Bērnu psiholoģija – bērnu psihologiem, vecākiem, ģimenēm. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Bērnu psiholoģija – bērnu psihologiem, vecākiem, ģimenēm - Edgars Auziņš страница 18

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Bērnu psiholoģija – bērnu psihologiem, vecākiem, ģimenēm - Edgars Auziņš

Скачать книгу

vecuma bērnam parasti ir nepietiekami diferencēts veselums. Mūsu valstī tas viss ir ļoti diferencēts, tāpēc pieaugušā uzvedība nerada iespaidu, ka tā ir tikpat spontāna un naiva kā bērna uzvedība. Kad pirmsskolas vecuma bērns nonāk krīzē, visnepieredzējušākajam novērotājam uzreiz ir skaidrs, ka bērns pēkšņi zaudē naivumu un spontanitāti uzvedībā, attiecībās ar citiem viņš kļūst ne tik saprotams visās izpausmēs kā agrāk. Ikviens zina, ka 7 gadus vecs bērns ātri stiepjas garumā, un tas norāda uz vairākām izmaiņām organismā. Ir taisnība, ka bērns dramatiski mainās, un izmaiņas ir dziļākas, sarežģītākas nekā izmaiņas, kas novērotas trīs gadu krīzē. Šīs krīzes simptomi ir ļoti dažādi. Bērns sāk būt manierīgs, kaprīzs, staigāt citādi, nekā viņš staigāja iepriekš, viņa uzvedībā parādās kaut kas smieklīgs un mākslīgs, kaut kāda fidgeting, klaunāde, klaunāde; Viņš izliekas par bufonu. Kāpēc tik nemotivēta klaunāde ir pārsteidzoša? Kad bērns skatās uz spīdīgu tējkannu, uz kuras virsmas tiek iegūts neglīts attēls, vai spoguļa priekšā veido grimases, viņš vienkārši uzjautrina. Bet, kad viņš ienāk telpā ar salauztu gaitu, runā čīkstošā balsī, tas nav motivēts, tas ir pārsteidzošs. Neviens nebūs pārsteigts, ja pirmsskolas vecuma bērns saka muļķīgas lietas, jokus, lugas, bet, ja viņš izliekas par bufonu un tādējādi izraisa nosodījumu, nevis smieklus, tas rada iespaidu par nemotivētu uzvedību. Šīs iezīmes norāda uz spontanitātes un naivuma zudumu, kas bija raksturīgs pirmsskolas vecuma bērnam. Septiņus gadus veca bērna ārējā atšķirīgā iezīme ir bērnišķīgas spontanitātes zudums, nedaudz pretenciozas, mākslīgas, manierīgas un saspringtas uzvedības parādīšanās. Nozīmīgāko septiņu gadu vecuma krīzes iezīmi varētu saukt par bērna personības iekšējās un ārējās puses diferenciācijas sākumu. Kas slēpjas aiz iespaida par bērna uzvedības naivumu un spontanitāti pirms krīzes? Naivums un spontanitāte nozīmē, ka bērns no ārpuses ir tāds pats kā iekšpusē. Viens klusi pāriet otrā, vienu uzreiz nolasām kā otra atklājumu. Kādas darbības mēs saucam par tūlītējām? Pieaugušajiem ir ļoti maz bērnišķīgas naivuma un spontanitātes, un to klātbūtne pieaugušajiem rada komisku iespaidu. Piemēram, komiksu aktieris Čārlzs Čaplins izceļas ar to, ka, spēlējot nopietnus cilvēkus, viņš sāk izturēties ar neparasti bērnišķīgu naivumu un spontanitāti. Tas ir viņa komēdijas galvenais nosacījums. Neatliekamības zaudēšana nozīmē intelektuālā elementa ieviešanu mūsu rīcībā, kas ir ķīlis starp pieredzi un tūlītēju rīcību, kas ir tieši pretēja bērna naivai un spontānai rīcībai. Tas nenozīmē, ka septiņu gadu krīze noved no tūlītējas, naivas, nediferencētas pieredzes līdz galējam polam, bet, patiešām, katrā pieredzē, katrā tās izpausmē rodas noteikts intelektuāls brīdis. Viena no sarežģītākajām mūsdienu psiholoģijas un personības psihopatoloģijas problēmām ir problēma, ko varētu saukt par nozīmes pieredzi. Vajadzību un motīvu reorganizācija, vērtību pārvērtēšana ir galvenais punkts pārejā no vecuma uz vecumu. Tajā pašā laikā mainās arī vide, t.i., bērna attieksme pret vidi. Citas lietas sāk interesēt bērnu, viņā rodas citas darbības, un bērna apziņa tiek rekonstruēta, ja apziņa tiek saprasta kā bērna saistība ar vidi.

      Atmiņas sākumskolas skolēniem

      Pamatskolas vecumā atmiņa, tāpat kā visi citi garīgie procesi, būtiski mainās. Viņu būtība ir tāda, ka bērna atmiņa pakāpeniski iegūst patvaļas iezīmes, kļūstot apzināti regulēta un pastarpināta. "Atmiņa šajā vecumā kļūst par domāšanu" (D. B. Elkonins, Bērnu psiholoģija, Maskava, 1989, 56. lpp.). Mnemoniskās funkcijas pārveidošana ir saistīta ar ievērojamu tās efektivitātes prasību pieaugumu, kura augsts līmenis ir nepieciešams, lai veiktu jaunus mnemoniskus uzdevumus, kas rodas izglītības pasākumu gaitā. Tagad bērnam ir daudz jāiegaumē: burtiski jāiegaumē materiāls, jāspēj to pārstāstīt tuvu tekstam vai saviem vārdiem, turklāt atcerieties, ko viņš ir iemācījies, un pēc ilga laika varēsiet to reproducēt. Bērna nespēja iegaumēt ietekmē viņa akadēmisko sniegumu un galu galā ietekmē viņa vai viņas attieksmi pret mācīšanos un skolu. Jaunāko skolēnu spēja brīvprātīgi iegaumēt nav vienāda visā pamatskolā. Pirmklasniekiem (kā arī pirmsskolas vecuma bērniem) ir labi attīstīta piespiedu atmiņa, kas fiksē spilgtu, emocionāli piesātinātu informāciju un bērna dzīves notikumus. Tomēr ne viss, kas pirmklasniekam ir jāiegaumē skolā, viņam ir interesants un pievilcīgs. Tāpēc šajā gadījumā tiešā atmiņa vairs nav pietiekama. Atmiņas uzlabošana pamatskolas vecumā galvenokārt ir saistīta ar dažādu iegaumēšanas metožu un stratēģiju apguvi, kas saistītas ar iegaumētā materiāla organizēšanu un apstrādi izglītības pasākumu gaitā. Tomēr bez īpaša darba, kas vērsts uz šādu metožu veidošanos, tās spontāni attīstās bērniem un bieži vien ievērojami atšķiras 1.-2. un 3.-4. klašu skolēniem. Bērniem vecumā no 7 līdz 8 gadiem ir raksturīgi, ka bērnam ir daudz vieglāk kaut ko iegaumēt, neizmantojot nekādus līdzekļus, nekā iegaumēt to ar īpašas organizācijas un materiāla izpratnes palīdzību. Uz jautājumu: "Kā jūs atcerējāties?", šī vecuma bērns visbiežāk atbild: "Es tikko to atcerējos, un tas ir viss." Tā kā mācīšanās uzdevumi kļūst sarežģītāki, attieksme "vienkārši atcerieties" vairs neattaisno sevi, kas liek bērnam meklēt veidus, kā organizēt materiālu. Vissvarīgākie ir semantiskās iegaumēšanas paņēmieni, kas ir loģiskās atmiņas pamats. Loģiskās atmiņas pamatā ir domāšanas procesu izmantošana kā atbalsts, iegaumēšanas līdzeklis. Šādas atmiņas pamatā ir izpratne. Šajā sakarā ir lietderīgi citēt Leo Tolstoja paziņojumu: "Zināšanas ir zināšanas tikai tad, ja tās tiek iegūtas ar domu centieniem, nevis tikai ar atmiņu." Sākumskolas vecums ir jutīgs pret augstāku brīvprātīgās iegaumēšanas formu veidošanos, tāpēc šajā periodā visefektīvākais ir mērķtiecīgs attīstības darbs mnemoniskās darbības apguvē. Semantiskā atmiņa balstās uz izpratni, t.i., uz domāšanas darbību, un ir saistīta ar valodas attīstību. Semantiskās iegaumēšanas procesā, pirmkārt, tiek izveidoti iegaumēšanai piemēroti savienojumi, t.i. lielas atsaukšanas struktūrvienības, tā sauktie mnemoniskie balsti, kas ļauj pārvarēt īstermiņa iegaumēšanas ierobežojumus. Iegaumēšanai izmantotie savienojumi nav neatkarīgi, bet gan palīglīdzekļi, tie kalpo kā līdzeklis, lai palīdzētu kaut ko atcerēties. Visefektīvākais būs mnemoniskie balsti, kas atspoguļo materiāla galvenās idejas. Tās ir paplašinātas semantiskās vienības. Bērniem ar nepietiekami attīstītu atmiņu galvenie veidi, kā to kompensēt, ir semantiskās atmiņas attīstība: spēja vispārināt materiālu, izcelt galvenās idejas tajā. Efektīvu mācību metodi mnemonisko balstu radīšanai izstrādāja K.P.Maltseva (1958). Šo metodi, ko sauc par "semantiskajām vienībām", var izmantot visu vecumu skolēniem, kuriem ir grūtības mnemoniskajā darbībā, sākot no otrās klases. Visērtāk šo mācību metodi izmantot pamatskolā. Metodika sastāv no tā, ka studentam tiek dots uzdevums izcelt galveno tekstu (izveidojot mnemoniskus balstus) un norādot teksta analīzes ceļu. Lai izolētu galveno punktu, studentam ir jāatbild uz diviem jautājumiem pēc kārtas: "Uz ko (vai ko) attiecas šī daļa?" un "Kas par to ir teikts (ziņots)?" Atbilde uz pirmo jautājumu ļauj izcelt galveno punktu daļā, uz kuru tā attiecas, un otrais jautājums apstiprina šīs atlases pareizību. Mācību metodikai ir divas daļas. Pirmā daļa ir semantisko balstu identificēšana, otrā ir plāna sagatavošana un izmantošana kā semantisks atbalsts skolēna mnemoniskajai darbībai.

      Kāpēc jums ir nepieciešams attīstīt savu atmiņu

      Bērnam nav jāspēj atcerēties visu pasaulē, bet laba atmiņa ir uzticīgs palīgs dzīvē un, pats galvenais, studijās. Spēja atcerēties ir tieši saistīta ar vecumu, un jau ir pierādīts, ka jo vecāks ir bērns, jo labāk darbojas viņa atmiņa. Zinātnieki uzskata, ka tas ir saistīts ne tik daudz ar pašas atmiņas attīstību, bet gan ar tās pielietošanas tehnikas uzlabošanu. Tas ir, kad bērni kļūst vecāki, viņi iemācās piemērot konkrētu stratēģiju, kas ļauj viņiem vieglāk un efektīvāk atcerēties

Скачать книгу