kāds šonedēļ ieraudzītu manu rakstāmgaldu, tad nodomātu, ka esmu zaudējis prātu."
Pa visu darba virsmu bija izkaisīts pusducis mazpazīstamu reliģisku tekstu. Tie bija atšķirti un izraibināti ar līmlapiņām. Aiz tiem uz koka paliktņiem gulēja trīs smagi sējumi – Tora ebreju, aramiešu un angļu valodā. Tie visi bija atvērti vienā un tai pašā vietā.
"Pirmā Mozus grāmata. Iesākumā…"
Protams, Kevs šo Radīšanas grāmatu prata noskaitīt no galvas visās trijās valodās; drīzāk viņš mēdza lasīt zinātniskus "Zoharas" komentārus vai padziļinātu kabalistiskās kosmoloģijas teoriju. Tāda līmeņa zinātniekam kā Kevs studēt Radīšanas grāmatu bija tas pats, kas Einšteinam atgriezties pie pamatskolas aritmētikas. Un tomēr rabīns šonedēļ bija nodarbojies tieši ar to, un pierakstu bloknots uz viņa rakstāmgalda bija varmācīgi sašvīkāts ar mežonīgi kricelētu piezīmju straumi – tik juceklīgu, ka arī pats Kevs tikai ar pūlēm spēja kaut ko salasīt.
"Izskatās, ka esmu kļuvis neprātīgs."
Vispirms rabīns Kevs bija sācis ar Toru – izcelšanās stāstu, kas bija kopīgs gan ebrejiem, gan kristiešiem. "Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi." Pēc tam viņš bija ķēries pie Talmuda norādījumu tekstiem un pārlasījis rabīnu skaidrojumus par Ma’aseh Bereshit – "Iesākuma darbu". Pēc tās viņš bija sācis rakņāties pa Midrašu, pētot dažādu godājamu reliģijas pētnieku komentārus, kuros bija mēģināts izskaidrot tradicionālā radīšanas stāsta šķietamās pretrunas. Visbeidzot Kevs bija ieracies "Zoharas" mistiskajā kabalas zinātnē, saskaņā ar kuru neaptveramais Dievs izpaudās kā desmit dažādas zefirotas jeb dimensijas, kas izvietotas pa kanāliem, ko dēvē par Dzīvības koku; no tā veidojušies četri dažādi visumi.
Jūdaismu veidojošo uzskatu mistiskā noslēpumainība Kevam allaž bija šķitusi mierinoša. Tas bija kā Dieva atgādinājums par to, ka cilvēcei nav lemts saprast visas lietas. Un tomēr tagad, kad Kevs bija noskatījies Edmonda Kirša prezentāciju un pārdomājis Kirša vienkāršo un skaidro atklājumu, viņš jutās tik savādi, it kā trīs dienas no vietas būtu ar skatienu urbies novecojušu pretrunu krājumā. Kādā brīdī viņam nebija atlicis nekas cits, kā vien pastumt malā savus senos tekstus un iziet garā pastaigā gar Donavu, lai sakopotu domas.
Rabīns Kevs beidzot bija sācis samierināties ar sāpīgu patiesību: Kirša darbs patiešām varēja radīt katastrofālu atbalsi šīs pasaules ticīgo dvēselē. Zinātnieka atklājums pārdroši noliedza visas tradicionālās reliģijas doktrīnas, turklāt tas tika paveikts sāpīgi vienkārši un pārliecinoši.
"Es nekādi nespēju aizmirst to pēdējo attēlu," Kevs secināja, atsaucis atmiņā Kirša prezentācijas mokošo noslēgumu, ko viņi bija noskatījušies Kirša milzīgajā telefonā. "Šie jaunumi ietekmēs visas cilvēciskās būtnes – nevis tikai dievbijīgos vien."
Kaut gan rabīns Kevs jau vairākas dienas bija gremdējies pārdomās, viņš tomēr vēl aizvien nebija sapratis, ko darīt ar Kirša sniegto informāciju.
Viņš šaubījās, vai arī Valdespino un al-Fadls bija tikuši pie skaidrības. Visi trīs vīri pirms divām dienām bija sazinājušies pa telefonu, taču viņu saruna neizrādījās auglīga.
– Mani draugi, – Valdespino bija iesācis. – Pats par sevi saprotams, ka Edmonda Kirša prezentācija bija satraucoša… daudzējādā ziņā. Es uzstāju, lai viņš man piezvana un mēs turpinām diskusiju, taču viņš ir apklusis. Un tagad es uzskatu, ka mums ir jāpieņem lēmums.
– Es jau to esmu izdarījis, – al-Fadls paziņoja. – Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši. Mums šī situācija ir jāņem savā pārraudzībā. Nevienam nav nekāds noslēpums, ka Kiršs nicina reliģiju, un savu atklājumu viņš pavēstīs tā, lai ticības nākotnei nodarītu maksimāli lielu postu. Mums jārīkojas proaktīvi. Mums pašiem ir jāpaziņo par viņa atklājumu. Nekavējoties. Mums tas jāpasniedz pienācīgā veidā, lai mīkstinātu triecienu un pēc iespējas mazāk apdraudētu ticīgos visā garīgajā pasaulē.
– Es apzinos, ka mēs jau esam runājuši par šī atklājuma pavēstīšanu, – Valdespino iebilda, – taču es diemžēl nekādi nespēju iedomāties, kā šādu informāciju varētu pasniegt tā, lai tā neizklausītos draudīgi. – Viņš smagi nopūtās. – Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst to, ka apzvērējām Kirša kungam neizpaust viņa noslēpumu nevienam.
– Tiesa gan, – al-Fadls apstiprināja, – un arī manī mājo pretrunīgas jūtas attiecībā uz šī zvēresta laušanu, tomēr es uzskatu, ka mums ir jāizvēlas mazākais no abiem ļaunumiem un jārīkojas vispārēja labuma vārdā. Tas ir uzbrukums mums visiem, musulmaņiem, ebrejiem, kristiešiem, hinduistiem, visām reliģijām vienādā apmērā. Paturot prātā to, ka visas mūsu ticības ir vienisprātis par tām pamatpatiesībām, ko Kirša kungs patlaban mēģina graut, mūsu pienākums ir atklāt šo jaunumu tā, lai mūsu kopienās neradītu lieku satraukumu.
– Baidos, ka tas nekādi nebūs iespējams, – Valdespino iebilda. – Ja mēs patiešām apsveram domu par Kirša jaunās vēsts atklāšanu sabiedrībai, vienīgā iespēja ir mest šaubu ēnu pār viņa atklājumu, apšaubīt to, kamēr viņš vēl nav visu izstāstījis pasaulei.
– Vai jūs runājat par Edmondu Kiršu? – al-Fadls noprasīja. – Par ģeniālu zinātnieku, kurš vēl ne reizi nav kļūdījies? Vai tad mēs visi ar viņu nesatikāmies? Viņa prezentācija bija pārliecinoša.
Valdespino kaut ko noņurdēja un tad sacīja:
– Tā nebija pārliecinošāka par visu, ko savulaik paziņoja Galilejs, Bruno vai Koperniks. Reliģijām arī agrāk ir gadījies nokļūt nepatīkamā stāvoklī. Pie mūsu durvīm kārtējo reizi ir skaļi pieklauvējusi zinātne.
– Taču šoreiz tas notiek apjomā, kas ir daudz dziļāks par fizikas un astronomijas atklājumiem! – al-Fadls iesaucās. – Kiršs met izaicinājumu pašai būtībai, visas mūsu ticības pamatiem! Jūs varat citēt vēsturi, cik vien vēlaties, taču neaizmirstiet, ka, par spīti jūsu Vatikāna milzīgajām pūlēm apklusināt tādus cilvēkus kā Galilejs, viņa zinātne beigu beigās tomēr guva virsroku. Un tas pats notiks arī ar Kirša zinātni. Kaut ko tādu nav iespējams apturēt.
Iestājās drūms klusums.
– Mana nostāja šajā jautājumā ir vienkārša, – Valdespino atkal ierunājās. – Es vēlos, kaut Edmonds Kiršs nebūtu veicis šo atklājumu. Baidos, ka mēs neesam gatavi pieņemt to, ko viņš ir noskaidrojis. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka būs labāk, ja šī informācija nemūžam nekļūs publiski zināma. – Viņš uz brīdi apklusa. – Tai pašā laikā es esmu pārliecināts, ka viss mūsu pasaulē notiek tā, kā to iecerējis Dievs. Varbūt Dievs ar lūgšanas starpniecību uzrunās Kirša kungu un pārliecinās viņu pārdomāt un nepaziņot pasaulei par savu atklājumu.
Varēja dzirdēt, kā al-Fadls izsmējīgi nosprauslojas.
– Šaubos, vai Kirša kungs ir no tiem, kuri spēj sadzirdēt Dieva balsi.
– Varbūt arī ne, – Valdespino sacīja. – Taču brīnumi notiek ik dienu.
Al-Fadls kaislīgi atcirta:
– Visu cieņu, bet, ja vien jūs nesāksiet
