– Lengdons pasmaidījis atbildēja.
Kad viņš jau tuvojās galdam, sieviete viņu aizkavēja un ierunājās nevainojamā angļu valodā.
– Lūdzu, piedodiet, kungs, taču mūsu šī vakara namatēvs Edmonds Hirša kungs ir uzstājis, ka visiem ir jāizsniedz radioaustiņas. Tas piederas pie šī vakara pasākuma.
– Jā, protams, es tās paņemšu.
Tiklīdz Lengdons pasniedzās pēc radioaustiņām, sieviete noraidoši pamāja, nopētīja viņa vārda uzlīmi, ieskatījās garā viesu sarakstā, uzmeklēja viņa vārdu un tad pasniedza viņam radioaustiņas, kuru numurs bija norādīts pretī viņa vārdam.
– Šovakar katram no viesiem ir paredzēta īpaša ekskursija.
"Patiešām?" Lengdons paskatījās apkārt. "Te taču ir simtiem apmeklētāju."
Lengdons nopētīja radioaustiņas. Tas bija spīdīgs metāla loks, kuram katrā galā bija sīki spilventiņi. Šķiet, ievērojusi viņa neizpratni, jaunā sieviete pienāca klāt, lai viņam palīdzētu.
– Tās ir pavisam jaunas, – viņa paskaidroja, palīdzēdama viņam uzlikt ierīci.
– Pārveidotāja spilventiņi tiek nevis ievietoti ausīs, bet gan piestiprināti pie sejas. – Viņa aizlika metāla loku viņam aiz pakauša un iegrozīja spilventiņus tā, lai tie viegli piekļautos viņa sejai tieši virs žokļa kaula un zem deniņiem.
– Bet kā…
– Kaulu vadītspējas tehnoloģija. Pārveidotāji ievada skaņu tieši jūsu žokļa kaulos, ļaujot tai nonākt tieši jūsu auss gliemežnīcā. Es pirmīt to izmēģināju, un iespaids patiešām ir ļoti apbrīnojams, rodas sajūta, it kā balss skanētu tieši galvā. Vēl vairāk, tas ļauj jums netraucēti klausīties pārējās sarunas.
– Ļoti atjautīgi.
– Kirša kungs šo tehnoloģiju izgudroja pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tagad to piedāvā daudzi plašam patērētāju lokam domāti radioaustiņu zīmolu ražotāji.
"Jācer, ka arī Ludvigs van Bēthovens dabūs savu tiesu," Lengdons nodomāja, būdams pilnīgi pārliecināts, ka patiesais kaulu vadītspējas tehnoloģijas izgudrotājs bija astoņpadsmitā gadsimta komponists, kurš, kļuvis kurls, atklāja, ka var pievienot savām klavierēm metāla stieni un spēlējot iekost to zobos, tādējādi ar žokļa kaula vibrāciju palīdzību perfekti sajūtot skaņu.
– Mēs ceram, ka jūs izbaudīsiet savu ekskursiju, – sieviete sacīja. – Līdz prezentācijas sākumam jums ir vēl stunda, lai apskatītu muzeju. Kad pienāks laiks doties augšā uz auditoriju, jūs saņemsiet audiogida brīdinājumu.
– Pateicos. Vai man ir kaut kas jānospiež, lai…
– Nē, ierīce sāks darboties pati. Jūsu ekskursija sāksies, tiklīdz jūs sāksiet kustēties.
– Ak jā, protams, – Lengdons pasmaidīja. Viņš aizsoļoja pa ātriju pie neliela pulciņa citu apmeklētāju. Tie visi gaidīja liftu, un pie viņu žokļu kauliem bija piestiprinātas līdzīgas radioaustiņas.
Viņš vēl nebija paguvis šķērsot ātriju, kad galvā ieskanējās vīrieša balss.
– Labvakar, un esiet sveicināts Bilbao Gugenheima muzejā! Zinādams, ka balss nāk no viņa radioaustiņām, Lengdons tomēr apstājās kā zemē iemiets un atskatījās. Iespaids bija pārsteidzošs – tieši tā, kā jaunā sieviete bija aprakstījusi, proti, it kā runātājs atrastos viņam galvā.
– Sveicam jūs no visas sirds, profesor Lengdon! – Balss skanēja draudzīgi un viegli, ar mundru britu akcentu. – Mani sauc Vinstons, un es esmu pagodināts šovakar kļūt par jūsu gidu.
"Kam viņi ir likuši to ierunāt? Hjū Grāntam?"
– Šovakar, – možā balss turpināja, – jūs varat brīvi staigāt visur, kur vien vēlaties, un es pacentīšos izskaidrot jums visu, ko jūs tobrīd aplūkosiet.
Cik varēja noprast, visas radioaustiņas bija apgādātas ne vien ar jautru stāstnieku, īpaši katram apmeklētājam sagatavotu ierakstu un kaulu vadītspējas tehnoloģiju, bet arī ar globālās pozicionēšanas sistēmu, lai varētu precīzi noteikt, kurā muzeja vietā apmeklētājs ir apstājies un kurš komentārs ir jāpārraida attiecīgajā vietā.
– Es lieliski apzinos, kungs, – balss piebilda, – ka jūs kā jau mākslas profesors esat viens no mūsu zinošākajiem viesiem, un pastāv iespēja, ka šī iemesla dēļ mans ieguldījums jums nemaz nebūs vajadzīgs. Vēl ļaunāk, varbūt jūs itin nemaz nebūsiet vienisprātis ar to, kā es analizēšu atsevišķus darbus! – Balss neveikli iesmējās.
"Nopietni? Kurš ir sacerējis šo tekstu?" Vajadzēja atzīt, ka jautrais tonis un īpaši viņam sagatavotais pakalpojums bija burvīga nianse, taču Lengdonam šķita grūti iztēloties, cik lielas pūles ir liktas lietā, lai pielāgotu īpašas radioaustiņas katram no daudzajiem simtiem apmeklētāju.
Par laimi, balss uz laiku apklusa, it kā iepriekš ieprogrammētajam sagaidīšanas dialogam būtu pienācis gals.
Lengdons uzmeta skatienu vēl vienam milzīgam, sarkanam transparentam, kas karājās virs pūļa ātrija otrajā pusē.
Edmonds Kiršs
Šovakar mēs speram soli uz priekšu
"Sasodīts, ko gan Edmonds grasās paziņot?"
Tad Lengdons pievērsās liftiem, kam līdzās tērzēja pulciņš viesu. Starp tiem bija divi slaveni globālu interneta kompāniju dibinātāji, ievērojams indiešu izcelsmes aktieris un vairāki citi labi ģērbti ļoti svarīgi ļaudis, kurus Lengdonam droši vien būtu vajadzējis pazīt, tomēr viņš tos neatcerējās. Apzinādamies, ka gan nevēlas, gan arī nav gatavs uzsākt saviesīgu sarunu par sociālajiem tīkliem un Bolivudu, Lengdons aizsoļoja pretējā virzienā un nesteidzīgi tuvojās lielam modernās mākslas darbam, kas bija novietots pie tālākās sienas.
Instalācija bija ievietota tumšā grotā un sastāvēja no deviņām šaurām konveijera lentēm, kas parādījās no spraugām grīdā un strauji virzījās augšup, nozūdot spraugās griestos. Tas viss līdzinājās deviņiem vertikāli slīdošiem eskalatoriem. Uz katras konveijera lentes bija izgaismots teksts.
"Es skaļi lūdzos… Es sajūtu tavu smaržu uz savas ādas… es izrunāju tavu vārdu."
Piegājis tuvāk, Lengdons saprata, ka slīdošās lentes patiesībā ir nekustīgas; kustības ilūziju radīja sīciņu LED lampiņu "āda", kas pārklāja katru no vertikālajiem stariem. Gaismiņas te strauji iedegās, te atkal izdzisa, veidojot vārdus, kas uzradās pie grīdas, uzjoņoja augšup pa lenti un nozuda griestos.
"Es izmisīgi raudu… Tur bija asinis… Neviens man nepateica."
– Tas ir izaicinošs mākslas darbs, – paziņoja atkal pēkšņi uzradies audiogids.
– Tā nosaukums ir "Instalācija Bilbao", un to ir radījusi konceptuālās mākslas pārstāve Dženija Holcere. Tā sastāv no deviņām LED
