Bērnu psiholoģija – bērnu psihologiem, vecākiem, ģimenēm. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Bērnu psiholoģija – bērnu psihologiem, vecākiem, ģimenēm - Edgars Auziņš страница 24
No I. V. Dubrovinas grāmatas "Psihokorekcijas un attīstības darbs ar bērniem"
Bērnības autisms. SSK-10 diagnostikas kritēriji
Kvalitatīvus sociālās mijiedarbības traucējumus pārstāv vismaz divi no šādiem pieciem:
Nespēja adekvāti izmantot skatienu aci pret aci, sejas izteiksmes, pozas un ķermeņa žestus, lai regulētu sociālo mijiedarbību.
Nespēja veidot attiecības ar vienaudžiem, izmantojot savstarpēju interešu, emociju vai kopīgu aktivitāšu apmaiņu.
• Reti meklē vai izmanto citu atbalstu, lai gūtu mierinājumu vai līdzjūtību stresa brīžos un/vai nomierinātu vai simpatizētu citiem, kuriem ir stresa vai stresa pazīmes
Spontānas vēlmes dalīties priekā, interesēs vai sasniegumos trūkums ar citiem
Sociāli emocionālās savstarpīguma trūkums, kas izpaužas kā traucētas vai deviantas reakcijas uz citu cilvēku emocijām vai uzvedības modulācijas trūkums atbilstoši sociālajam kontekstam, vai slikta sociālās un komunikatīvās uzvedības integrācija
Kvalitatīvi komunikācijas traucējumi, ko raksturo vismaz viens no šādiem elementiem
Aizkavēta vai pilnīga runātās valodas attīstības neesamība, kas nav saistīta ar mēģinājumiem kompensēt, izmantojot žestus vai sejas izteiksmes kā alternatīvu saziņas modeli (pirms kura bieži vien nav komunikatīvās kolibri)
Daudzveidīgas, spontānas, iedomātas vai (agrākā vecumā) sociālās imitācijas rotaļu trūkums
Relatīva nespēja uzsākt vai uzturēt sarunu
Stereotipisks vai atkārtots valodas lietojums vai idiosinkrātisks vārdu vai teikumu lietojums
Ierobežota, atkārtota vai stereotipiska uzvedība, intereses vai darbības, ko pārstāv vismaz viens no šiem četriem
– aktīvs darbs ar stereotipiskiem un ierobežotiem interešu veidiem
Skaidra apņemšanās ievērot konkrētas nefunkcionālas rutīnas un rituālus
Stereotipiskas un atkārtotas mehāniskas kustības
– darbības ar objektu daļām vai nefunkcionāliem spēles materiāla elementiem
Lai noteiktu diagnozi, ir jābūt pierādījumiem par attīstības traucējumiem pirmajos trīs dzīves gados.
Atspoguļojot mēģinājumus panākt diagnostikas vienprātību šajā jomā, var atzīmēt, ka atšķirības starp pēdējiem 2 diagnostikas kritērijiem ir nelielas.
Ir daži simptomi, kas bieži parādās autismā, bet netiek uzskatīti par galvenajiem diagnozes noteikšanas simptomiem. Tomēr tie ir pelnījuši uzmanību, tie ir hiperaktivitāte (īpaši agrā bērnībā vai pusaudža gados), dzirdes paaugstināta jutība un hiposensitivitāte un dažādas reakcijas uz skaņu (skaidri izpaužas īpaši pirmajos 2 dzīves gados, bet parasti periodiski vai pastāvīgi pieaugušajiem), paaugstināta jutība pret pieskārienu, neparasti ēšanas paradumi, tostarp nepārtikas uzņemšana, paškaitējums, Samazināta sāpju jutība, agresīvas izpausmes un garastāvokļa izmaiņas. Tās rodas vismaz 1/3 cilvēku, kuriem ir šis traucējums.
Situācija slima bērna ģimenē
Ģimenē parādījās bērns, kura dzimšanu visi ļoti gaidīja. Bet negaidīti ikvienam viņa dzimšana bija saistīta ar lielām grūtībām un pieredzi. Vecāki, kuri tik ļoti baidījās zaudēt savu bērnu, uzzināja, ka viņu mazulim ir nopietnas attīstības problēmas, lai gan draudi viņa dzīvībai bija beigušies. Pēc ārstu domām, bērnam bija vairākas iedzimtas anomālijas, sarežģīts traucējums, smagi iedzimti defekti, kas rada šaubas par viņa "normālu" attīstību. Daudzu šādu ģimeņu dzīve dramatiski mainās, slima bērna piedzimšanas notikums tiek sadalīts divos pilnīgi atšķirīgos periodos: dzīve "pirms" un dzīve "tagad". "Pirms" bija tāds pats kā visi pārējie, un "tagad" ir unikāla, īpaša, sarežģīta bēdu un nelaimju situācija visiem ģimenes locekļiem. Un, kamēr vecāki nesatiek kādu, kurš to ir piedzīvojis iepriekš, viņi domā, ka viņi ir vienīgie pasaulē, kuriem ir bijusi līdzīga nelaime, un neviens viņus nevar saprast. Viņi var justies pilnīgi pamesti un apjukuši, tāpēc dažreiz ir gatavi sekot jebkuram padomam vai ieteikumam, bieži vien nepareizi. Šī ģimenes situācija mēdz kļūt dramatiskāka ģimenēs ar tikai slimu bērnu. Ģimenēs, kur jau ir citi bērni, situācija ir stabilāka. Mums bija iespēja vērot bērnu ar smagu multiplo invaliditāti audzināšanu ģimenēs, kurās jau bija divi vecāki veseli bērni, un daudzas no šīm ģimenēm veiksmīgi tika galā ar jauno situāciju. Bet mēs esam novērojuši arī citus gadījumus, kad pēc otrā, slimā, bērna piedzimšanas, uzmanība un interese par vecāko, veselo bērnu ģimenē vājinājās, visas ģimenes intereses tika pakārtotas jaunākā audzināšanai, kas atstāja smagas sekas gan vecākajam bērnam, gan ģimenei kopumā. Gandrīz uzreiz pēc ziņojuma par jaundzimušā traucējumu smagumu daudzas mātes dzird pastāvīgus padomus atteikties no slimā bērna un ievietot viņu bērnu mājās, jo viņi nespēs tikt galā ar viņu bez pastāvīgas ārstu līdzdalības viņa ārstēšanā un nespēs neko sasniegt viņa audzināšanā. Daži vecāki atsakās no saviem mazuļiem. Parasti šie bērni tiek ievietoti īpašās bērnu namu nodaļās, kur tos apmeklē galvenokārt medicīnas darbinieki, kuri cenšas rūpēties par ārstēšanu, ieskaitot ķirurģiju,