vai korekcijas uzdevumu veikšanas laikā. Vienīgie izņēmumi ir sarunu protokoli. Tie visbiežāk tiek aizpildīti post factum, procedūras beigās. Tas tiek darīts ar mērķi radīt dabiskāku vidi dialogam.
Dažreiz psihologi izmanto diktofonu, lai ierakstītu procedūras, kas saistītas ar aktīvu verbālo darbību. Tas palīdz koncentrēt uzmanību uz citiem svarīgiem rādītājiem, piemēram, personiskajām un emocionālajām izpausmēm (imitācijas kompleksi, lomu pozīciju maiņa utt.).
Pēdējais psihologa īpašās dokumentācijas sarakstā ir attīstības karte (vēsture) kā informācijas kopums par bērna vecuma attīstību, kas sniegts ontoģenētiskajā aspektā.
Attīstības karte ietver personas pamatdatus, informāciju par vecākiem un citiem ģimenes locekļiem, kā arī par bērna sociālajiem un dzīves apstākļiem. Izmaiņas ģimenes sastāvā (tuvinieku zaudējums, brāļu un māsu parādīšanās), nozīmīga pieaugušā maiņa bērna dzīvē, ģimenes attiecību stili – visi šie fakti tiek fiksēti un analizēti no psiholoģiskā viedokļa.
Pastāv prakse šo dokumentu kopīgi izpildīt ar pirmsskolas iestādes medicīnas speciālistu. Tas ir saistīts ar nepieciešamību analizēt informāciju par pirmsdzemdību un pēcdzemdību attīstību, t.i., grūtniecības un dzemdību gaitas īpatnībām, kā arī iespējamām komplikācijām jaundzimušā periodā. Turklāt tiek izmantota hronisku un akūtu slimību anamnēze zīdaiņa vecumā un agrā bērnībā, informācija par bērna traumām un operācijām, kā arī speciālistu veikto izmeklējumu kopsavilkumi. Šī informācija nav psiholoģiska, bet palīdz noteikt bērna attīstības noviržu cēloņus. Precīzāk, tas izslēdz organisko un funkcionālo īpašību cēloņus.
Turklāt neiropsiholoģiskās attīstības īpatnības tiek reģistrētas saskaņā ar vecuma normu aplēsēm (kad bērns sāka turēt galvu, sēdēt, staigāt, runāt; pasīvās un aktīvās runas attīstība; pirmās mehāniskās un emocionālās reakcijas).
Turklāt attīstības karte ietver bērna adaptācijas un dzīves aktivitāšu iezīmes pirmsskolas iestādē un viņa mijiedarbības ar vienaudžiem īpašības.
Kas attiecas uz šī dokumenta dizainu, to var iesniegt tabulas veidā vai brīvi aprakstīt iepriekš minētos bērna fiziskās, neiro-garīgās un sociālās attīstības parametrus dažādos vecuma posmos.
Aptuvenās vadlīnijas bērna normālai attīstībai
Ir noteiktas uzvedības vadlīnijas, kas ļauj aizdomām par bērna garīgās attīstības ātruma traucējumiem. Zināšanas par šīm vadlīnijām ir noderīgas un nepieciešamas tiem, kas ir atbildīgi par bērna audzināšanu (V. I. Garbuzovs, 1990).
Tik:
Līdz 1 gadu vecumam bērns lieto 7-14 vārdus, koncentrējas uz vienu lietu līdz 15 minūtēm, apgūst vārda "aizliegts" nozīmi, sāk staigāt (± 2 mēnešus).
Līdz 1,5 gadu vecumam bērna vārdu krājums ir 30-40 vārdi, viņš labi staigā, atpazīst un parāda attēlos redzamo objektu attēlus un labi saprot viņam adresēto runu. Bērna galvenie jautājumi ir "Kas?" un "Kas?"
Līdz 2 gadu vecumam vārdu krājums palielinās līdz 300-400 vārdiem, bērna galvenie jautājumi ir "Kas tas ir?", "Kas tas ir?" Veidojas frāzes runa (meitenēm, bieži vien līdz 1,5 gadu vecumam). Jautājumu klātbūtne norāda uz labu bērna garīgo attīstību. Viņš zīmē līnijas, turot dūrē zīmuli, būvē bloku torni.
Līdz 2,5 gadu vecumam vārdu krājums ir aptuveni 1000 vārdu. Parādās aptuvenie jautājumi "Kur?", "Kur?", "Kur?", "Kad?". Šajā vecumā runas attīstības aizkavēšanās ir satraucoša – tas var liecināt par garīgu atpalicību vai kurlumu.
Līdz 3 gadu vecumam parādās jautājums par jautājumiem: "Kāpēc?" Bērns pārstāsta dzirdēto un redzēto, ja viņam palīdz ar vadošajiem jautājumiem. Viņš izmanto saliktus un pat saliktus teikumus, kas norāda uz viņa domāšanas sarežģītību. Viņš saprot, kas ir "viens", "maz", "daudzi", atšķir kreiso un labo pusi. Ar vienu raksturīgu detaļu viņš var atpazīt visu: ar zaķa ausīm, ar ziloņa stumbru.
Līdz 3,5 gadu vecumam viņš apgūst dizainu, parādās plānošanas elementi. Parādās lomu spēles elementi ar objektiem un nedaudz vēlāk ar vienaudžiem. Bērns ir emocionāls: savtīgs, jūtīgs, priecīgs, skumjš, labvēlīgs, naidīgs, skaudīgs, spējīgs uz empātiju.
Līdz 4 gadu vecumam viņš spēj saprast to, ko viņš vēl nav redzējis, bet to, ko viņam ir saprātīgi teicis. Viņš no attēla sastāda vienkāršu, bet diezgan detalizētu stāstu, jēgpilni pabeidz teikumu, ko sācis pieaugušais, spēj vispārināt un apkopot jēdzienu. Pamatjautājums ir "Kāpēc?" (Bērnam ar attīstības traucējumiem dominē jautājumi "Kas?", "Kur?", "Kur?"). Parādās lomu spēle ar vienaudžiem. Var darīt vienu lietu 40-50 minūtes.
Līdz 4,5 gadu vecumam viņš spēj izvirzīt mērķi un plānot tā sasniegšanu. Uzdod jautājumu "Kāpēc?"
Līdz 5 gadu vecumam viņš var pateikt savu uzvārdu, vārdu, patronīmu, vecumu, adresi, transportu, kas dodas mājās. Viņš zina, kā izmantot celtniecības komplektu, var salikt rotaļlietu saskaņā ar shēmu, uzzīmēt cilvēku ar visām ķermeņa daļām.
No 5, 5 gadu vecuma bērnam ir pieejami visi izglītības veidi, viņš būtībā ir gatavs mācīties.
Līdz 6 gadu vecumam vārdu krājums ir aptuveni 4000 vārdu. Bērnam ir piekļuve vienkāršu sakāmvārdu un teicienu nozīmei, viņš viegli redz attēlu sižeta savienojumu un, pamatojoties uz tiem, sastāda stāstu. Viegli vispārina un izolē objektus, atrisina vienkāršas aritmētiskas problēmas. Viņš zina daudz spēļu, zina, kā izgudrot zemes gabalu. Viņš ir orientēts telpā, laikā (vakar, šodien, rīt), attiecībās starp cilvēkiem. Attēlojot vīrieti, Viņš zīmē kaklu starp galvu un ķermeni, drēbēm, apaviem.
Zinot pirmsskolas vecuma bērna psihomotorās attīstības ārējās, uzvedības normas, pieaugušie varēs savlaicīgi pielāgot pedagoģisko ietekmi uz bērnu, novērst garīgās atpalicības rašanos un palīdzēt viņam maksimāli izmantot visas iespējas, ko sniedz šis vecuma posms. Gadījumā, ja bērna garīgās attīstības ātrums ir ļoti traucēts, šāda shēma acīmredzami nav pietiekama, jo ir nepieciešams noteikt patiesos cēloņus, kas to izraisa, un terapeitiskajam un psiho-korekcijas darbam ar šādu bērnu ir nepieciešamas īpašas metodes, kas pieder pie defektologu un psihoneirologu kompetences.
No I. V. Dubrovinas grāmatas "Psihokorekcijas un attīstības darbs ar bērniem"
Garīgā atpalicība
Bērna garīgās attīstības ātruma palēnināšanos var izraisīt pedagoģiskā nolaidība, garīgā atpalicība centrālās nervu sistēmas noteiktas organiskas nepietiekamības dēļ, kā arī vispārēja smadzeņu struktūru nepietiekama attīstība, kas izraisa dažādas garīgās atpalicības formas. Pedagoģiskā nolaidība ir bērna attīstības kavēšanās, kas ir saistīta ar viņa dzīves un audzināšanas apstākļiem. Ilgstošs informācijas trūkums, garīgās stimulācijas trūkums jutīgos periodos var izraisīt strauju bērna garīgās attīstības potenciāla samazināšanos. Neskatoties uz to, ar pareizu un savlaicīgu individuālu pieeju šādam bērnam, pietiekamu attīstības
