style="font-size:15px;"> Viņš bija viens no tiem Vidusjūras izcelsmes vīriešiem, kuriem vecums laimīgā kārtā ir nācis tikai par labu. Gadu gaitā viņa cietie, melnie bārdas rugāji bija mīkstinājušies un pārvērtušies iespaidīgā, iesirmā bārdā, ugunīgi tumšo acu skatiens bija atmaidzis, kļūstot rāmas pārliecības pilns, bet tvirto, melnīgsnējo ādu nu bija apcepinājusi saule, ievelkot tajā grumbas un radot iespaidu, ka šis cilvēks ar samiegtām acīm nemitīgi vēro jūru.
Pat sešdesmit triju gadu vecumā viņa ķermenis bija kalsns un tvirts. Iespaidīgo augumu vēl vairāk izcēla piegulošā uniforma. Tobrīd Avila bija uzposies flotes baltajā parādes uniformā – karaliskā livrejā, kas sastāvēja no baltas formastērpa divrindu žaketes ar platiem, melniem uzplečiem un iespaidīgu apbalvojuma medaļu virkni, iestīvināta, balta krekla ar augstu apkaklīti un baltām biksēm ar zīda uzšuvēm.
"Kaut arī Spānijas armāda varbūt arī vairs nav visvarenākā flote pasaulē, tomēr mēs vēl aizvien protam pienācīgi ietērpt savus virsniekus."
Admirālis šo uniformu nebija vilcis jau vairākus gadus, taču šis vakars bija īpašs. Pirmīt, soļojot pa svešās pilsētas ielām, viņš bija izbaudījis gan sieviešu atzinīgos skatienus, gan to, kā vīrieši centās turēties no viņa pa lielu gabalu.
"Tos, kuri dzīvo saskaņā ar kādu kodeksu, ciena visi."
– Otra tónica? – glītā bāra apkalpotāja apvaicājās. Viņa bija aptuveni trīsdesmit gadus veca, ar kuplu augumu un rotaļīgu smaidu.
Avila papurināja galvu.
– No, gracias.
Krodziņā nebija neviena cita apmeklētāja, un Avila juta bāra apkalpotājas apbrīnas pilno skatienu. Atkal tikt ieraudzītam bija patīkami. "Es esmu atgriezies no bezdibeņa."
Luiss Avila zināja, ka šaušalīgais notikums, kas pirms pieciem gadiem bija gandrīz izpostījis viņa dzīvi, mūžam slēpsies viņa prāta tālākajos nostūros – viens vienīgs apdullinošs mirklis, kad zeme bija atvērusies un aprijusi viņu visu.
Seviļas katedrāle.
Lieldienu rīts.
Caur vitrāžas logiem plūda Andalūzijas saules staru straumes, šķiežot krāšņas raibu krāsu eksplozijas pār katedrāles akmens iekštelpām. Ērģeles dimdināja gaviļu pilnā priekā, kamēr tūkstošiem dievlūdzēju svinēja augšāmcelšanās brīnumu.
Avila bija nometies ceļos pie Komūnijas margām. Viņa sirdī viļņojās pateicība. Pēc mūža, kas bija pavadīts, kalpojot jūrai, viņš tika svētīts ar vislielāko Dieva dāvanu – ģimeni. Plati pasmaidījis, Avila pagriezās un pāri plecam aši atskatījās uz savu jauno sievu Mariju, kura joprojām sēdēja solā, grūtniecības dēļ kļuvusi pārāk neveikla, lai veiktu garo ceļu pa eju. Viņai līdzās savam tēvam satraukti māja abu trīsgadīgais dēls Pepe. Avila pamirkšķināja puisēnam, un Marija sirsnīgi uzsmaidīja vīram.
"Paldies tev, Dievs," Avila nodomāja un no jauna pagriezās pret margām, lai pieņemtu vīna kausu.
Nākamajā mirklī klusajā katedrālē atbalsojās apdullinošs sprādziens.
Ar vienu vienīgu gaismas zibsni visa viņa pasaule uzliesmoja.
Sprādziena vilnis spēcīgi trieca Avilu pret Komūnijas margām. Viņa augumu saspieda svilinošais gruvešu un cilvēku ķermeņa daļu uzplūds. Atguvis samaņu, Avila biezajos dūmos nespēja ievilkt elpu un uz mirkli pat nesaprata ne to, kur atrodas, ne arī to, kas pirmīt noticis.
Tad cauri džinkstēšanai ausīs viņš saklausīja ciešanu pilnus kliedzienus. Avila steidzās piecelties, šausmās apjēgdams, kur atrodas. Viņš sev iegalvoja, ka viss ir tikai briesmīgs sapnis. Viņš grīļojoties devās atpakaļ pa piedūmoto katedrāli, spraucās garām vaidošajiem un sakropļotajiem ļaudīm, izmisumā klupa un turpināja virzīties aptuveni uz to pusi, kur vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija smaidījuši viņa sieva un dēls.
Tur vairs nekā nebija.
Ne solu rindu, ne cilvēku.
Tikai asiņaini gruveši uz apdegušas akmens grīdas.
Šaušalīgās atmiņas žēlsirdīgi satrieca bāra durvju zvana šķindoņa. Avila paķēra savu toniku un aši iemalkoja, lai padzītu tumsu. Tā viņam bija nācies darīt jau neskaitāmas reizes.
Bāra durvis atsprāga līdz galam vaļā. Avila pagriezās un ieraudzīja, ka pa tām ieklūp divi drukni vīri. Viņi greizā tonī dziedāja kādu īru kaujas dziesmu un bija ģērbušies zaļos futbolkreklos, kas tikai ar pūlēm spēja nosegt viņu vēderus. Acīmredzot pēcpusdienas mačā bija uzvarējusi Īrijas viesu komanda.
"Uzskatīsim, ka tas ir man domāts mājiens," Avila nodomāja un piecēlās. Viņš palūdza rēķinu, taču bāra apkalpotāja tikai pamirkšķināja viņam un noraidoši atmeta ar roku. Avila pateicās un pagriezās, lai dotos prom.
– Velns un elle! – viens no ienācējiem iekliedzās, blenzdams uz Avilas iespaidīgo uniformu. – Tas tak ir Spānijas karalis!
Abi vīri izplūda smieklos un piegrīļojās viņam klāt.
Lai dotos uz durvīm, Avila mēģināja izvairīties, taču lielākais no vīriem rupji sagrāba viņu aiz rokas un parāva atpakaļ pie bāra krēsla.
– Pagaidiet, jūsu augstība! Mēs esam veikuši tālu ceļu uz Spāniju; tagad mēs gribam iedzert kausu alus kopā ar karali!
Avila nopētīja vīra netīro roku, kas bija satvērusi viņa nesen izgludināto piedurkni.
– Laidiet mani vaļā, – viņš klusi sacīja. – Man jāiet prom.
– Nē… tev tagad jāpaliek, lai iedzertu alu, amigo. – Vīra tvēriens kļuva ciešāks. Viņa draugs ar netīru pirkstu sāka bakstīt medaļas pie Avilas krūtīm.
– Izskatās, ka tu esi īsts varonis, tētuk. – Viņš paraustīja vienu no Avilas visvērtīgākajiem apbalvojumiem. – Viduslaiku vāle? Tātad tu esi bruņinieks spožās bruņās?! – Viņš skaļi iesmējās.
"Esi iecietīgs," Avila sev atgādināja. Viņš bija sastapis neskaitāmus šādus cilvēkus – vientiesīgas, nelaimīgas dvēseles, kas nekad nebija neko aizstāvējušas un tikai akli un ļaunprātīgi izmantojušas citu izcīnītās tiesības un brīvības.
– Patiesībā, – Avila klusi atteica, – šī vāle ir Spānijas flotes Unidad de Operaciones Especiales simbols.
– Īpašo uzdevumu vienība? – Vīrs izlikās, ka bailēs nodreb. – Ļoti iespaidīgi. Un kas tas par simbolu? – Viņš norādīja uz Avilas labo roku.
Avila uzmeta skatienu savai plaukstai. Tās vidū mīkstajā miesā vīdēja melns tetovējums – četrpadsmitajā gadsimtā radies simbols.
"Šī zīme mani sargā," Avila nodomāja, uzmanīgi nopētījis simbolu. "Kaut arī man tā nebūs vajadzīga."
– Lai
