un istabā sāka kļūt silts. Koša tikai nolika galvu uz matrača pie manām kājām. Bet es viņam nepiedāvāju viņa jaku, es to uzreiz privatizēju kā šeit nenovērtējamāko lietu. Nogurums nāca uzreiz, patīkama un atslābinoša melanholija. Mūsu ieslodzījumam bija jēga, tad kāpēc gan nepriecāties – pat ja ne līdz plaukstām?
8.nodaļa
Otrā diena bija daudz jautrāka nekā pirmā. Treniņu sajaucām ar atpūtu, kopā vārījām tējkannā griķus. Koša bija principiāli pret šo kulinārijas pieeju:
– Uzvārīsim tēju karotē?
– Šķīvī! – es atcirtu. – Un nenovērsiet mani, es jau esmu aizmirsis, kā gatavot griķus …
Mēs vismaz paēdām gandrīz pieklājīgi. Un atkal viņi sāka praktizēt jaunu tehniku. Koša uzstāja, ka man labāk nespert – ja viņi mani pārtvertu, es noteikti zaudēšu savu pozīciju. Bet dažos gadījumos spēriens pa seju vienkārši prasa.
"Darīsim to vēlreiz," viņš pavēlēja. – Un tikai veiksmīgas notveršanas gadījumā. Ja rodas šaubas, labāk ir izmantot elkoni uz augšu.
Un es ļoti vēlējos viņam vismaz vienu reizi iesist pa degunu – ne tāpēc, ka es ļoti mīlu kādu nodarīt pāri, tas vienkārši nozīmētu manu progresu. Pats Koša ir skops ar uzslavām, tāpēc man vajadzēja citu apstiprinājumu. Bet nez kāpēc viņš pastāvīgi izvairījās tieši pussekundi pirms sadursmes un atkal aicināja mani to atkārtot. Kārtējo reizi, kad pēc veiksmīgākās sagrābšanas mans ceļgals atkal caururba tikai gaisu, no bezspēcības norūcu.
– Kas tā par skaņu? – Koša iztaisnojās un atkāpās.
"Es esmu dusmīgs," es godīgi atzinu. "Es esmu dusmīgs, ka pēdējās trīs stundas bija veltīgas – es to nevaru."
"Tas izrādīsies piektajā vai deviņpadsmitajā stundā," viņš šķita pārsteigts. – Jebkura attīstība prasa laiku, it īpaši, ja tā notiek no nulles. Bet kāpēc būt dusmīgam?
– Jo es esmu vīrietis! – Viņa noplātīja rokas.
– A. Tas ir vēl viens jūsu trūkums, Elizaveta Andrejevna.
– Būt cilvēkam? – pasmējos par absurdu.
– Paņemsim pauzi.
Atkal uzkodām sausos griķus, bet šoreiz atļāvāmies pāris malkus alkohola. Sāpēja viss no cīpslām zem ceļgaliem līdz nagu galiem. Labi, ka tagad biju ģērbusies džinsos un kokteiļkleitā un tādas izklaides nebūtu pieejamas. Un jau atkal sāka satumst, un es kaut kā apguvu piecus pārvietošanās paņēmienus – pat ja ne pret Košī, bet pret kādu invalīdu bez rokām un kājām izturēju. Viņa pasniedza viņam vienīgo krūzi un jautāja:
– Varbūt tomēr vari man iemācīt šaut? Nu, kad būsim mājās.
– Es? Lai māca miesassargs. Vai arī instruktors, ja Ivans Aleksejevičs to uzskata par nepieciešamu.
es pasmīnēju.
"Vai jūs skaitāt minūtes, līdz varēsit atgriezties savā biznesā – nogalināt, sist un spīdzināt, nevis jaukties ar mani?" – Viņa negaidīja atbildi un turpināja: – Bet es teikšu tā – es redzu arī priekšrocības, ko sniedz šeit kopā ar jums. Es ļoti šaubos, vai Vaņa ļaus kādam mani pārspēt mājās.
"Es tevi neiesitu – tu man iesit ar roku." Starp citu, tāpēc vingrinājumi ir bezjēdzīgi. Jūs neiemācīsities izveidot labu bloku, kamēr nesapratīsit, kā jūs saņemat sitienu pa seju ar sliktu bloku.
Es pamāju ar galvu, lieliski saprotot, par ko viņš runā. Es paņēmu krūzi un iedzēru mikroskopiskus malkus – tikai lai enerģija vairotos, bet nenogurtu no reibuma. Mēs sēdējām uz matrača, izstiepuši kājas uz priekšu, un vērojām nogurušo laternu, kas pēc brīža izskatīsies gaišāka. Tas palīdzēs pārlaist nakti, un rītausmā mēs atkal dosimies gulēt.
– Kā ar dusmām, Koš? – Atcerējos. – Un kā ar veselīgu agresiju cīņā?
Pēc ilgas pauzes viņš atbildēja:
– Pietiek ar veselīgu izpratni par to, ko darāt un kāpēc. Bet jūs nevarat zaudēt savaldību – tas palielina kļūdu skaitu. Uzņemieties attieksmi, ka, zaudējot savaldību, jūs zaudējat.
– Nekad?
– Tikai tuvāko cilvēku klātbūtnē, kuriem tu uzticies simtprocentīgi. Vai arī tad, kad tu drāksi, ”šķita, ka viņš par mani neņirgājas, bet patiesībā bija iegrimis skaidrojumā. – Visos citos gadījumos emocijas ir jāpārbauda. It īpaši cīņā. Un it īpaši tavā gadījumā, kad nav nevienas sekundes papildu manevram.
Es paskatījos uz viņa profilu – gribēju pārliecināties, vai viņš tiešām nesmejas.
– Šķiet, Koša, ka tu vispār nerunā par kautiņiem, bet par visu kopumā. Vai tu dod mājienu uz maniem diviem dusmu lēkmēm?
– Kāpēc dot mājienu? Es tev saku taisni. Nu tu kliedzi un raudāji – vai tu daudz panāci?
Es biju nopietni ieinteresēts, tāpēc es pat pieliecos viņam nedaudz tuvāk:
– Mazliet. Bet vai Vaņa ir arī mans ienaidnieks? Kāpēc jums ir jāatturas ar viņu?
"Tātad jūs pati pieteicāt viņam karu, Elizaveta Andrejevna," Koša bija pilnīgi drosmīga. – Viņi sāka pieprasīt kaut ko tādu, ko viņš nekad nav bijis. Attiecīgi viņš par to nevarēja priecāties. Bet jums vajadzēja rīkoties otrādi – jūs izvēlaties to, ko vēlaties, un gaidāt, kad viņš radīs tam apstākļus. Tāpat kā ar kursiem. Bet mazākais nosodījums – un viņš jau nogriež nākamo tiesnesi, un nerada apstākļus. Nav nekā vieglāk kā būt kopā ar viņu – Ivans Aleksejevičs taranē pasauli sev un visiem apkārtējiem, taču nav nekā sliktāka kā būt pretējās pusēs ar viņu. Tā ir tava kļūda.
– Apbrīnojami, cik labi tu to apguvi!
"Tas ir gan manas situācijas cēlonis, gan sekas."
– Teiksim. Un kā to var iemācīties – lai nezaudētu savaldību kāda iemesla dēļ?
– Tāpat kā kluča ielikšana ar vairākiem atkārtojumiem. Vai šādi cilvēki reaģē uz problēmu? Viņi paceļ rokas un čīkst “A-ah!”, ja visas neķītrības ir izgrieztas. Bet tam ir jābūt savādākam. Jūs sanākat kopā un sakāt: "Mēs tagad visu atrisināsim." Jebkurā situācijā, pat ja visapkārt viss ir pilnīgs bardaks, pat ja sienas jau brūk, un līdz mandelei ir iegrūsts armatūras gabals, pirmā automātiskā reakcija ir: “Mēs visu atrisināsim. ” Nekādu citu emociju, izslēdzot jebkādus papildus refleksus. Vēlāk var satraumēties – starp citu, ir jāprot arī izbīties, droši piedzīvot psihozi, kad viss apkārt nav pilnīgs dupsis vai kad vajag kādam parādīt, ka esi uz robežas.
Es izplūdu smieklos par saviem secinājumiem:
"Tagad ir skaidrs, kāpēc Ivans pret jums tā izturas!" Tu esi to apguvis tiktāl, ka vari nesodīti manipulēt, un grūtās situācijās esi iemācījies nesatraumēties!
