saruna, demonstrācija.
Izglītojoša spēle, novērošana.
Analīzes vispārināšana un klasificēšana (sistematizācija).
– Forma. Izmantojiet sarežģītas klases (metodisko un izglītības metožu kombinācija viena veida darbības kontekstā) un kombinētās klases (vairāku veidu aktivitāšu kombinācija vienas nodarbības kontekstā). Tas veicina kognitīvās attīstības strukturēšanu uz ķēdes pamata: uztvere – domāšana – iztēle.
– Kontrole un diagnostika. Sistemātiski veiciet šādas darbības:
– kontrolsadaļas prasmju, zināšanu un iemaņu apzināšanai atbilstoši programmas saturam (1 reizi 2 mēnešos);
– psiholoģiskā un pedagoģiskā diagnostika, lai noteiktu attīstības psiholoģisko un pedagoģisko īpašību dinamiku (2 reizes gadā).
Šīs kontroles un testēšanas formas liecina par pedagoģiskās ietekmes efektivitāti.
Izglītības procesa psiholoģiskais atbalsts balstās uz izglītības stratēģiju psiholoģizāciju. Psiholoģizētā izglītības stratēģija ir psiholoģisku attieksmju kopums, kas nosaka pedagoģisko ietekmju virzienu.
Pamata attieksme ir katra indivīda pašvērtības un unikalitātes atzīšana. Šai disertācijai lielā mērā jānosaka pedagoga stāvoklis attiecībā pret bērniem. Šīs pozīcijas veidošana tiek veikta dialogiskās komunikācijas procesā starp pieaugušo un bērnu noteiktos apstākļos:
Bērna tiesību uz savu viedokli (sevi) atzīšana;
– nodrošināt bērnam tiesības izvēlēties (alternatīvu) dzīves situāciju risināšanu;
– sadarbība un partnerība pieaugušo un bērnu aktivitātēs.
Nākamā psiholoģiskā attieksme ir bērna personības pozitīva pieņemšana, pamatojoties uz pozitīvām cerībām (avansu). Pozitīvas vai negatīvas cerības tiek realizētas, prognozējot darbības, un tās regulē atlīdzības un sodu sistēma. Ir zināms, ka bērns aug par to, ko uz viņu projicē pieaugušo cerības. Neskatoties uz to, vecāki un aprūpētāji bieži saka: "Es zināju, ka tu kļūsi netīrs (cīnīsies, salauzīsi vāzi, nokritīsi…)."
Cerību saturs var atšķirties, bet dominējošā zīme norāda uz bērna personības pieņemšanu vai noraidīšanu.
Svarīgs nosacījums vecāku stratēģijas psiholoģizācijai ir ņemt vērā bērna individuālās īpašības.
Vienas vecuma grupas bērniem psihofizioloģiskās īpašības, kas saistītas ar nervu sistēmas darbību, ir plaši diferencētas. Tās ir atšķirības dzīves ātrumā, steniskumā, kā darba spēju rādītājā un nervu un garīgo procesu plastiskumā.
Piemēram, diviem viena vecuma bērniem var būt atšķirība izrādes saglabāšanas laikā no 5 līdz 40 minūtēm. Ar tādu pašu brīvprātības līmeni viens 5 gadus vecs bērns var regulēt savu uzvedību, bet cits to nespēj.
Pedagogi un vecāki visbiežāk vadās pēc vidējās attīstības vecuma normas. Tomēr, novērtējot bērna attīstības individuālo gaitu, stingra orientācija uz normu ir nepieņemama. Lai noteiktu objektīvu pieeju konkrētam bērnam, papildus vecumam un funkcionālajām attīstības normām ir jāņem vērā situācijas izmaiņu iespējamība (palēnināšanās, emocionālā kavēšana, uzbudinājums utt.).
Īpašu vietu aizņem koncentrēšanās uz pieaugušā personīgo transformāciju, t.i. uz vecāku un pedagogu darbu pie sevis. Veidojot pedagoģisko stratēģiju, ir nepieciešama sevis pārveidošanas pozīcija, jo par izglītību atbildīgā pieaugušā personība ir ļoti svarīga.
Piemēram, autoritārs, agresīvs audzināšanas stils veicina kolektīva "ļauna" pieauguša cilvēka tēla veidošanos bērniem.
Agresīvu un nomāktu pieaugušo reakciju nevajadzētu "izgāzt" uz bērnu, jo šī bīstamā un nesodītā izlādes metode rada lielu kaitējumu bērnu garīgajai veselībai.
Pirmsskolas iestādes bērnu praktiskā psihologa vispārējās profesionālās stratēģijas kontekstā pedagoģiskā procesa psiholoģiskais atbalsts tiek organizēts kā plānota darbība un darbība pēc administrācijas un mācībspēku pieprasījuma. Šī darbība tiek veikta, izmantojot nodarbību un spēļu psiholoģisko analīzi, pašreizējo un kontroles psihodiagnostiku, psihoekspertīzi un psiholoģiskās konsultācijas.
Noslēgumā jāatzīmē, ka iesniegtā "sarežģītā", starpdisciplinārā pieeja pirmsskolas vecuma bērnu izglītībai un audzināšanai veicina bērnu speciālistu profesionālās problēmas risināšanu – praktiskās psiholoģiskās un pedagoģiskās sadarbības problēmu.
(Bērnu praktiskā psiholoģija / Rediģējis profesors T. D. Martsinkovskaja).
Bērna praktiskā psihologa normatīvā dokumentācija
Svarīga psihologa profesionālās darbības sastāvdaļa pirmsskolas iestādē ir dažāda veida dokumentācijas sagatavošana. Dokumentācija pavada katru praktiskā psihologa darba jomu no izglītības un konsultācijām, profilaktiskām līdz korekcijas un diagnostikas darbībām.
Dokumentācijas kopums (pakete) pirmsskolas iestādes praktiskajam psihologam ir sadalīts vairākos veidos: normatīvs, īpašs un organizatorisks un metodisks.
Normatīvā dokumentācija ir dokumentācijas veids, tas ir, dokumentu kopums, kas nosaka psihologa profesionālās darbības standartus un normas izglītības sistēmā. Normatīvo dokumentu saraksts ietver:
ANO Konvencija par bērna tiesībām.
Noteikumi par psiholoģisko dienestu izglītības sistēmā.
Nolikums par praktisko psihologu.
Praktiskā izglītības psihologa kvalifikācijas raksturojums (speciālista darba apraksts un standarts).
Noteikumi par izglītības psihologa sertifikāciju ar attiecīgo pielikumu.
Šī dokumentācija ir psihologa profesionālās darbības normatīvais regulējums, un tā tiek savlaicīgi aizstāta, atjauninot izglītības sociāli tiesiskās normas.
Reģistrējot speciālistu, pamatojoties uz vienošanos vai līgumu, psihologs un bērnu iestādes administrācija atsevišķos punktos nosaka funkcionalitātes, laika grafika un algas jautājumus. Šajā gadījumā līgums ir iekļauts normatīvo dokumentu sarakstā.
Īpaša dokumentācija
Īpaša dokumentācija ir īpašs praktiskā psihologa dokumentācijas veids, kas nodrošina viņa profesionālās darbības materiālos un procesuālos aspektus. Īpaša dokumentācija ietver: psiholoģiskos ziņojumus; korekcijas kartes; diagnostisko izmeklējumu protokoli, koriģējošās nodarbības, sarunas, intervijas u.c.; garīgās attīstības kartes (vēsture); psiholoģiskās īpašības; izraksti no psiholoģiskajiem ziņojumiem un attīstības kartēm.
No iepriekš minētās dokumentācijas ir slēgti trīs veidi, proti: secinājumi, korekcijas kartes un protokoli. Pārējie trīs
