jūsu personīgais pavadonis. Jūsu radioaustiņās ir iebūvēts arī mikrofons. Šī programma ir radīta kā interaktīva sadarbība, kurā mēs ar jums varam risināt dialogu par mākslu.
Tagad Lengdons ievēroja, ka arī pārējie apmeklētāji kaut ko runā savās radioaustiņās. Pat tie, kuri bija ieradušies kā pāri, šķita nedaudz atkāpušies viens no otra un, pārmijot mulsus skatienus, klusi tērzēja ar saviem personīgajiem ekskursiju vadītājiem.
– Vai šeit katram viesim ir savs ekskursiju vadītājs?
– Jā, kungs. Šovakar mēs vadām individuālas ekskursijas trīssimt astoņpadsmit apmeklētājiem.
– Neticami.
– Nu, kā jau jūs zināt, Edmonds Kiršs ir dedzīgs mākslas un tehnoloģijas cienītājs. Šo sistēmu viņš ir izstrādājis tieši muzejiem, cerēdams ar to aizvietot grupu ekskursijas, ko pats nicina. Tādējādi katrs apmeklētājs var izbaudīt privātu ekskursiju, pārvietoties pats savā ātrumā un uzdot jautājumus, ko viņam varbūt būtu kauns darīt grupas klātbūtnē. Tā patiešām ir daudz dziļāka un daudzveidīgāka pieredze.
– Nevēlos izklausīties vecmodīgs, bet… kāpēc katram no mums kāds nevar staigāt līdzās?
– Tas ir loģistikas jautājums, – vīrietis atbildēja. – Ja muzeja pasākumā piedalītos arī personīgie ekskursiju vadītāji, apmeklētāju skaits divkāršotos, un iespējamo viesu skaitu nāktos divkārt samazināt. Turklāt visu personīgo ekskursiju vadītāju vienlaicīgā runāšana radītu jucekli, kas novērstu uzmanību. Šīs ieceres pamatā ir vēlme padarīt diskusiju par netraucētu pieredzi. Kirša kungs allaž apgalvo, ka viens no mākslas mērķiem ir dialoga veicināšana.
– Pilnīgi piekrītu, – Lengdons atbildēja, – un tieši tāpēc cilvēki bieži vien apmeklē muzejus kopā ar kādu draugu vai romantisku paziņu. Šādas radioaustiņas varētu uzskatīt par nedaudz antisociālām.
– Vai zināt? – brits atsaucās. – Šādā gadījumā visas radioaustiņas var pieslēgt vienam ekskursiju vadītājam un izbaudīt grupas diskusiju. Šis programmu nodrošinājums patiešām ir ļoti mūsdienīgs.
– Izklausās, ka jums ir atbildes uz visiem jautājumiem.
– Patiesībā tas ir mans darbs. – Gids mulsi iesmējās un pēkšņi ierunājās par kaut ko citu. – Un tagad, profesor, ja jūs šķērsosiet ātriju logu virzienā, tad ieraudzīsiet muzeja lielāko gleznu.
Lai to izdarītu, Lengdons pagāja garām pievilcīgam, aptuveni trīsdesmitgadīgam pārim, kam bija vienādas baltas beisbola cepurītes. Priekšpusē tās bija greznotas nevis ar kādas kompānijas logotipu, bet gan ar pārsteidzošu simbolu.
To Lengdons pazina labi un tomēr vēl nekad nebija redzējis uz kādas cepures. Pēdējo gadu laikā šis ārkārtīgi stilizētais A burts bija kļuvis par universālu simbolu, ar ko tika apzīmēta viena no planētas visstraujāk augošajām un aizvien skaļākajām ļaužu grupām – ateisti, kuri ar katru dienu aizvien pārliecinošāk iebilda pret to, ko paši uzskatīja par reliģiskas ticības briesmām.
"Vai ateistiem tagad ir pašiem savas beisbola cepures?"
Nopētot tehnoloģiju ģēnijus, kas visapkārt risināja saviesīgas sarunas, Lengdons sev atgādināja, ka daudzi no šiem jaunajiem, analītiskajiem prātiem droši vien ir ārkārtīgi noskaņoti pret reliģiju. Gluži tāpat kā Edmonds. Šī vakara apmeklētājus gan īsti nevarēja uzskatīt par reliģijas simboloģijas profesora ierasto vidi.
Ceturtā nodaļa
JAUNĀKĀS ZIŅAS
Atjauninājums: uzklikšķinot šeit, var aplūkot conspiracynet.com "Dienas 10 populārākās ziņas". Un vēl mums ir pavisam jauna ziņa!
Šovakar Bilbao pilsētu Spānijā ir pārpludinājuši tehnoloģiju titāni, kuri ieradušies uz VIP pasākumu, ko Gugenheima muzejā sarīkojis futūrists Edmonds Kiršs. Apsardze ir ārkārtīgi augstā līmenī, un viesiem vēl nav atklāts pasākuma temats, taču ConspiracyNet no sava slepenā pārstāvja ir saņēmis mājienu, ka Edmonds Kiršs tuvākajā laikā gatavojas uzstāties ar uzrunu un ir iecerējis pārsteigt savus viesus ar nozīmīgu zinātnisku paziņojumu. ConspiracyNet turpinās sekot līdzi šai norisei un ziņot par to, tiklīdz mēs paši būsim noskaidrojuši kaut ko vairāk.
Piektā nodaļa
Eiropas lielākā sinagoga atrodas Dohāņi ielā Budapeštā. Šajā mauru stilā būvētajā svētnīcā ar divām vienādām torņu smailēm pietiek vietas vairāk nekā trim tūkstošiem dievlūdzēju. Pirmā stāva solu rindas ir domātas vīriešiem, bet soli balkonā – sievietēm.
Ārā, dārzā, atrodas masu kaps, kurā ir apglabāti daudzi simti Ungārijas ebreju, kas gājuši bojā nacistu okupācijas laikā. Šī vieta ir iezīmēta ar "Dzīvības koku" – metāla skulptūru, kas ataino sēru vītolu. Uz katras no tā lapām ir iegravēts kāda upura vārds. Kad uzpūš vējš, metāla lapas sāk grabēt, un šī skaņa biedējoši atbalsojas virs svētās zemes.
Vairāk nekā trīs gadu desmitus Lielās sinagogas garīgais līderis bijis izcilais Talmuda pārzinātājs un kabalists rabīns Jehuda Kevs, kurš, par spīti savam cienījamam vecumam un sliktajai veselībai, joprojām bija aktīvs ebreju kopienas biedrs gan Ungārijā, gan visā pasaulē.
Kad virs Donavas sāka rietēt saule, rabīns Kevs izgāja no sinagogas, pasoļoja garām Dohāņi ielas mazajiem veikaliņiem un noslēpumainajiem "drupu bāriem", lai dotos uz savām mājām Piecpadsmitā marta laukumā, akmens sviediena attālumā no Elizabetes tilta, kas savieno senās Budas un Peštas pilsētas, kuras tika oficiāli apvienotas 1873. gadā.
Strauji tuvojās Pesahs – svētki, kurus Kevs uzskatīja par vienu no priecīgākajiem gada notikumiem, – un tomēr kopš pagājušās nedēļas, kad viņš bija atgriezies no Pasaules reliģiju parlamenta, viņu nepameta bezgalīgs nemiers.
"Kaut es nebūtu tur piedalījies."
Neparastā
